Iepazīsties! Baltvilka balvai nominētie latviešu mākslinieki

IBBY Latvijas nodaļa Baltvilka balvu pasniedz kopš 2004. gada, un kopš 2008. gada balvu piešķir arī vienam Baltijas jūras reģiona rakstniekam un viņa darba tulkotājam. Balva tiks pasniegta bērnu grāmatu autora Jāņa Baltvilka (1944-2003) dzimšanas dienā – 24. jūlijā. Balvas uzdevums ir fokusēt sabiedrības uzmanību uz pozitīvu mērķi – bērnu, kurš lasa interesantu un skaistu grāmatu latviešu valodā.

Jau vēstīts, ka Baltvilka balvai šogad nominēti astoņi latviešu autori.

Gita treice nominēta kategorijā "Grāmatu māksla" par ilustrācijām Ineses Paklones grāmatām "Ziemassvētku zāģītis", "Cīņas olu Lieldienas" (Pētergailis) un Marijas Janovskas de Tauriņš grāmatai "Irave, janomami indiānis" (Jāņa Rozes apgāds).

Mākslinieces Gitas Treices ilustrācijas bērnu grāmatām jau vairākkārt guvušas Baltvilka balvas žūrijas ievērību, bet nacionālajā grāmatu mākslas konkursā viņas vārds starp uzvarētājiem atrodams jau 20 gadus. Māksliniece studējusi grafiku Mākslas akadēmijā, absolvējot profesora Aleksandra Dembo meistardarbnīcu un 2008. gadā iegūstot arī mākslas maģistra grādu. Viņa strādā grāmatu grafikā - veido ilustrācijas, grāmatu un sēriju dizainu, glezno.

Grāmatas "Ziemassvētku zāģītis" ilustrāciju tēli pastāv arī ārpus grāmatas lappusēm – tie veidoti kā marionetes, kartona lelles. Atjautīgās ilustrācijas, kurās izcelti arī svarīgi teksta fragmenti, ir ieturētas ziemīgi atturīgos toņos, bez veikalu Ziemsvētku skatlogos dominējošā mākslīgā spilgtuma, tiecoties pēc mājīgas svētku sajūtas, kurā dominē "sniega baltums, ziemas lauku brūnums, pīrāgu zeltainums un karoga krāsas sārtums", recenzijā raksta Dana Purviņa. Vecajā dziesmiņā "reiz mežā dzima eglīte" pieminētais zaķītis Ineses Paklones grāmatā asprātīgi pārvērties: "zem eglītes mazs zāģītis", un šim zāģītim izdodas ne tikai sagādāt eglīti, bet pašam kļūt par svētku dāvanu. Datorgrafiski radīts reālistiskas faktūras attēla un zīmējuma savienojums padara ilustrāciju reljefu un priekšmetisku, bet galvenais varonis - mundrais zāģītis patiešām ir paņemams rokā kā grāmatzīme. Grāmatā "Cīņas olu Lieldienas", kurā ģimene nolemj tradicionālās Lieldienu "olu kaujas" aizstāt ar "olu mieru" un krāsaino olu apbrīnošanu, māksliniece pārliecina jebkuru, ka tāds skaistums patiešām ir apbrīnojams un saudzējams: olas ar eksotiskajām Pekinas operas maskām, tumšlillā melleņola, ziedaini raibās dažādos augos krāsotās olas, noslēpumaini tīklotās akmens olas - tās visas gan rāda tradīcijas un radošas izdomas iespējas, gan iegūst izteiksmīgus raksturus.

Baltvilka žūrijas pārstāve kultūras žurnāliste Santa Remere uzsver: "Atjautīgi veidotās, telpiskās un gandrīz taustāmās Gitas Treices ilustrācijas liecina ne tikai par spēju pagatavot ilustrāciju pat no "jebkā", pat visnepakļāvīgākajām laukā un istabā sastopamajām faktūrām, bet arī par globālu erudīciju pasaules kultūrās un dabā sastopamajos rakstos. Grāmatas "Irave, janomami indiānis" ilustrācijās viņa panāk ko vairāk par "taustāmu" džungļu biežņas atveidojumu – no tām šķietami plūst reibinoša tveice un uz lapas nojaušams gaisa mitruma kondensāts." Piedzīvojumu stāsta darbība norisinās Dienvidamerikas džungļos - kur Orinoko upe šķir Venecuēlu un Kolumbiju, kur vēl arvien mitinās mazpazīstamas indiāņu ciltis. Sižets pilns tēlainiem džungļu pasaules aprakstiem, stāsta ritms nesteidzīgs kā indiāņa dzīves ritums, laiks apstājas un nonāk maģiskā realitātē. Šis izfantazētais stāsts, kurā indiāņi romantizēti un idealizēti, tomēr ir caurcaurēm autentisks, tā autore lielāko daļu mūža pavadījusi Venecuēlā, kopā ar vīru ceļojot pa džungļiem un apmeklējot indiāņu ciltis. Venecuēlas ceļojumā pabijusi arī māksliniece, un pratusi spēcīgās džungļu sajūtas iedzīvināt ilustrācijās.

