Adrenalīna mednieks. Intervija ar rakstnieku, LRS priekšsēdētāju Arno Jundzi  (39)

Šodien tādu jautājumu neviens vairs neuzdod. Drīzāk otrādi. "Ja Arno Jundzes nebūtu, viņu nāktos izdomāt," teica kāda talantīga kinorežisore. Un tiešām — introvertajos rakstniecības džungļos, kur pārsvarā mājo ar selfijiem pārņemti meža dīvainīši, diez vai atradīsies daudz tādu ļaužu, kas būtu ne tikai talantīgi, bet spētu rūpēties arī par savu spalvasbrāļu labumu.

Savā ziņā Arno ir renesanses cilvēks, kurš spēj paveikt simt darbu vienlaikus, tomēr pamatā viņš dzīvo 21. gadsimtā, un viņu neiebāzīs maisā tādi jaunlatviskās dzīvesziņas termini kā "snapčats" vai "gadžets". Toties citu modernās terminoloģijas šedevru — "gaidstāve"— uz Arno attiecināt nekādi nevar. Viņš ir perpetuum mobile.

Kādā parastā oktobra dienā jaunajās Latvijas Rakstnieku savienības telpās Aleksandra Čaka ielā mēs runājam par literatūru, žurnālistiku, Kolhoznieku namu, Londonu un – kā tas viss sākās.

Kādas grāmatas lasīji bērnībā? Astridu Lindgrēni, Džeraldu Darelu? Varbūt "Vinniju Pūku"?

Man vairāk patika piedzīvojumu, dēku gabali. "Vinnijs Pūks" un "Alise Brīnumzemē", godīgi sakot, riebās. Tiesa, kad izaugu, sāku par tām fanot.

Pirmā grāmata, kuru tu atceries.

"Pifa piedzīvojumi" — to zināju no galvas jau piecu gadu vecumā. Patika tās bildītes, un es iemācījos no galvas tekstu, lai pēc tam visiem stāstītu, ka māku lasīt. Ko tas man devis un kādu ietekmi atstājis — nezinu. Ne visi, kas toreiz lasīja grāmatas, pēc tam sapinās ar literatūru.

Tas klikšķis notika vēlāk — varbūt tad, kad pieķēros sērijai "Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi". Un vēl otrai fantastikas sērijai, mazāka formāta grāmatām, kur bija publicēti Staņislava Lema romāni. Arī klasiķi Žilu Vernu varēju lasīt caurām naktīm — romānu "Noslēpumu sala" atceros ar noplēstu sākumu...

Kuras grāmatas iedvesmojušas visvairāk?

Modiano. Vēl padomju laikos kādā žurnālā bija nodrukāta "Tumšo bodīšu iela" — tas teksts pievilka, bet pēdējā īstā fanošana man beidzās ar "Meistaru un Margaritu". Pēc tam gan arī gadījušies teksti, par kuriem nodomā — "es arī gribētu tā uzrakstīt", bet tādu, ar kuriem staigāju apkārt visu laiku, īsti vairs nav. Mani sabojāja Literatūras institūts, kur bija bezjēgā daudz jālasa, un tu lasi, lasi, lasi, līdz vienā brīdī iestājas profesionālais kretīnisms, no kura pat gribēdams nevari atbrīvoties.

Vai kļūt par rakstnieku bija tavs mūža sapnis?

Vispirms bija sapnis kļūt par kinokomiķi, hokejistu, skursteņslauķi, tikai neatceros, kādā secībā. Par komiķi gribēju kļūt Čaplina filmu iespaidā.

Tagad tu raksti scenārijus.

