Māra Zālīte par sevis definēšanu un labāko dāvanu  (1)

"Padomju laikā, kad neko nevarēja nopirkt, man vīrs bija ārzemēs, un 8. martā atveda man klēpi Holandes rozes no Kopenhāgenas. Nevis ziepes, šampūnu, zeķubikses, vai kaut ko derīgu ģimenei, viņš atveda man par visu naudu skaistas puķes. Viņš lidostā esot ieraudzījis šīs puķes un nodomājis – ko es vēl staigāšu pa veikaliem..." stāsta literāte.

Māras Zālītes pirmais romāns "Pieci pirksti", kas iznāca 2013. gada, ir autobiogrāfisks, taču viņa uzsver – tās nav bērnības atmiņas, bet literārs darbs. "Ja runājam par to, kā es atkal kļuvu par jaunu prozaiķi – tā ir tāda viltība. Es ilgu laiku biju jaunā dzejniece, tad kļuvu par jauno dramaturģi, tagad esmu kļuvusi par jauno prozaiķi. Tā es visu laiku esmu jauna – tāds viltīgs triks," joko Māra Zālīte.

Viņa sarunā ar 360TV viņa saka – šie izaicinājumi mainīties rodas dabīgi. Viņa labprāt izmanto ietilpīgo vārdu – rakstniece, kas sevī ietver gan dzeju, gan dramaturģiju, gan prozu.

Māra Zālīte arī atklāj, ka ilgu laiku baidījusies sevi definēt, kaut gan pirmo dzejoli pati uz savu roku aizsūtījusi avīzei "Pionieris" jau mācoties piektajā klasē. Publikācija atteikta, atbildot, ka pašlaik šo dzejoli izmantot nevar. Vēlāk šo pašu frāzi dzejniecei, jau esot literatūras žurnāla "Karogs" galvenajai redaktorei, nācies izmantot ļoti bieži. Savukārt vidusskolas vecumā skolas dzejas avīzē Māra Zālīte publicējusies ar pseidonīmu Imanta. "Man šausmīgi patika Imants Ziedonis, viņš bija elks savā ādas jakā un kedās, ar to trako spuraino galvu. Visas meitenes bijām ļoti iemīlējušās viņā." Otrs faktors pseidonīma izvēlei bija Andreja Pumpura dzejoļa "Imanta" rindiņa "Imanta nevaid miris". Tajā bijusi kaut kāda pretestība iespējama. Māra Zālīte savu dzeju slēpusi vēl studiju gados. "Man tā lieta bija pārāk dārga, lai es riskētu, ka manī kāds to vienkārši... "nogalina""."

Pilnā garumā interviju ar Māru Zālīti var noskatīties 360TV no 14. aprīļa.