Katrīna Avotiņa nominēta kategorijā "Jaunaudze" (VAS "Latvijas meži" balva par debiju bērnu grāmatu mākslā) par ilustrācijām Ievas Samauskas grāmatai "Muša, kura gribēja būt lidmašīna" (Lauku Avīze).

Ar šo grāmatiņu iepazīsies bērni, kas piedalās "Bērnu žūrijā", jaunākajā vecuma grupā (5-9 gadi) - šķiet, ka arī viņiem patīk skatīties uz lidmašīnām, kas paceļas un nolaižas, un iztēloties sevi lidojumā. Grāmatā attēlotā Muša ir apveltīta ar spēcīgu raksturu - Muša nezaudē interesi par lidmašīnām un lidošanu arī pēc šokējošā atklājuma, ka lielās, varenās lidmašīnas nav mūžīgas, ka tās mēdz arī nokrist un salūzt gabalos. Ar spilgtumu un drosmi apveltītas arī grāmatas ilustrācijas.

Gleznotāja Katrīna Avotiņa ir Latvijas Mākslas akadēmijas un profesoru Alekseja Naumova un Kristapa Zariņa audzēkne, turklāt pieder spēcīgai gleznotāju dzimtai ar krāšņiem, individuāliem rokrakstiem (māte Ilze Avotiņa un māsa Kristīne Luīze Avotiņa). Kristīnes dalība izstādēs aizsākusies 16 gadu vecumā. Kopš 1993. gada sekojušas daudzas izstādes ASV, Lielbritānijā un Latvijā, un veiksmīga piedalīšanās starptautiskos mākslas konkursos. Stāstot par savām autoritātēm un radošo attīstību, māksliniece uzsver simpātijas pret Vīni un tās ekstravaganto klasiķi Hundertvaseru, kā arī Matisa, Monē, Klimta un Pikaso darbu studijas. Par savu dzīvesvietu māksliniece šobrīd izvēlējusies Anglijas pilsētu Līdsu.

Baltvilka balvas žūrijas viedokli par Katrīnas Avotiņas veikumu formulē kultūras žurnāliste Santa Remere: "Daudzu spilgtu un krāsainu ainavu autore, gleznotāja Katrīna Avotiņa debitē bērnu ilustrētās literatūras žanrā ar ilustrācijām vienmēr saulainajai pasaulei, kuru ikdienā virs mākoņiem skata lidmašīnu personāls. Māksliniece tiek galā ar izaicinājumu asociatīvi saistīt mazas mušas sapņus par profesionālu lidošanu, sīkus soļus pretī lielai apņēmībai un plašus apvāršņus ar cēliem mērķiem. Viņas savdabīgās, košās un asprātīgās ilustrācijas veido mākslinieciski kvalitatīvu koptēlu ar īpašu lidotāju cunftes piesitienu." Mākslinieks Juris Petraškevičs piebilst: "Grāmata ar intriģējošām, skaistām ilustrācijām, uz kurām ir patīkami skatīties. Rodas ziņkārība par mākslinieces tālāko attīstību."

Zane Zlemeša nominēta kategorijā "Grāmatu māksla" par ilustrācijām Valda Grenkova dzejolim "Negantā muša" (BIKIBUKS Nr.65. Liels un mazs).

Zane Zlemeša glezno, zīmē, veido grafikas dažādās tehnikās un ir beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļas maģistrantūru. Zanes detalizētajā rokrakstā veidotajos stāstos meistarīgi iezīmēti smalki noslēpumi un domu paradoksi, viņas komiksi bieži tiek publicēti komiksu antoloģijā kuš!, kā arī citos starptautiskos izdevumos. Viņa piedalījusies grupu izstādēs Eiropā un Japānā, ieguvusi galvenās balvas KoMASK 2012 zīmēšanas konkursā "Cilvēka figūra" Beļģijā un Latvijas Komiksu konkursā 2014 "Ķermeņa fabrika", izstādījusi savus darbus Kalnciema ielas galerijā.

Valda Grenkova dzejolis par mušu, kas cenšas sabojāt Jurīša zīmējumu, kamēr dzēšot lapā parādās caurums, ir viens no dzejoļiem, kurus no bērnības atceras tagadējo mazuļu vecmāmiņas. Ilustrāciju stils gan atšķiras no toreiz redzētā - māksliniece nevēro Jurīti no malas, viņa iesaista mūs bilžu grāmatas notikumā tā, it kā lasītāji paši būtu tie, kas zīmē, cīnoties ar neganto mušu. Un šajā procesā ir kaut kas ļoti pazīstams: mazie bērni nezīmē "uz rezultātu"- viņiem zīmēšana ir process, spēle, kurā bieži vien zīmējums klājas kārtu kārtām, veidojot tikai pašam zīmētājam zināmu notikumu gaitu un loģiku, kas vecāku acīm paslēpta nesaprotamā švīkojumā. Šķiet, Baltvilka balvas žūrijas dalībniece Dace Bargā tieši par šo grāmatā radīto dabisko rotaļas situāciju saka: "Autores rotaļīgie zīmējumi patiesi aizrauj bērnus." Savukārt lielāki bērni, pārvarot grūtības, cenšas attīstīt savu zīmēšanas prasmi, izteikt sevi.

