'Nepieciešams ticēt sev un savām valodas iespējām'. Saruna ar lietuviešu dzejnieci Giedri Kazlauskaiti

Vai kādreiz esat bijusi iepriekš Latvijā, kādi ir Jūsu iespaidi?

Šī ir mana pirmā reize šeit. Pieņemu, ka latvieši vairāk līdzinās skandināviem nekā lietuvieši, tādā ziņā, ka ir brīvāki, vairāk demokrātiski. Arī latviešu valoda ir kvēlāka un mežonīgāka par lietuviešu valodu. Rīga ir ļoti skaista pilsēta, uz tilta pie Daugavas tāda sajūta kā atrodoties Ženēvā. Veikali, bankas un reklāmu stabi ir līdzīgi tiem, kādi ir Viļņā.

Kādas Jums ir galvenās atšķirības starp prozas un dzejas rakstīšanu?

Kad man bija septiņpadsmit gadi, sarakstīju savu vienīgo prozas grāmatu (to publicēja trīs gadus vēlāk). Pēc tam esmu rakstījusi esejas, taču tās publicētas kultūrai veltītos izdevumos, nevis grāmatā. Nezinu gan kāpēc, bet tu neizvēlies žanru, žanrs izvēlās tevi, un šobrīd esmu dzejā. Tagad gan arī rakstu publicistiku un kritikas.

"Verspolis" (interneta platforma dzejas festivāliem un dzejniekiem) lasīju, ka Jūsu dzeja nav domāta tam, lai to skaļi lasītu priekšā. Kādas tagad ir Jūsu sajūtas par uzstāšanos?

Nu, esmu nedaudz kautrīga, bet esmu iemācījusies uzstāties un lasīt. Pirms tam nepārtraukti izjutu bailes no lasījumiem, man likās, ka tiem nav jēgas, jo tur bieži vien sanāk nejauši klausītāji, kuri no tavas dzejas varbūt sagaida kaut ko pilnīgi citu, kā tie, kuri lasa dzejas krājumu. Tie, kuri lasa grāmatu bieži vien jau tevi pazīst kā dzejnieku, līdz ar to tas ir citādāk.

Vai varat pastāstīt, kas ietekmējis Jūsu darbus un veicinājis Jūsu attīstību kā dzejniecei? Varbūt ir kādi notikumi no bērnības, kas Jūs motivēja sākt rakstīt dzeju?

Es tiešām nezinu. Dzeja ir ļoti koncentrēta valoda. Es rakstu, kad man ir kāda neparasta pieredze, taču nemācēšu atbildēt, kas veidojis manus darbus. Nevaru teikt, ka tikai bērnība, tikai grāmatas, tikai reliģija vai tikai attiecības. Taču varbūt viss vienlaikus, kā kopums.

Kas Jūs iedvesmo rakstīt?

Iespaidi, kas ļauj man saprast kaut ko par pasauli un sevi.

Vai atceraties, kad sākāt rakstīt, pievērsties literatūrai?

Kad iemācījos rakstīt, man šķiet. Bērnībā biju ļoti radoša, veidoju nelielas grāmatiņas, kurās bija gan zīmējumi, gan teksti.

Pastāstiet vairāk par mūsdienu lietuviešu dzeju, kas Jūs pašu visvairāk uzrunā un šķiet interesants?

Šo dzejas vidi izjūtu kā savas mājas, šie autori man ir kā ģimene. Nevēlos vērtēt savus ģimenes locekļus, taču mums ir virkne problēmu, kā jau visur. Daļa autoru ir visnotaļ konservatīvi, baidās no savu darbu tulkošanas, ka būs jāceļo un jāsazinās ar citām nācijām un kultūrām. Tādā ziņā viņi dzīvo ļoti noslēgtā pasaulē un baidās no globalizācijas. Taču ir arī daži progresīvi dzejnieki.

Varbūt varat nedaudz pastāstīt, par ko ir Jūsu pirmā grāmata "Bye-Bye, School!"?

Tā ir par dzīvi skolā un vairākiem eksistenciāliem pusaudžu dzīves jautājumiem. Tagad nedaudz kautrējos par to grāmatu, baidos pārlasīt. Cenšos aizmirst, par ko tā grāmata bija.

Vai Jums ir kāda mīļākā vieta, kur rakstīt vai varat rakstīt jebkur?

Tiešām varu rakstīt dažādās vietās - autobusos, vilcienos, lidmašīnās. Savādi, taču laikam man visgrūtāk ir rakstīt pie galda.

Sadarbībā ar priesteri Juliusu Sasnauku rakstījāt komentārus sprediķiem, varbūt varat vairāk par šo pastāstīt?

Mēs tikai rakstījām dažus tekstus iknedēļas kultūras izdevumam "Šiaurės Atėnai" ('"Ziemeļu Atēnas"). Vienu svētdienu viņš komentē tās svētdienas sprediķi, savukārt citu nedēļu es. Mēs to darījām kādus trīs gadus vai vairāk. Tā īsti nav literatūra, tas vienkārši ir dīvains žanrs. Juliuss ir viens no liberālākajiem un demokrātiskākajiem katoļu priesteriem Lietuvā, kā arī pats ir rakstnieks.

Kādu padomu dotu jaunajiem dzejniekiem, kuri tikko sākuši rakstīt?

Neviens īsti nevar dot padomu, kā vajadzētu rakstīt. Vienīgais, ko varētu ieteikt būtu, kā nebaidīties no lasījumiem, ceļošanas, tulkošanas, komunikācijas. Un nesagaidīt pārāk daudz no dzejas, kā "Pink Floyd" dziesmā "High Hopes". Taču nepieciešams ticēt sev un savām valodas iespējām.