Šajās dienās dzejniece Vizma Belševica svinētu 85. dzimšanas dienu. Nākamnedēļ, 1. jūnijā, plkst. 18.00 Ojāra Vācieša muzejā notiks sērijas "Vizmas Belševicas arhīva burtnīcas" pirmās grāmatas "Nepazītā mīlestība un citi stāsti" un triloģijas "Bille" pirmā sējuma jaunizdevuma atvēršana. Abas grāmatas izdevis apgāds "Mansards".
Sarīkojumā piedalīsies Vizmas Belševicas dzīvesbiedrs, vijoļmeistars un tulkotājs Zigurds Elsbergs, dēls dzejnieks un tulkotājs Jānis Elsbergs, dzejniece Anna Auziņa, prozists Vladis Spāre un aktrise Ance Kukule. Lasījumus un uzrunas papildinās muzikālas starpspēles – Madara Liepiņa (vijole) un Dina Liepiņa (klavieres) atskaņos pianistes, komponistes un triloģijas varones Billes klavierskolotājas Laumas Reinholdes opusus.
"Vizmas Belševicas arhīva burtnīcas" apkopo Vizmas Belševicas (1931-2005) nepublicētos vai tikai periodikā publicētos darbus. Sērijas pirmajā burtnīcā "Nepazītā mīlestība un citi stāsti" iekļauta 50. un 60. gados sarakstītā proza: stāsti "Meistars Īlis" (1956), "Lepnums" (1963), "Zirneklis" (1955), "Viņa balss" (1960), "Ziemeļu mēnesnīca" (1961–64) un garstāsts "Nepazītā mīlestība" (1965/1970. gadi). Stāstos daudz autobiogrāfisku motīvu – mācības Rīgas 2. poligrāfijas skolā, studijas M. Gorkija Literatūras institūtā Maskavā, pieredzējumi Salacgrīvā 1960. gadu sākumā. Grāmatas sakārtotājs un redaktors – Jānis Elsbergs.
Dzejniece, proziste, tulkotāja Vizma Belševica ir viena no nozīmīgākajām personībām latviešu kultūrā 20. gadsimtā. Dzimusi 1931. gadā Rīgā, mirusi 2005. gadā Rīgā. Dzeju publicējusi kopš 1947. gada. Beigusi M. Gorkija Literatūras institūtu Maskavā (1961). V. Belševicas vārds kļūst par vērtību sešdesmitajos gados, kad emocionālais vēstures motīvu izmantojums krājumā "Gadu gredzeni" kļūst par notikumu literārajā vidē un saceļ skandālu Padomju Latvijas politiskajā vidē. Tam seko nacionālismā apsūdzētā ukraiņu rakstnieka Ivana Dzjubas prāva, kurā liecina Belševica, un pēc tās viņai septiņdesmito gadu pirmajā pusē liegtas publicēšanās iespējas, viņas vārdu aizliegts pieminēt. Belševica pārtrauc rakstīt dzeju pēc sava dēla dzejnieka Klāva Elsberga bojāejas 1987. gadā.
Deviņdesmitajos gados lielu popularitāti ieguvusi daļēji autobiogrāfiskā triloģija par meitenes Billes gaitām. Belševicas maizes darbs ir bijuši tulkojumi, un daudzi no tiem kļuvuši lasītāju iecienīti, pateicoties to dzīvajai valodai un dzejnieces spējai iejusties oriģinālā – Šekspīra soneti, lugas "Dots pret dotu" un "Makbets", Puškina "Bahčisarajas strūklaka", M. Vingranovska, M. Cvetajevas, I. Drača, T.S. Eliota, G. Ekelēfa, T. Transtremera dzeja, K. Paustovska "Zelta roze", E.A. Po stāsti, Dž.K. Džeroma "Trīs vīri laivā, nerunājot nemaz par suni", A. Milna "Vinnijs Pūks un viņa draugi", A. Muntes "Stāsts par Sanmikelu", E. Hemingveja "Sirmgalvis un jūra" un "Salas straumē", M. Tvena "Konektikutas Jeņķis karaļa Artura galmā" un daudzi citi.
Vizma Belševica bija Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekle (1990), apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni (1994), saņēmusi Andreja Upīša prēmiju (1982), Ojāra Vācieša prēmiju (1988), E. Forseta prēmiju (Zviedrijā, 1992), Kārļa Goppera balvu (1993), KF Spīdolas balvu (1997), Tomasa Transtremera prēmiju (Zviedrijā, 1999) un Literatūras gada balvu (2002, 2004). Vairākkārt nominēta Nobela prēmijai literatūrā.
Izdevumi būs nopērkami lielākajās Latvijas grāmatnīcās, kā arī par draudzīgāku cenu www.apgadsmansards.lv un grāmatu un kultūrpreču mājā NicePlace Mansards Kr. Barona ielā 21a (pagalmā).
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