Baltvilka balvas žūrijas vērtējumu formulē kultūras žurnāliste Santa Remere, kura saskata mazajā bilžu grāmatiņā svarīgu mākslas jautājumu: "Ilustrācijās Valda Grenkova dzejolim "Negantā muša" māksliniece sniedz personisku ieskatu sava aroda radošajās neveiksmēs, velkot paralēles starp ilustratora nepateicīgo darbu un bērnu mācīšanās procesa pārbaudījumiem un grumbuļiem. Viņas drosmīgais jaukto tehniku un izteiksmes līdzekļu izmantojums parāda, kā, apzinoties savu stilu, sašvīkātais, klekšainais un it kā neglītais pārtop gaumīgā un estētiski saskanīgā attēlā. Tā ir iedrošinoša pirmā mācību stunda visiem, kas savas grāmatiņas vēl tikai gatavos."

Dāvis Ozols nominēts kategorijā "Jaunaudze" par ilustrācijām Rutas Svažas grāmatai "Runča vakariņas".

Stāsta, ka Baltvilka balvas žūrijas sanāksmē viens no vērtētājiem, arhitekts un daudzbērnu tētis Uldis Lukševics, esot iedvesmoti iesaucies: "Īsti baisa šausmene bērniem!" Runa gan ir par bilžu grāmatu, kurā maza meitenīte atsakās ēst putru un seko runcim Murim, kas ved viņu uz mežu un sola pacienāt ar garšīgākiem ēdieniem. Peles un putniņi mazām meitenēm, kā izrādās, negaršo, toties tēta saķertās zivis ēst ir ar mieru gan kaķis, gan meitene, un visi var laimīgi atgriezties mājās. Un tomēr arī pārējie žūrijas dalībnieki apgalvo: "Tik drosmīgas, psihedēliskas un biedējošas ilustrācijas latviešu bērnu literatūrā es iepriekš neatceros redzējusi, tādēļ, lai redzētu, kā attīstīsies mākslinieka rokraksts, jāseko līdzi viņa tālākajiem darbiem."(Santa Remere) "Jāuzteic gan mākslinieka fantāzija, gan dullums." (Juris Petraškevičs)

Dāvis Ozols ir Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļas students, studējis arī ERASMUS programmā Ļubļanā. Viņa pirmā personālizstāde galerijā "Istaba" parādījās, kad toreizējam Rozentāla skolas audzēknim bija tikai 13 gadu, bet 2013. gadā notika viņa personālizstāde "Valdnieki". Dāvi interesē komiksi un grafiskās noveles, viņš publicējies "Kuš!" sporta un kaķu tēmām veltītajos numuros.

Izvirzot Dāvja Ozola debiju nominācijai "Jaunaudze", žūrija ir konstatējusi, ka "grāmatā "Runča vakariņas" attēla un teksta attiecības ir pašlaik bērnu ilustrētajā literatūrā ne tik bieži sastopamā proporcijā, t.i., katrā lapā ir tikai dažas rindiņas teksta, bet tas veido plašāku stāstu kopīgi ar attēlu. Košie, psihedēliski ņirbošie Dāvja Ozola zīmējumi vilina lasītāju biedējošā mežā līdzi galvenajai varonei. Lai arī situācija ir ikdienišķa un patiesībā mežā nekā šausmīga nav, rodas sajūta, ka mākslinieks pazīst to jaunākajai lasītāju grupai raksturīgo uztveri, kas nenodala īsto no iedomātā."

Arturs Bērziņš nominēts kategorijā "Grāmatu māksla" par ilustrācijām Rūdolfa Blaumaņa dzejolim "Asarās" (BIKIBUKS Nr.67, liels un mazs).

Rūdolfa Blaumaņa skumji skaistais dzejolis par mātes un dēla šķiršanos, lielajām ilgām un mīļo atkalredzēšanos ir saprotams pat gluži maziņiem, lai gan tajā ir senatnīgi vārdi un tautasdziesmas noskaņa. Arturs Bērziņš radījis tīru un teiksmainu zīmējumu, kurā šis dēls ir stiprinieks lācis, kas šķērso ledājus, mežus un kalnus, lai atgrieztos pie savas mātes - lācenes.

