'Advancētie bērni'. Arno Jundzes 'Kristofers un ēnu ordenis'  (2)

Grāmatas galvenajam varonim Kristoferam ir četrpadsmit gadu, un viņš dzīvo Rīgā mazā pagrabstāva dzīvoklītī kopā ar veco radinieku Freimaņonkuli. Neviens zēnu neuzskata par kaut ko īpašu – arī viņš pats ne. Taču gluži parasta mācību gada pēdējā skolas dienā sāk risināties dīvaini notikumi. Vispirms zēnu autobusā uzrunā savāds tips ar šujmašīnai līdzīgu priekšmetu. "Lai kas arī notiktu, saglabā mieru. Ordenis par tevi parūpēsies," viņš apgalvo. Kas ir šis mistiskais Ordenis, un ko tas vēlas no Kristofera? Jau visai drīz izrādās, ka Kristofers tiešām tiek iesaistīts neparastos notikumos, kuri risinās gan Rīgā, gan Romā un Parīzē un kuros sava loma ir noslēpumainām nākotnes tehnoloģijām, ceļošanai laikā, Sv. Jura baznīcai Vecrīgā, Eifeļa tornim, kristāla galvaskausam, Kristofera neciešamajai klasesbiedrenei Katei. Un tas vēl nav viss... Piedzīvojumi tikai sākas!

Aicinām noskatīties video interviju ar rakstnieku! Ar Arno Jundzi sarunājas Ilmārs Šlāpins, video – Ģirts Raģelis. Saruna notika Andreja Upīša memoriālā muzejā telpās.

Kritiķu vērtējumi

Lita Silova par Arno Jundzi:
(Literatūras un latviešu valodas skolotāja, literatūrzinātniece)

"Ja ceļošanai laikā un telpā piešķir nacionālo šarmu, latviešu pieaugošais lasītājs iegūst labu izpētes un izziņas uzdevumu. Izrādās, ka noslēpumi iespējami ne tikai Parīzē vai Romā, vai noslēpumainā pilī Bavārijā un pat Meksikā, bet arī tepat – bijušajā Sv. Jura baznīcā, tagad –mākslas muzejā, uz kurieni pēc grāmatas izlasīšanas doties radošās ekspedīcijās kopā ar ģimeni. Atklāt talantu parastajā, saskatīt noslēpumaino arī loģiski izskaidrotajā – te būtiska saikne vienkāršajam un sarežģītajam. Kāpēc gan lai noslēpumi nenotiktu ar visvienkāršāko skolas vecuma puisi un meiteni, kuru slepenos talantus atklāj ne tikai ik dienu blakus esošie cilvēki, bet arī kāda ēnaina ordeņa pārstāvji? Galu galā ikviens bijušais un esošais bērns ir pelnījis savu ordeni (lielāku vai mazāku) par to vien, ka iepazīst un dzīvo savu dzīvi saskaņā ar savu pārliecību."

Aivars Eipurs par Arno Jundzi:
(Dzejnieks)

"Šis latviešu fantāzijas romāns tīkams jau ar atpazīstamu vidi un latviskiem personvārdiem. Rīgas ielas, centra skola, kurā mācās mūsu varonis, atgādina 49. vidusskolu. Pusaudzis pēc stundām strādā servisā un arī garīgi šķiet attīstīts netipiski vecumam. To var izskaidrot arī ar to, ka rakstnieki darbos parasti ietver savus bērnības pārdzīvojumus, un, ja reiz kļuvuši par rakstniekiem, tad jau bērnībā nav bijuši nekādi caurmēra "normālie", bet drīzāk advancēti bērni. Romānā aprakstītais saistīts ar ceļošanu laikā šurp un turp, pat neko īpaši neizlaižot un nekavējot parasto ikdienu. Izmantota gan jaunākā zinātnes pieredze, gan hipotēzes; autors nenoliedz Stīvena Hokinga klātbūtni. Varbūt arī mums blakus kāds ir tā atceļojis, tikai instruēts no Ēnu ordeņa puses to neteikt. Varbūt kāds iestrēdzis psihiatriskajā slimnīcā un speciālai vienībai viņš jānogādā tur, no kurienes nācis."

