Frontes līnijas poētiskā balss. Ukraiņu dzejnieks Serhijs Žadans Rīgā  (17)

Rakstnieka, dzejnieka, esejista, tulkotāja un aktīvista Žadana viesošanās Latvijā notiek saistībā ar viņa romāna un dzejas krājuma publicēšanu. Romāns "Džezs pār Donbasu" ("Jānis Roze", 2016) iznāk latviešu valodā, savukārt dzejas krājums "Viss atkarīgs tikai no mums" ("Всё зависит только от нас", 2016) izdevniecības "Literatūra bez robežām" paspārnē izdots krievu valodā. Romānu tulkojusi Māra Poļakova, savukārt krājumā iekļauti vairāku tulkotāju atdzejojumi.

Autors ir viens no Ukrainas nacionālās atbrīvošanās un kultūras kustības līderiem, kā arī nozīmīga persona Harkovas Eiromaidanā. Kā raksta viņa lasījumu rīkotāji, Žadana darbi "lokalizēti tajās vietās, kur notiek kaujas. Nav nejauši, ka viņš ienācis literatūrā kā [Ukrainas austrumu] reģiona poētiskā balss." Jāpiebilst, ka nupat Rīgā tika prezentēts vēl kāds literārs darbs, kas saistās ar Ukrainas austrumiem – žurnālista Sergeja Loiko romāns "Lidosta", kurā aprakstīta četru dienu pieredze Doņeckas lidostā 2014. gada oktobrī – kauju pēdējos brīžos. Taču, ja Loiko kā žurnālists balstās dokumentālās liecībās un intervijās, tad Žadans uzskatāms par svarīgāko "poētisko liecību autoru", turklāt savā romānā ietver citu laiku. Zināms, ka Žadans ir arī viens no Ukrainas kultūras darbiniekiem, kurš guvis fiziskus savainojumus, protestējot pret Krievijas īstenoto agresiju, piemēram, Krimas pussalas aneksiju.

Rīgā 3. oktobrī Žadans piedalījās lasījumā un publiskā diskusijā par savu radošo darbību, romāna tulkojumu, kā arī dzejas un kultūras specifiku kara apstākļos. "Viņš ir vairāk kā dzejnieks," iepazītinot sarunas dalībniekus ar autoru, sacīja tulkotājs un izdevējs Dmitrijs Kuzmins, skaidrojot, ka "Žadans uzņēmies sava veida kultūras atdzimšanas vēstneša lomu," par ko liecinot balādes žanra transformācijas viņa dzejā. Balāde, kā zināms, bijis būtisks dzejas žanrs 20. gadsimta sākuma Ukrainā.

Jautāts par šī brīža situāciju Ukrainā, Žadans atbild tieši. "Karš. Karš ar Krieviju. Karš jau trešo gadu. Karš, kuram diemžēl neredzam beigu; karš, kura dēļ nemitīgi iet bojā mierīgie iedzīvotāji, civiliedzīvotāji, kā arī karavīri; karš, kurš neļauj izrauties no stagnācijas un nedod nekādus rezultātus. Šai saistībā man bieži prasa: "Kur palicis Maidana gars?", "Kur – Maidana lozungi?", "Kur palicis Maidana patoss un spars?" Patiesībā Maidana garu šobrīd var redzēt forntes līnijā. Mierīgo, brīvprātīgo, aktīvistu, karavīru vidū. To cilvēku vidū, kuri trešo gadu cenšas noturēt šo līniju, šo valsti. Un dara to par ļoti lielu cenu – katru dienu dzirdam par jauniem upuriem." Žadans dalās arī pārdomās par Ukrainas kultūrvides sasitību ar karadarbību. "Protams, tas atstāj ietekmi uz kultūru. Būtu dīvaini, ja tā nebūtu. Literatūra reaģē. Māksliniekam pieaugusi atbildības izjūta, māksliniekam ir jāuzņemas lielāka atbildība, jākļūst sociāli aktīvākam."