Būtu gribējis kļūt par kinorežisoru, bet man galīgi nav vizualizācijas talanta. Bet par rakstnieku — droši vien iespaidoja tas, ka vectēvs, kurš bija mācītājs, visu laiku drukāja ar rakstāmmašīnu. Tomēr pats nespēju kļūt par rakstnieku, kamēr neparādījās datori. Protams, mēģināju rakstīt arī ar pildspalvu — kaut kādus dumjus pantiņus, kurus aiznesu Uldim Bērziņam, kurš sāka runāt par Beovulfu... Nodomāju — ej tu ratā ar savu Beovulfu! No dzejas ar to arī izārstējos.

Bet par rakstnieku mani padarīja dators.

Pirmoreiz gan par tevi dzirdēju kā par literatūrzinātnieku.

Jā, tā sanāca. Biju iestājies Pedagoģijas fakultātē — teica, ka no turienes neņems padomju armijā. Pēc pirmā kursa, protams, paņēma, bet, atnācis atpakaļ, mācījos vēl diezgan ilgi, ņēmu akadēmiskos atvaļinājumus un cīnījos, jo lekcijas bija interesantas. Piemēram, psiholoģijā mums stāstīja par tolaik pusaizliegto Zigmundu Freidu.

"Kolhoznieku namā" (Latvijas Zinātņu akadēmijā) nokļuvu 1991. gadā, pateicoties Gunāram Bīberam. Institūts meklēja jaunu potenciālo zinātnieku, un Bībers bija ieteicis mani. Nonācu pie Veras Vāveres literatūras teorijas daļā, bet pētīju somu literatūru. Kolhoznieku namā ierados augusta puča laikā — ap augstceltni riņķoja militārais helikopters, mēģinot ieskatīties institūta logos, vai tur nesēž kādi latviešu nacionālisti. Drusku smieklīgi un dīvaini. Tāpat kā alga — 40 latu mēnesī. Tomēr uznāca spīts, un es uzrakstīju disertāciju, izdevu monogrāfiju, un pēc tam no turienes aizgāju.

Un kļuvi par žurnālistu.

Jā, man šķiet, ka tas biji tu, kas man piezvanīja un teica, ka "Literatūra un Māksla Latvijā" meklē literatūras nodaļas vadītāju. Māris Čaklais tikko bija piekritis kļūt par "Karoga" galveno redaktoru, un viņa vieta bija vakanta. Pa starpu vēl bija citas interesantas nodarbes — biju namu pārvaldnieks, tirgoju putekļusūcējus, tas arī bija ļoti aizraujoši. Kaut kā vajadzēja mēģināt izdzīvot.

Zinātne, žurnālistika, proza — tās visas kā pakāpieni augšup?

Man nav mesijas sajūtas — gribu būt rakstnieks. Man tas nebija ļoti svarīgi, varbūt tāpēc, ka redzēju, cik briesmīga ir šī literārā vide — tas bija jaunās tūkstošgades sākums, galīgi neiedvesmojošs laiks, un vēl visas tās runas, ka latviešu literatūra ir neinteresanta, nerentabla utt. Vairāk par prozu sāku domāt LML redakcijā, kur kaut ko uzrakstīju Preses nama konkursam. Protams, neko nevinnēju, bet uzrakstīts bija.

Varbūt vēl nebija pienācis tavs laiks? Jo nebija arī vidusslāņa un literatūras, kas stāsta par parasto cilvēku, kas ķepurojas jaunajā kapitālismā.

Var jau būt. Neesmu par to domājis. Mani biedēja skats, ko varēja redzēt un joprojām redzam grāmatnīcās — stāv foršas, bet pasen izdotas grāmatas, nocenotas pa desmit lāgiem, un neviens tās nepērk. Negribētos, lai manas grāmatas tur mētātos par vienu centu.

"Putekļi smilšu pulkstenī" bija tāda kā zīme, pagrieziens, jauna paradigma — "vīriešu literatūra" gan pēc autorības, gan pēc satura. Vēl pirms gadiem piecpadsmit tādai literatūrai nebūtu ne rakstītāju, ne lasītāju, jo latviešu literatūra, pārfrāzējot Fellīni, visos līmeņos ir "sieviešu pilsēta".