Austra Gaigala par Arno Jundzi:
(Literatūrzinātniece)

"Neraugoties uz plašsaziņas līdzekļos izskanējušo autora "atzīšanos", ka grāmata ir pasūtījuma darbs īpaši jaunākā pusaudžu vecuma zēnu auditorijai, fantastikas romāns "Kristofers un Ēnu ordenis" ir saistošs krietni vien plašākam gan biksēs, gan kleitās tērptu dažāda vecuma lasītāju lokam. Žanra klasikas elementi un problēmas sabalsojas ar mūsdienu realitātei atbilstošu izpratni par dažādu tehnoloģiju sniegtajām iespējām, fizikas populāru skaidrojumu un izklāstu, vēsturiskām detaļām, raisot spraigu un intrigu uzturošu sižeta izklāstu, pārdabisko notikumu virkni padarot šķietami reālu un loģiski izprotamu, tādējādi lasītājam kļūstot tajos līdzdalīgam. Taču pārsteigumu sagādā pavisam cits aspekts. Proti, tas ir galvenā varoņa Kristofera tēls, viņa raksturojums, rīcība dažādās pavisam ikdienišķās situācijās skolā, reakcija konfliktsituācijās, attieksme pret meitenēm un citas nepārspīlēti, bet precīzi izzīmētas psiholoģiskās nianses, pieskaroties arī tik sensitīviem jautājumiem kā pakāpeniska samierināšanās ar mātes nāvi un tēva lēmuma izpratne, kad pēdējais izvēlējies aizbraukt no valsts, atstājot dēlu radinieka paspārnē. Lielisks pusaugu zēna iekšējās pasaules atspoguļojums un vienlaikus arī apliecinājums, ka emociju un sajūtu apzināšanās un vārdā nosaukšana ir adekvāta jaunā cilvēka dzīves sastāvdaļa, nevis tikai meiteņu pasaulei piedienīga aizraušanās un laika kavēklis."

Rakstnieks, literatūrzinātnieks un kultūras žurnālists Arno Jundze dzimis 1965. gadā Jaunpiebalgā. Beidzis Latvijas Universitātes Pedagoģijas fakultāti. Ieguvis filoloģijas doktora grādu par pētījumu "Somijas literatūra Latvijā". Strādājis Latvijas Zinātņu akadēmijas Literatūras, folkloras un mākslas institūtā, Ogres Amatniecības vidusskolā, laikrakstā "Literatūra un Māksla Latvijā". Vairāk nekā desmit gadus vadījis un veidojis rakstnieku portretus, dažādus literatūrai un kultūrai veltītus raidījumus Latvijas Televīzijā ("Melns uz balta", "100g kultūras", "Nacionālie dārgumi" u. c). Darbojies Kultūras ministrijas Literatūras un grāmatniecības padomē, Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) padomē, bijis VKKF Literatūras nozares priekšsēdētājs. Pašlaik strādā par žurnāla "LZA Vēstis" galveno redaktoru un "Neatkarīgās Rīta Avīzes" kultūras nodaļas redaktoru. Publicējis monogrāfiju "Somijas literatūra Latvijā" (2002), grāmatas bērniem "Ķiparu Ļerpatu Šnirks" (2003) un "Ķiparu Ļerpatu Čieps" (2008), romānu pusaudžiem "Kristofers un Ēnu ordenis" (2015), stāstu krājumu "Gardo vistiņu nedēļa" (2012) un romānu "Putekļi smilšu pulkstenī" (2014). Grāmatas vairākkārt tikušas nominētas dažādām kultūras godalgām. Par darbību žurnālistikā saņēmis Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas balvu "Grāmatizdevēju draugs 2002", Latviešu valodas aģentūras balvu "Valodas stāstnieks 2012". Arno Jundzes vadītais raidījums "Nacionālie dārgumi" saņēmis skatītāju balvu "Zelta vilnis 2014".