Arturs Bērziņš šobrīd atrodas Latvijas mākslas priekšplānā. Purvīša balvai jau 2008. gadā tika izvirzīta viņa izstāde "Perifērija", bet šogad tādu pašu mākslas ekspertu uzmanību izpelnījusies personālizstāde "Attēldarbi": nelieli zīmējumi uz koka dēlīšiem, kur attēloti Latvijā ierasti ainaviski motīvi, izmantojot arī filozofisku tekstu lasīšanu un refleksiju par tiem. "Arturs Bērziņš analizē, burtiski preparē pa daļām, kāpēc mēs redzam tā, kā mēs redzam. Ar ko atšķiras skatīšanās vakar no skatīšanās šodien, kā atšķiras attēli atkarībā no skatīšanās tehnikas un apstākļiem. Bērziņš grib saprast pasauli," šos darbus raksturo mākslas pētniece Elita Ansone. "Zīmējumi nav ilustrācijas filozofiskām teorijām - zīmējumi ir filozofiska domāšana ar vizuālās izteiksmes līdzekļu palīdzību," saka LMA asociētais profesors Jānis Taurens. Šādu sajūtu rada arī mazā bilžu grāmatiņa "Asarās".

Artura Bērziņa biogrāfijā dominē vārds Olaine - audzis, gājis bērnudārzā un skolā, dzīvo joprojām. Kādā intervijā Bērziņš apgalvo, ka par mākslinieku nobriedis Olaines plastmasas pārstrādes rūpnīcas bērnu dārzā, taču viņa CV ir ziņas gan par poligrāfijas mākslas arodvidusskolas beigšanu un darbu šajā profesijā, gan par diviem Mākslas akadēmijas maģistra grādiem - vizuālās komunikācijas un mākslas zinātnes nozarēs. Viņš pazīstams kā multimākslinieks, kas mainīgā un provokatīvā stilā darbojas glezniecības, datorgrafikas, gotiskās mūzikas un audiovizuālās mākslas jomās.

Baltvilka balvas žūrijas pārstāve Santa Remere savā vērtējumā raksta: "Arturs Bērziņš ilgu un skumju tēmu bērnu literatūrā interpretē nekonvencionāli, tēlojot tās gaišas un tiešas, bez laika nogludinošās un samierinošās kārtas. Rūdolfa Blaumaņa latvisko romantismu mākslinieks papildina ar smalkā zīmuļa tehnikā zīmētu, askētisku ziemeļu jūras un dabas ainavu. Bet sāpīgo emociju pieredzi pavada gandrīz balta, sijājoša lietus kāpinātā trauksme."

Aleksejs Naumovs nominēts kategorijā "Grāmatu māksla" par ilustrācijām Ineses Zanderes grāmatai "Kaķis brīvdienās" (liels un mazs).

Grāmatas izdevēji uzsvēruši, ka šo grāmatu var aplūkot gluži kā Alekseja Naumova gleznu izstādi ar plašām, daudzkrāsainām ainavām, kurās vērojama mazpilsēta, lielpilsēta un piepilsēta, jūras vējš pāri torņiem un jumtiem, vasarnīcas, parki, pils un operas nams - vietas, kur norisinās krājuma pasaku darbība.

Mākslas akadēmijas rektors, gleznotājs Aleksejs Naumovs bērnu grāmatu ilustrācijā guvis ievērojamus panākumus: Latvijā viņš saņēmis gan Jāņa Baltvilka balvu, gan Pastariņa prēmiju, viņa ilustrācijas ieguvušas arī starptautisku atzinību un iekļautas Starptautiskās Bērnu un jaunatnes literatūras padomes (IBBY) Goda sarakstā. Baltvilka balvas žūrijas dalībnieks arhitekts Uldis Lukševics, kura lasīšanas pieredze saistīta ar viņa trīs bērniem, atzīst: "Ir svarīgi veidot lielas bērnu grāmatas ar košām ilustrācijām, dzīvīgām krāsām". "Aleksejs Naumovs šajā grāmatā demonstrē savu māksliniecisko virtuozitāti," vērtē mākslinieks Juris Petraškevičs. "Viņš spēj radīt gan milzīgas, visu atvērumu aizpildošas ilustrācijas, gan veidot mazus, kompaktus, bet pašpietiekamus gleznojumus." Un patiešām, viens no grāmatas valdzinājumiem ir ne tikai apskatīt lielās, krāšņās ilustrācijas, bet katras pasakas nobeigumā sameklēt nelielu tēlu, kurā kāds vai kaut kas met noslēpumainu ēnu.

Stāstot par to, kā grāmatu uztvēra viņas bērni, rakstniece Ieva Melgalve saka: "Tā ir viena no grāmatām, kas pirmām kārtām piesaista ar ilustrācijām, tās ir pilnvērtīgi mākslas darbi, kas tekstu nevis "paskaidro" vai "ataino", bet interpretē, reizumis izstāstot vairāk, nekā izlasāms vārdos: jo īpaši to var teikt par īsākajiem un vienkāršākajiem stāstiem. Trīsgadīgā Stella aizrautīgi iegrima košajās, emocionālajās un pārsteidzoši detalizētajās gleznās. Šķiet, ka šajā grāmatā izdevies panākt pilnīgu līdzsvaru starp teksta un mākslas daļu – un to faktiski ir iespējams izbaudīt un izprast gan kā mākslas darbu krājumu, kur teksts ir otršķirīgs (kā to darīja mazā Stella), vai ignorēt attēlus, lasot tikai tekstu (kā to darīja trīspadsmitgadīgais Džonatans)."

