'Nešpetnā estētiskā pozīcija'. Gunta Bereļa 'Vārdiem nebija vietas'

Guntis Berelis par savu grāmatu raksta: “1913. gads – Latvijā uzņem pirmo mākslas filmu. 1914. – sākas Pirmais pasaules karš, par ko visi lielā sajūsmā, bet iemesli katram citādi. 1915. – Kurzemē tuksnesis, to pamet ap 700 000 cilvēku, vien rēgi klīst pa purviem. 1916. – ļauži pamazām apjēdz, kādā baisā gaļasmašīnā no laba prāta ielīduši. Ja reiz pasaule sajukusi prātā, kā gan viens cilvēks var nepakļauties vispārības aicinājumam?”

Aicinām noskatīties video interviju ar rakstnieku. Ar Gunti Bereli sarunājas Ilmārs Šlāpins, video – Ģirts Raģelis. Saruna notika Andreja Upīša memoriālā muzejā telpās.

Kritiķu vērtējums

Aivars Eipurs par Gunti Bereli:

„Šī grāmata paliks literatūras vēsturē, nezinu, latviešu vai plašākā, jo rakstnieks uzdrošinās nākt ar visai nešpetnu estētisko pozīciju. Proti, viņš rāda ļauno, taču bez labā kaut jel kādam līdzsvaram. Ar tik krasu pozīciju nevarēja palepoties pat attiecīgās piegrieztnes „sencis” – Mērijas Šellijas romāns „Frankenšteins” (1818). Nekļūst īsti skaidrs, vai autors tīksminās vai arī rāda sava Tuša infantīlos, dzīvnieciskos (dzīvnieki, neapvainojieties) piegājienus ar nožēlu; šī neizpratne nav trūkums, drīzāk runā autoram par labu. Darbs uzrakstīts meistarīgi, un, lai gan lasot rodas iespaids, ka trakāk vairs nebūs, pusceļā nākas atzīt, ka tālāk ir vēl trakāk. Atkārtošos – autora dūša un skunste vienlaikus. Tēlotājmākslā Tušu pievilktu ekspresionismam, bet šeit?”

Artis Ostups par Gunti Bereli:

„Guntis Berelis šajā romānā neauklējas un atklāj pašus tumšākos nostūrus, kādus var atrast kara izkropļotā apziņā. Autora talantu apliecina prasme valodas spoguli pagriezt tādā leņķī, ka tajā labi redzams gan galvenā varoņa – varmākas un dedzinātāja Tuša – bezkompromisa ļaunums, gan Pirmā pasaules kara priekšvakara un sākuma gaisotne. „Vārdiem nebija vietas” satur ne tikai brutālu reprezentāciju, bet arī smalkus, valodā ieslēptus mājienus, kas atgādina, ka cilvēki var pārtapt nekontrolējamās mašīnās.”

Lita Silova par Gunti Bereli:

„Pirmais pasaules karš nenozīmē tikai kara batālijas, bet, ja tās ir, tad nežēlīgākās, – ķīmiskais uzbrukums. Pirmais pasaules karš un jebkurš cits karš nozīmē, ka eksistē atskaites sistēma, ar kuru saskaņā var izvērtēt, cik daudz cilvēkā ir palicis no cilvēka. Un, kad cilvēka vairs nav, tad ir sāpīgs tukšums – tik liels kā Kurzeme. Kad cilvēks pazudis savās bēdās, tad ir tikai nāvi izteicošas fotogrāfijas. Kad cilvēkam neviens nav līdzējis par cilvēku tapt, tad atliek tikai dzīvnieciska pakļāvība vai mēmā kino bezkaislīgi kustīgā, bet samākslotā pasaule.”

Rakstnieks un literatūrkritiķis Guntis Berelis dzimis 1961. gadā Cēsīs. Studējis fiziku Latvijas Valsts universitātē Fizikas un matemātikas fakultātē (1979–1981) un bibliotēkzinātni Filoloģijas fakultātē Bibliotēku un bibliogrāfijas nodaļā (1981-1983). Strādājis par bibliotekāru Skujenē, kritikas nodaļas redaktoru žurnālā “Karogs”. Publicējas kopš 1986. gada.

Guntis Berelis ir 90. gadu nozīmīgākais latviešu literatūrkritiķis, kurš ne tikai atraktīvi izmanto mūsdienu literatūrzinātnes atziņas, bet arī raksta literatūrkritiskas apceres un esejas pēc tādiem pašiem principiem kā prozu. Sarakstījis “Latviešu literatūras vēsturi”(1999), kurā apkopotas viņa paša esejas par 20. gadsimta latviešu literatūru un rakstniekiem. Interneta vietnē “berelis.worpress.com” izveidojis emuāru "Guntis Berelis vērtē: raksti par literatūru", kur ievietotas intervijas ar literātiem, raksti un recenzijas. Saņēmis Klāva Elsberga prēmiju (1989), Latvijas Kultūras fonda prēmiju (1995), Raiņa un Aspazijas fonda balvu (1996) un Literatūras gada balvu (2001).