'Grāmata, kas var nokaitināt'. Madaras Gruntmanes 'Narkozes'

"Tā ir svaiga, ekspresīva un ļoti atklāta dzeja, kurai iedvesma tiek gūta nevis no citu uzrakstītajiem tekstiem, atsaucēm un alūzijām, bet gan no pašas autores piedzīvotā un pārdzīvotā. Līdzīgi kā Dānijā dzimušais palestīniešu dzejnieks Jaha Hassans, arī Madara Gruntmane raksta psiholoģiski precīzus un skaudri tiešus dzejoļus. Šādā dzejā teksts nav veiklāk vai neveiklāk savirknētu vārdu ornaments, bet tikai nepieciešamais līdzeklis, ar ko iespējams izteikt savas sāpes, prieku, sevi. Gan vārdu izvēle, gan teksta pieraksts ir lakonisks un dinamisks, un raupjā intonācija, ironija un pašironija ļauj pilnībā uzticēties autores teiktajam," raksta grāmatas redaktors Guntars Godiņš.

Aicinām noskatīties video interviju ar dzejnieci! Ar Madaru Gruntmani sarunājas Ilmārs Šlāpins, video – Ģirts Raģelis. Saruna notika Andreja Upīša memoriālā muzejā telpās.

Kritiķu vērtējums

Aivars Eipurs par Madaru Gruntmani:

"Neesot vairs mazais bērns, bet debija paliek debija. Vai vēl rakstīs? Teksti, vienalga, izdzīvos, un no tiem spilgti un uzdrošinos apgalvot, ka ļoti labi, ir vismaz četri pieci, un tas nelielam krājumam nav maz. Daudziem rakstošajiem godīgi pateiktas pieaugšanas sāpes grozās ap līdzīgiem leksikas plauktiem, bet tikai reta vārdu kombinācija atnes piedzīvojumu lasītājam. Vai tas būtu asais, mietpilsoņu acīm neērtais, piemēram, "Re, kā izrādījās" vai pavisam citādi drosmīgais, vaļsirdīgi atbruņojošais "Vēstule Mārai Ķimelei". Kā jebkuru recenzijas vērtu krājumu (un tāds šis ir) vērts izlasīt divreiz. Īpaši, ja pirmajā reizē atdzīvojas šķietami sen miruši aizspriedumi.

Artis Ostups par Madaru Gruntmani:

"Madarai Gruntmanei nudien ir paveicies – viņa debitējusi laikā, kad latviešu dzejā arvien skaidrāk iezīmējas fascinācija ar autobiogrāfiskumu, tam kļūstot par vienu no galvenajiem kvalitātes kritērijiem. Pat kritiķi mīl tekstus, kas saprotamā veidā atklāj "vienkāršā cilvēka" pieredzi un jūtas. Protams, atklātās un brīžiem nebēdnīgās "Narkozes" nav tikai taktiski precīzs gājiens. Gruntmane piesaista ne vien ar tēmu, bet arī ar prasmi "dzejot dzīvi", tālab var apgalvot, ka literatūrā viņa ir uz palikšanu."

Ilmārs Šlāpins par Madaru Gruntmani:

"Grāmata, kas var nokaitināt (un jau ir nokaitinājusi) smalkas dzejas cienītājus šo vārdu dažādās pārnestās nozīmēs – tā ir tieša, nenogludināta, uzbrūkoši nepretencioza un lielākoties neizdomāta. Madara Gruntmane neslēpj to, ka dzīves gramatika viņai šķiet spēcīgāka par valodas rotaļām un savu antiliterāro attieksmi pauž kā tādu jaunu literāro manifestu. Debijas krājumam tas piedien gluži labi, taču tikai dzīve (un iespējamais nākamais krājums) rādīs, vai šeit mums ir darīšana ar atklātu dokumentalitāti, klasisku pseidodokumentalitāti vai subjektīvu terapeitisko dzeju, kas pārstāj darboties uzreiz pēc nodrukāšanas uz papīra un publicēšanas plašākam lasītāju lokam."

Madara Gruntmane (1981) mācījusies Liepājas Emiļa Melngaiļa mūzikas vidusskolā, absolvējusi Baltijas Starptautisko akadēmiju kultūras projektu vadībā. Kopš 2010. gada vada radošo apvienību "I Did It" un darbojas kā kultūras pasākumu producente, ir daudzu Latvijā labi pamanītu projektu autore, guvusi arī plašu starptautisku pieredzi. Kad vien iespējams dodas uz Parīzi. Dzeju rakstījusi kopš bērnudārza. 2014. gadā nosūtījusi savus dzejoļus dzejniekam Guntaram Godiņam, kurš iedrošināja dzejoļu krājuma veidošanai. Pirmā publikācija žurnālā "Latvju teksti" 2015. gada jūlijā.