Baltvilka balvas žūrijas viedokli izteikusi Santa Remere: "Bērnu ilustrētās literatūras grandu – izcilās stāstnieces Ineses Zanderes un talantīgā krāsas meistara Alekseja Naumova – kopīgi veidotais pasaku krājums izskan vērienīgi kā četrrocīgi spēlēta fantāzija. Ar dīko, bet uzmanīgo skatienu – kā kaķim šūpuļtīklā uz grāmatas vāka – mākslinieks spēj notvert to brīdi pirms iesnaušanās, kad ikdienas ainavā ienāk pārpasaulīgais un brīnumainais, un pārvērst šīs vīzijas plašās, košās un ticamās ilustrācijās."

Elīna Brasliņa nominēta kategorijā "Grāmatu maksla" par iIlustrācijām Jura Zvirgzdiņa grāmatai "Have a nice day! Gandrīz mīlas stāsts", Māra Runguļa grāmatai "Sāļās pankūkas" (Pētergailis) un Luīzes Pastores grāmatai "Svešinieka atnākšana" (Neputns).

Māksliniece Elīna Brasliņa, kas pirms diviem gadiem saņēma Baltvilka balvas žūrijas atzinību par veiksmīgu debiju bērnu grāmatu ilustrācijā, tagad nominēta balvai par ilustrācijām trim gada laikā iznākušām grāmatām. Jaunā grafiķe, kas strādā daudz un sadarbojas ar dažādām izdevniecībām, ir izkopusi atpazīstamu rokrakstu, tomēr spēj katrā grāmatā ieviest īpašas nianses un radīt citu pasauli, pieskaņojoties tekstam kā cimds rokai. Grāmatu iekšējās viengabalainības sajūtu veicina arī tas, ka ilustratore veido veiksmīgu grāmatas maketu, sabalansējot tekstu ar ilustrācijām - šīs grāmatas ir labi iekārtotas un ērti iegulst rokā.

Jura Zvirgzdiņa grāmatā, kas adresēta jaunākajam pusaudžu vecumam, māksliniece akcentē rakstnieka spēju par grūtām sociālām tēmām un attiecību situācijām stāstīt, nezaudējot vieglumu un ironiju. Viņas zīmējumi, izmantojot elegantu un grotesku stilizāciju, izteiksmīgi atklāj grāmatas varoņu raksturus. Māra Runguļa piedzīvojumu stāstā pusaudži, kuģojot ar nočieptu laivu it kā seklā un labi pazīstamā ezerā, piedzīvo negaidītas, pat bīstamas situācijas, un šajos piedzīvojumos uzplaukst arī viņu satrauktā iztēle. Grāmatas nodaļās mijas dažādu personāžu skatījums uz notikumiem, un ilustrācijas palīdz uzturēt šo enerģisko teksta ritmu ar pārsteiguma un negaidīta pavērsiena akcentiem. Savukārt populārās mākslas detektīvu sērijas trešajā grāmatā, kura iepazīstina ar 30. gadu Rīgas spilgtajiem māksliniekiem un dzejniekiem - Niklāvu Strunki un Aleksandru Čaku, liela nozīme ir Elīnas Brasliņas mākslas vēstures zināšanām un stila izjūtai, kas ļauj viegli, kā rotaļājoties, ietvert ilustrācijās tā laika vizuālos kodus .

Baltvilka balvas žūrijas viedokli izteikusi kultūras žurnāliste Santa Remere: "Ar savu jauneklīgo, labi atpazīstamo rokrakstu viņa aizrautīgi izmēģina atšķirīgus grafikas un zīmējuma stilus. Māksliniecei pašai piemītošā zinātkāre un urķīgums dzen uz priekšu gan detektīvu, gan piedzīvojumu stāsta notikumus patīkamā dinamikā ar precīziem, asprātīgiem akcentiem, ļaujot lasītājam pavīpsnāt gan par grāmatas varoņu untumiem, gan ar smaidu pareflektēt par mākslu un ilustrācijas žanru, kas laika gaitā veikli iemanījies kāpt pāri gan tehniskām, gan morāles robežām."

Gundega Muzikante nominēta kategorijā "Grāmatu māksla" par ilustrācijām Jura Zvirgzdiņa grāmatai "Eņģelīša ceļojums" un Pētera Brūvera dzejoļu krājumam "Grāmata Gundegai" (Zvaigzne ABC).