Vīrietis kā šķira Latvijā jau sen ir nokauts, būt par vīrieti ir pat savā ziņā politnekorekti, mani tas vienmēr ir interesējis, un es domāju: kur tad lai tie veči paliek? Mani draugi, ar kuriem bērnībā mainījāmies ar grāmatām, tagad lielākā daļa ir miruši vai pa cietumiem, vai ej nu sazini kur — dzīve daudziem briesmīgi iegriezusies. Gribējās uzrakstīt tādu grāmatu, kuru arī kāds vīrietis paņemtu un izlasītu. Bet pa starpu liku vieglākas epizodes, jo citādi pats sajuktu prātā. Apzināti meklēju interaktivitāti, lai teksts lasītāja galvā turpina ražot citus tekstus un domas.

Kā tu apvieno radošo un administratīvo darbu?

Es varētu sēdēt un rakstīt, un nejaukties procesos, teikt, ka man par visu nospļauties, jo esmu atradis savu ceļu un saprotu, ko es varu, ko nevaru...

... vai sabiedriskums un komunikabilitāte tev palīdz vai traucē?

Neesmu diezcik sabiedrisks, drīzāk mēreni garlaicīgs. Mani vienkārši kaitina šausmīgā nekārtība nozarē — sauksim to tā. Te pastāv vienkārši neprātīgs bardaks, un to vajag sakārtot. Savulaik biju Valsts kultūrkapitāla fonda literatūras nozares priekšsēdētājs — arī interesanti, kā es tur iekļuvu. Kādudien izlasīju avīzē, ka ministrs Ints Dālderis mani tur iecēlis par Kultūras ministrijas pārstāvi. Tas bija ļoti sirsnīgi, apsmējos, domāju, vai tas nav joks, jo neviens jau nebija pat prasījis, vai gribu. Izrādījās, ka tomēr nopietni. Pirmajā brīdī nolēmu dumpoties un principā neiet, bet tad ienāca prātā — es tik daudz avīzē par to rakstu, kritizēju, nevaru tagad mest plinti krūmos. Pamazām visu loģiski sakārtojām, reformējām toreizējo absurdo radošo stipendiju sistēmu, un rakstnieki noticēja. Paskaties, cik daudz romānu sarakstīts pēdējos gados. Gundegas Repšes vēsturisko romānu sērija bez šīm stipendijām nekur tālu netiktu. Viņa par sēriju cīnījās kā lauva. Mēs pierādījām, ka nozarē var kaut ko sakārtot, ja dara konsekventi un grib rezultātu.

Drīz būs divi gadi, kopš esi Rakstnieku savienības priekšsēdētājs. Pārņēmi organizāciju, kurai zemāk vairs nebija kur krist. Bez prestiža, jauniem biedriem un idejām. Organizācija, kura bijusi gan staļinisma citadele 50. gados, gan Atmodas štābs 80. gados, gan lepna privātmāja ar džakuzi un Audi Quattro tūkstošgades mijā.

Iepriekšējais Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Jurkāns labu laiku pirms vēlēšanām man zvanīja un teica, ka vairs nevar pavilkt to darbu. Ilgi domāju — kāpēc man to vajag, bet faktiski Rakstnieku savienība ir izcils instruments, lai runātu ar ierēdņiem, ar Eiropu. Salīdzinājumā ar citām radošajām savienībām esam diezgan spēcīgi un stabili...

Un arī pazīstami.

Tieši tā, un Rakstnieku savienībā šodien arī nav nekādu finanšu vai mantas dalīšanas skandālu. Esam stabili un stāvam uz savām kājām. Diemžēl agrākā savienība bija atdevusi daļu savu funkciju pārstāvēt kaut kādām dīvainām struktūrām. Tagad tās nācās ņemt atpakaļ. Jo vairāk organizācija iesaistīsies visos procesos, jo ātrāk būs rezultāts. Tā filozofija — aiziet kāds dzejnieks uz sarīkojumu un sūrojas, ka te nav neviena no Rakstnieku savienības — ir jāmaina. Bet tu pats taču visur pārstāvi Rakstnieku savienību! Vislielākā problēma ir tā, ka daudziem liekas — kāds noteikti kaut ko izdarīs viņu vietā. Bet vienkārši ir jānāk un jādara pašiem.

