'Trausla un brutāla'. Anitas Mileikas 'Mūžīgā nepārtikusī stirna'  (2)

Dzejas krājumam ir divas daļas: latviešu literārajā valodā un latgaliešu rakstu valodā rakstītie dzejoļi. Tie atklāj autores pasaules duālismu, tomēr arī abu pasauļu saikni. Abām dzejas krājuma daļām izvēlētie moto sabalsojas un vēsta par sievišķo pasauli, kurai trūkst mīlestības.

Aicinām noskatīties video interviju ar dzejnieci! Ar Anitu Mileiku sarunājas Ilmārs Šlāpins, video – Ģirts Raģelis. Saruna notika Andreja Upīša memoriālā muzejā telpās.

Ilmārs Šlāpins par Anitu Mileiku:

"Trausla un brutāla, Anita Mileika šķiet izkāpusi no kādas smeldzīgas alternatīvās kinofilmas par mīlestības izsalkušu jauniešu problēmām un cerībām, dzīves dubļiem un mirdzošiem rasas pilieniem rīta saulē. Viņa nenoliedz un neapsūdz dzīvi, bet cenšas tajā saskatīt iespēju kaut ko pateikt par ikvienu visikdienišķāko sīkumu – pateikt tā, lai to būtu vērts ierāmēt pāris vai pārdesmit dzejas rindiņās latviski vai latgaliski. Pašas skaldīta malka, pie upes nokrāsoti kāju nagi, mātes cepts speķis, silta maize, krūšturu reklāma televizorā, bērnības putra, vientulībā izsmēķētas cigaretes pelni – tas viss kā mazu pērļu virtenes ir rūpīgi sakrāts un noglabāts, lai reiz parādītu kādam tuvam un dārgam cilvēkam."

Aivars Eipurs par Anitu Mileiku:

"Latgales puses autoriem patīk savās grāmatās ievietot arī latgaliski rakstītus dzejoļus. Tā tie negribot norāda, ka tas ir dialekts, nevis valoda, jo citādi tie būtu dzejoļi latviski netulkotā valodā, kas šādā izdevumā nebūtu vēlams. Jaunās autores grāmatā daudz stiprāki ir latviešu literārajā valodā rakstītie dzejoļi, kas gandrīz viscaur, par spīti dažām ne visai veiklām vietām, uzrāda atzīstamu briedumu, un ir dzeja, kas būtu labāko dzejnieču cienīga. Piedzīvoju īstu dzejas lasītāja prieku, ar acīm, ne rokām, virpinot Mileikas svaigās, šķietami vienkāršās, rindas kā dažbrīd līdz galam neapstrādātas krelles. Šeit dzejoļos nemiers piedzimst it kā no miera, no nekā un otrādi – miers piedzimst no nemiera. Tādi kā savienotie trauki."

Sandra Ratniece par Anitu Mileiku:

"Anitas Mileikas debijas krājums ir akcentējams būtiska iemesla dēļ – dzejnieka dažādais izteiksmes veids. Proti, krājumu var sadalīt divās daļās: divās ābola pusītēs. Vienu ābola pusi, kas ir sārtāka, veido teksts latviski, otru pusi, kas savukārt ir sulīgāka – latgaliski. Anita Mileika nepārgriež šo ābolu – tas ir kā viens nobriedis veselums. Dzejoļos, kas tapuši latviešu literārajā valodā, ir dziļuma šarms, tie ir teksta formas apjomā plašāki, un, šķiet, tieši dzejoļiem latviski visvairāk atbilst krājuma nosaukums "mūžīgā nepārtikusī stirna" (šādas rindas gan krājumā neatradīsim), kas, pēc dzejoļu noskaņas spriežot, ir liriskās varones emociju spilgts raksturojums. Dzejoļi, kas tapuši latgaliešu rakstu valodā, formas ziņā ir pieticīgāki un apjomā koncentrētāki, toties izteiksmē sulīgāki, patiesāki, liriskās varones izsāpēto sāpju tiešie atklājēji. Liriskās varones seksualitāte, pārdzīvojumi un sievišķība uzrunā, jo dzejniece prot mūžsenās tēmas nepiesārņot ar klišejām un sentimentu. Anitas Mileikas dzeja ir kā smaržīgs, sulīgs, nogatavojies ābols, kuru jāsteidz nobaudīt.

Anita Mileika dzimusi 1987. gadā Dagdas novada Asūnes pagastā, ieguvusi filoloģijas maģistra grādu Rēzeknes Augstskolā. Mileikas dzeja līdz šim publicēta latgaliešu kultūras ziņu portālā "lakuga.lv" (2011, 2012), interneta žurnālā "satori.lv" (2012, 2013), žurnālā "Karogs" (2009) un Literārās Akadēmijas kopkrājumā "Toksiskā rasa" (2008). Autore regulāri piedalās tekstu lasījumos kopā ar citiem latgaliešu autoriem. 2011. gadā dzejniece saņēma Latgaliešu kultūras gada balvu "Boņuks", kas ir augstākais apbalvojums latgaliešu kultūrā.