"Grāmata Gundegai" šādu nosaukumu nav ieguvusi nejauši, tai ir savs, īpašs stāsts dzejnieka un mākslinieces dzīvē. Liela daļa krājuma dzejoļu tapa laikā, kad Pēters Brūveris pamazām atlaba no smagas slimības, vēl īsti neticot, ka atkal spēs rakstīt. Ik pa laikam sarakstoties ar Gundegu Muzikanti, viņš saņēma pamudinājumu un apliecinājumu savai varēšanai. Arī Gundega pati kļuvusi par viņa dzejoļa varoni - dzejolis "Princese Gundega – māksliniece" stāsta par to, kā svētdienā pie mākslinieces ciemos ierodas visās citās nedēļas dienās radītie un pasaulē palaistie tēli. Ar Pētera Brūvera asprātīgo dzeju māksliniece sadraudzējās, arī strādājot kopā ar Rozi Stiebru pie animācijas filmas "Dzeguze un viņas 12 vīri".

Gundega Muzikante, kas gaitas mākslā savulaik sāka ar keramiku Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, bet mākslas maģistra grādu ieguva LMA Grafikas nodaļā, jau 2014. gadā saņēma Baltvilka balvu par trim izcili ilustrētām grāmatām. Kopš 1990. gada viņa strādā grāmatu un lietišķajā grafikā, veidojot ilustrācijas un grafisko dizainu grāmatām, plakātiem, kalendāriem, zīmējot ilustrācijas žurnāliem, piedalās starptautiskās grafikas un ilustrāciju izstādēs. Viņa ir arī Indriķa Zeberiņa un Pastariņa prēmijas laureāte, saņēmusi 2002. gada labākā ilustrētāja titulu un daudzas atzinības nacionālajā grāmatu mākslas konkursā. Gundegas Muzikantes zīmētās ilustrācijas vienmēr ir labi nostrādātas, augstvērtīgas un daudzveidīgas, ar skrupulozu azartu viņa sacer jaunas pasaules, no dažādiem rakursiem vēro pašas izdomātas pilsētas, kuras būvējot, savienoti dažādi vēsturiskās pilsētās ieraudzīti elementi, palaiž kustībā pašas konstruētus lidaparātus un citus brīnumainus mehānismus. Turklāt lasītājam paliek sajūta, ka zīmējot no mākslinieces sejas nekad nav nozudis smaids.

"Grāmata "Eņģelīša ceļojums" ir iespaidīgs, antikvārs mākslas priekšmets no senās, labsirdīgi romantiskās pilsētas, kur savās fantāzijās vienmēr uzturas Gundega Muzikante un kas viņai ir pazīstama līdz vissīkākajai detaļai. Nesajaucamais, iejūtīgais un smalki emocionālais mākslinieces stils ir kā labvēlīgas gaismas filtrs, kas ikvienu stāstu ļauj ieraudzīt bērnišķīgi nevainīgām, kā tikko atvērtām acīm," Baltvilka balvas žūrijas vārdā raksta kultūras žurnāliste Santa Remere. Savukārt ilustrācijās Pētera Brūvera dzejas un atdzejas krājumam "Grāmata Gundegai" mākslinieces skatījums veido draudzīgi zobgalīgu saspēli ar dzejas tēliem, it kā brīžiem pasmaidot par tiem, brīžiem cieši samīļojot un droši pavadot ceļā pie lasītāja.

Edmunds Jansons nominēts kategorijā "Grāmatu māksla" par ilustrācijām Hardija Lediņa un Jura Boiko dzejoļu izlasei "Ūdenslīdējs" (liels un mazs).

Edmunds Jansons savu talantu dala starp animācijas filmām un bērnu grāmatu ilustrēšanu, un abās jomās viņa oriģinālais pasaules redzējums un mākslinieka rokraksts gūst panākumus. Šoreiz viņš iedzīvinājis melnbaltos zīmējumos divus alternatīvās kultūras varoņus. Viņš portretējis izteiksmīgā bārdainā Hardija Lediņa tēlu, pārvēršot tos daudzos mazos, aktīvos Lediņos, kuri apdzīvo grāmatas telpu, bet Juri Boiko ietērpis dziļdomīgā ūdenslīdēja skafandrā, kas reizēm iznirst arī dzīves virspusē.

Baltvilka balva grāmatu mākslā Edmundam Jansonam piešķirta jau divas reizes, 2009. un 2013. gadā. 2011. gadā Jansons kļuva par 15. Tallinas grafikas triennāles Grand Prix ieguvēju - ar animācijas filmu "Čiža acīm", to pašu, kas saņēma "Lielo Kristapu" 2007. Viņa filma "Pavasaris Vārnu ielā" tika apbalvota Seulas animācijas filmu festivālā, bet šobrīd tik populārie "Lupatiņi" - Čikāgas bērnu filmu festivālā.

Jau bērnībā Edmunds Jansons zīmēja komiksus, izdomāja filmu varoņus un filmu stāstus, bet 5.klasē, pēc Anša Bērziņa un Rozes Stiebras lekcijas nolēma, ka gribētu kļūt par animācijas filmu veidotāju. Pabeidzis Poligrāfijas mākslas arodvidusskolu, viņš pamazām devās aizvien dziļāk iekšā animācijas pasaulē - animatoru kursi, darbs studijā "Dauka", Latvijas Kultūras akadēmijas TV režijas kurss, Maskavas Valsts kinematogrāfijas institūta animācijas režijas kurss, Tallinas Mākslas akadēmijas maģistra grāds animācijas režijā. 2001. gadā viņš nodibināja animācijas filmu studiju Atom Art.

