Izdota Hardija Lediņa un Jura Boiko dzejoļu izlase 'Ūdenslīdējs'  (1)

Izdevniecība šo grāmatu adresē gan bērniem, gan pieaugušajiem. Krājums, ko sastādījusi Inese Zandere, tapis sadarbībā ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centra (LLMC) pētnieci Māru Žeikari un tajā izmantoti rokraksti, kas glabājas LLMC. Veidojot šo ģimenes kopīgā "lasīšanas krustpunkta" koncepcijas grāmatu, kurai nav vecuma ierobežojuma, izdevēji vēlas padarīt mūsdienu lasītājiem pieejamus 80. gadu avangardistu – Hardija Lediņa un Jura Boiko dzejoļus, kas daļēji pazīstami no Nebijušu sajūtu restaurācijas darbnīcas (NSRD) dziesmu ierakstiem. Gandrīz visiem dzejoļiem šis ir pirmpublicējums grāmatā.

Hardija Lediņa un Jura Boiko sadarbība un kopējā jaunrade aizsākās skolas solā. Kā raksta mākslas zinātniece Solvita Krese, vēlāk viņi radīja "savu "aptuvenās mākslas" žanru, kas kļuva par NSRD radošo manifestu un paredzēja brīvu dreifēšanu starp tekstu, mūziku, mākslu, realitāti un ilūzijām, absurdumu, ironiju un nopietnību". NSRD darbi netika pozicionēti bērnu kultūras kontekstā, tomēr tie noteikti netika pozicionēti arī ārpus tās, kas pirmkārt jau būtu pretrunā ar "aptuvenās mākslas" būtību un šo dreifēšanas brīvību, kas ir ļoti tuva bērna spēles brīvībai. Kā raksta Solvita Krese, NSRD bija viena no savdabīgākajām un savrupākajām 80. gadu parādībām Latvijas kultūras telpā, un sen jau kļuvusi par leģendāru kulta grupu ar plašu fanu un sekotāju pulku. Mājās, kur mēdza skanēt NSRD ieraksti, bērni daudzus no tiem ar sajūsmu pieņēma kā savus – "Nāc ārā no ūdens! Ūdenslīdējs ieraudzīs, ieraudzīs un pielīdīs…", "Neej, dēls, uz Zaķusalu" un citi spilgtie NSRD tēli viņiem derēja tikpat labi kā pieaugušajiem. Teksti, kas iekļauti izlasē "Ūdenslīdējs", var tikt uztverti un interpretēti dažādi, atkarībā no lasītāja dzīves pieredzes. To sacerēšanā piedalījusies arī Jura Boiko meita Līna, kas tolaik vēl bija maza.