Rakstnieks gan uzsver, ka "neviens mākslinieks neuztver karu kā eksotisku materiālu, ko izmantot, lai paustu kaut kādu sāpi. Es domāju, ka visi dzejnieki atteiktos no visiem saviem ar karu saistītajiem darbiem, ja būtu zināms, ka tādējādi beigtos karš. Bet tāda vienkārši ir realitāte, kurā mēs dzīvojam. Uz to vienkārši nākas reaģēt."

Izsakoties par ukraiņu valodas nākotni, Žadans sākotnēji atminas savu bērnību un runā par dažādām klišejām, kas saistās ar Ukrainu, paužot cerību, ka pēdējo gadu laikā šīs klišejas jau pašķīdušas. "Pastāv daudz dažādu stereotipu saistībā ar ukraiņu tautu, piemēram, ka Ukraina ir totāli krievvalodīga valsts. Es uzaugu reģionā, kurā vienu vārdu pasaka vienā, divus – otrā valodā. [..] Es uzskatu, ka Ukrainā nav bijis valodu karš. Vienalga, ko teiktu politiķi, propagandisti vai citi, reālajā, normālajā dzīvē valodu atšķirība nebija problēma," stāsta Žadans, skaidrojot, ka sākoties konfliktam, attiecības starp krievu valodā runājošajiem un ukraiņu valodā runājošajiem ukraiņiem tomēr sāka mainīties, bet tai pat laikā – gan vieni, gan otri "vienkārši vēlas saglabāt savu brīvību, saglabāt to, ko mēs saucam par Ukrainu. Saprotiet, es to saku no tāda cilvēka skatupunkta, kurš raksta un runā ukraiņu valodā, bet es esmu pārliecināts, ka maniem vārdiem piekristu lielākā daļa krievu valodā runājošo Ukrainas valstspiederīgo. Tas ir svarīgi, jo to nesaprot un nevēlas atzīst Krievijas propaganda – ka viņi – krievvalodīgie – karo ar krievvalodīgajiem. [..] Cik es zinu, liela daļa mūsu brīvprātīgo ir krievu valodā runājoši. Un tas ir pilnīgā pretrunā ar Krievijas propagandu."

Viņš mūsdienu Ukrainu raksturo kā valsti, kas vēlas izrauies no pēcpadomju vakuuma, Eiropu dēvējot par "optimālo variantu". "Eiropa man reizēm ir nesaprotama. Tā arī ir dažāda, daudzveidīga un pretrunīga, bet tas vienkārši šķiet mūsu labākais variants," min dzejnieks, sarunas noslēgumā papildinot, ka pamatā "tā ir mūsu pašu lieta. Pilnībā paļauties uz [Vācijas kancleri Angelu] Merkeli vai ASV būtu infantili."

Šonedēļ, 4. oktobrī, Kaņepes kultūras centrā notiek Serhija Žadana romāna atvēršanas svētki, kurā piedalās gan autors un tulkotāja, gan arī mūziķis Platons Buravickis un atdzejotāji – Jānis Elsbergs, Pēteris Draguns, Māris Salējs.

Žadans ir dzimis Luhanskā un absolvējis Harkovas Universitāti, kur aizstāvējis doktora disertāciju par Mihailu Semenko – vienu no būtiskākajiem Ukrainas avangardistiem-futūristiem 20. gadsimta pirmajā pusē. Viņš publicējis desmitiem dzejas un prozas grāmatu ukraiņu valodā, kā arī tulkojis Paula Cēlana, Česlava Miloša, Čarlza Bukovska darbus, kā arī mūsdienu krievu, vācu un citu valstu literatūru. Vēl – viņa dzeja nereti kļūst par nozīmīgu daļu viņa vadītajā rokgrupā "Suņi no kosmosa". Saņēmis vairākus valsts mēroga un starptautiskus literārus apbalvojumus. "Džezs pār Donbasu" Ukrainā 2010. gadā atzīts par "BBC gada labāko grāmatu", 2014. gadā – par "BBC desmitgades labāko grāmatu". Līdz šim Latvijā viņa dzeja bijusi publicēta tekstgrupas "Orbīta" 5. almanahā, kā arī Jāņa Elsberga atdzejojumā – internetā.