Žūrijas iespaids par Edmunda Jansona ilustrēto grāmatu: "Mākslinieks melnbaltos, karikatūriskos zīmējumos iedzīvina parādību ar impozantu bārdu, vēderu, tumšām brillēm un pīpi, kas 80. gados parādījās Latvijas kultūras telpā. Apvienojot bohēmisku avangardistu un bērnišķīgu fantazētāju, leģendārā multimediju mākslinieka Hardija Lediņa tēls vienmēr ir bijusi neatņemam daļa "Nebijušu sajūtu restaurācijas darbnīcas" alternatīvās mākslas projektos, kur nekad nav pastāvējis pieaugušo/bērnu mākslas nošķīrums vai jebkāda cita iepriekšējās zināšanās balstīta diskriminācija. Jansonam izdodas notvert un turpināt NSRD savdabīgo sajūtu un estētiku multimediālas grāmatas veidolā."

Liene Mackus nominēta kategorijā "Grāmatu māksla" par ilustrācijām Laimona Pēlmaņa dzejolim "Trīs mednieki" (BIKIBUKS Nr.77, liels un mazs).

Vai tiešām grāmatas ilustrē tēlnieki? Liene Mackus, kas beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas tēlniecības nodaļu un studējusi arī Accademia di Belle Arte di Palermo Itālijā, dara ne to vien. Viņa izveidojusi bronzas skulptūru - vides objektu "Rīgas lauva", kas "attēlo Rīgas ģerboņa lauvu atpūtas brīdī" un var kalpot arī kā neparasts soliņš. Viņa strādā animācijā, veidojusi scenogrāfiju un tērpus Leļļu teātra izrādei "Neglītais pīlēns", piedalījusies vairākās grupu izstādēs, tajā skaitā kuratores Helēnas Demakovas šopavasar veidotajā izstādē "Sveika, galva!" un vēl līdz 26. oktobrim Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā apskatāmajā izstādē "Dzintara laikmets". Māksliniece kopā ar Artūru Arni nominēta Purvīša balvai 2017 par izstādi "Ziemas miegs", kas apvieno skaņu, scenogrāfiju un tēlniecību, stāstot par miegu kā neparastu apziņas stāvokli, kas ļauj pietuvoties nomodā nepieejamajām sajūtām.

Grāmatu ilustrācijā viņa strādājusi nevis ar tēlnieka kaltu, bet ar krāsainiem flomāsteriem. Fantastisku, zaigojošu sniega un vulkānu pasauli māksliniece radījusi Laimona Pēlmaņa skaisti absurdajam dzejolim, kas sacerēts pēc serbu pasakas motīviem. Mājas, kuru nemaz nav, lido debesīs kā komētas, un notiek tikai neiespējamais un neticamais. Turklāt viens no medniekiem, kas apēd nenošauto zaķi, ir indiānis.

"Mākslinieces radītie zīmējumi sērijas BIKIBUKS grāmatai "Trīs mednieki" ir himna flomāstera iespēju amplitūdai. Naksnīgajās ilustrācijās dzejolim par fantāzijas bezgalīgumu Liene Mackus īsteno reibinošu asociāciju lidojumu un spēles ar mērogiem, kas miniatūrās dzejas grāmatas lappusēs ietilpina milzīgi plašas ainavas, izpletīgu visumu un tad atkal atgriežas sīko celma koksnes līniju mikropasaulē. No viņas zīmējumiem staro pacilājoša trauksme un neapturama radošā enerģija," Baltvilka balvas žūrijas vārdā raksta Santa Remere.

Anna Vaivare nominēta kategorijā "Grāmatu māksla par ilustrācijām Leona Brieža dzejoļu krājumam "Saputrotā putra" (liels un mazs)

"Lasītājiem svētki!" - ar šādu priecīgu saucienu kritiķe Agija Ābiķe-Kondrāte uzsāk savu recenziju par Leona Brieža dzejoļu krājumu bērniem. Un šos vārdus viņa attiecina ne vien uz dzeju: "Tādas ir pirmās asociācijas, nonākot dzejnieka Leona Brieža un mākslinieces Annas Vaivares kopīgi radītajā mīļo dzejoļu un dzīvespriecīgi piesātināto ilustrāciju pasaulē." Jāpiebilst, ka svētki ir arī suņiem - viena no vizuāli krāšņākajām grāmatas daļām ir veltīta suņu ballei, un panorāmiskajā pēcballes ainā atrodams gan priecīgs nogurums, gan sapņaina ticība, ka svētki nekad nebeigsies.

Annas Vaivares mākslinieciskais arsenāls ir plašs - enerģiskas, spēcīgas krāsas, asi guašas un akvareļa triepieni, neparasti skatupunkti un iejūtīgs vērīgums. To visu viņa prasmīgi liek lietā gan komiksos, kas dažkārt ietver autobiogrāfiskas atsauces un cilvēku attiecību dilemmas, gan grāmatu ilustrācijās. Anna Vaivare ir diplomēta arhitekte un šobrīd strādā Rīgā. Kad nav jādomā par arhitektūras objektiem, viņa zīmē komiksus un ilustrācijas. Annas darbi publicēti komiksu antoloģijā "š!".

Ilustrējot "Saputroto putru", kuras dzejoļos mājo muzikalitāte, tuvība folklorai un Leona Brieža savdabīgā intonācija, kas vienmēr liek nojaust gaiša prieka klātbūtni skumjās un vieglu skumju vēsmu rotaļās un priekos, māksliniece ir spējusi šīs noskaņas turpināt ilustrācijās, nekur neļaujot tām pārvērsties sentimentā. Kā raksta Agija Ābiķe-Kondrāte, "apkārtējās pasaules skaistums te nav rāmēts vai rēķināts, bet atvēlot ilustrācijām lappušu atvērumus un iespējami lielus laukumus, tiek radīta brīvības sajūta un tuvināta dabas klātbūtne", ļaujot aptvert gaismas un tumsas līdzāspastāvēšanu.

Baltvilka balvas žūrijas iespaidus apkopo Santa Remere: "Dzejas krājums "Saputrotā putra" ir jautra, kompakta, muzikāli ritmiska grāmata ar lielām, pāri malām plūstošām ilustrācijām, kam piemīt izteikta, sentimentāla bērnības garša. Annas Vaivares izvēlētais padomju bērnu grāmatu nostalģiskais kolorīts, guašas tehnika un retro tipogrāfijas imitācija bez ironijas vai kritikas papildina Leona Brieža liriskos un sirsnīgas labestības piestrāvotos dzejoļus, nezaudējot laikmetīgumu un latviskumu. Ar sev piemītošo arhitektes talantu māksliniece ir radījusi telpu, kurā kā saskanīgā tango savietojas ilustrācijas un dzejas pāri – mainās rakursi un raksturi, tomēr saturs no vāka līdz vākam noturas vienotā estētikā, draudzīgā flīzīšu un rūtiņu ietvarā."

Vivianna Maria Staņislavska nominēta kategorijā "Jaunaudze par illustrācijām Ievas Samauskas dzejoļu krājumam "Skaļā klase" (Pētergailis).

"Vivianna Maria Staņislavska ir jauna perspektīva ilustratore, kuras mati ir bijuši zilā krāsā, un tajos vienmēr ir puķes," saka Mākslas akadēmijas pasniedzēja, grāmatu dizainere un ilustratore Rūta Briede. Vivianna beigusi LMA Grafikas bakalaura programmu un studējusi arī Krakovas Mākslas akadēmijā Polijā. Viņa zīmē komiksus, animē, ilustrē grāmatas, interesējas par feminismu un kļuvusi par laureāti izstādē "Sievietei būt". Viņas dinamiskā melnbaltā grafika ilustrē grupas "Dzelzs vilks" albumu "Kālabad". Vivianna publicē komiksus "Kuš!", bijusi viena no ilustratorēm 2011. gadā iznākušajā latviešu tautas pasaku grāmatā, bet viņas pirmā personālizstāde, kas notika 2015. gadā, saucās "Sils/Zarkans" un tajā bija izstādīti linogriezumi.

Krakovas studiju pieminēšana nevilšus liek iedomāt poļu ilustrācijas skolai raksturīgo māksliniecisko drosmi. Šāda drosme neapšaubāmi piemīt arī Viviannas darbiem. Kā saka viens no šā gada grāmatu vērtētājiem, arhitekts Uldis Lukševics, "veidot retro stila trīskrāsu ilustrācijas šķietami paviršā manierē – tas ir ļoti drosmīgs paņēmiens." Tā ir grāmata, kurā emocionāli atspoguļojas pusaudžu dzīve skolā. Taču ekspresīvi ilustrētās grāmatas koptēls ir savākts, sakārtots, to ir patīkami turēt rokā, gribas šķirstīt un pētīt.

Baltvilka balvas žūrija atzīst, ka "Viviannas Marias Staņislavskas veidotais dizains un ilustrācijas Ievas Samauskas dzejoļu krājumam "Skaļā klase" ir ekspresīvs, blīvs un piepildīts kā mācību stundu pieraksti un skolas dzīve." "Māksliniece ar minimāliem līdzekļiem panāk krāšņus un dinamiskus attēlus, izmantojot divas kontrastējošas krāsas, kas aizpilda laukumus un, vietām pārklājoties, atgādina veclaicīgās tipogrāfijas nepilnības. Lai arī grāmata dāsni piedāvā atsauces uz jauniešu un populāro kultūru, tā viscaur saglabā gaumīgu stilizāciju un saliedētu formu," raksta žūrijas pārstāve Santa Remere.