Inteliģencei no padomju laikiem šķiet, ka valstij viņiem ir kaut kas jādod.

Diemžēl ir arī tāds latviešu autora tipāžs, kurš ir Rakstnieku savienības biedrs un desmit gadus nav maksājis biedru naudu, jo slinkums samaksāt tos nieka piecpadsmit eiro gadā, bet viņš regulāri uzstājas, piemēram, savienības rīkotajās Dzejas dienās, saņem par to nesliktu honorāru no savienības, bet pēc tam feisbukā gānās — ko man dod Rakstnieku savienība? Varbūt tad turpmāk neparaksti līgumu, nepiedalies pasākumos un nesaņem naudu.

Ko tad dod Rakstnieku savienība?

Savienība ir instruments, kas spēj aizstāvēt rakstniekus. Gadiem neviens neredz, ka Rakstnieku savienības pārstāvji darbojas dažādu likumu pieņemšanas darba grupās. Tagad pat — top labojumi Autortiesību likumā, ir projekts par radošo personu un organizāciju likumu. Ja šī darba nebūtu, literatūras nozare būtu daudz dziļākā bedrē. Puslīdz regulāri no ierēdniecības puses notiek mēģinājumi aplikt autoratlīdzību ar dažādām "progresīvām" nodokļu likmēm, kuru rezultātā rakstnieki nesaņemtu vispār neko. Ir jācīnās par Valsts kultūrkapitāla fondu, lai dabūtu līdzekļus un to būtu vairāk. Kā Rakstnieku savienības biedrs tu vari strādāt rakstnieku rezidencē Dubultos, darba stāžu rēķina no pirmās publikācijas. Kad gaisā izkūpējušu finanšu dēļ pirms gada izjuka Latvijas Literatūras centrs, savienība varēja šo faktu arī ignorēt, bet mēs iesaistījāmies un pārņēmām visas lietas, kas saistītas ar latviešu autoru darbu tulkošanu un izdošanu ārzemēs. Tas nozīmē darbu projektu vadītājiem, tulkotājiem, literārajiem aģentiem, nemaz nerunājot par tiem autoriem, kuru tekstus izdod. Bieži vien varētu izcīnīt daudz vairāk, ja rakstnieki būtu vienoti un domātu stratēģiski.

Vai par Latvijas Literatūras centra gadījumu ir jārunā vai jāsargā mundiera gods? Politiķus, biznesmeņus, valdību lamāt vajagot, bet kultūras cilvēkus, lai cik lieli draņķi tie būtu, tomēr ne, jo "tad mums vispār nedos naudu", kā teica kāda kultūras elitei pietuvināta persona.

Manuprāt, normālā lietu kārtība būtu tāda, ja vispirms ietu ar iesniegumu uz policiju, nevis uz televīziju. Te bija otrādi, un es nezinu nevienu lietu, kur, saceļot traci presē, kāds būtu atguvis zaudētos līdzekļus. Drošākais ceļš, kā lietu zaudēt, ir izbazūnēt to masu medijos. Esmu gan dzirdējis stāstus, ka it kā kāds ir gājis uz policiju, bet tur atbildēts, ka viņus tas neinteresē. Pats klāt neesmu bijis, bet, ja tiešām šis gadījums tāds bija, par to, lūk, rakstniekiem vajadzēja protestēt. Cik saprotu, nekāda nauda nav atgūta, bet gan jau nozare šo summu valstij ir atdevusi trīskāršā apmērā nesaņemta finansējuma veidā.

Vai piekrīti viedoklim, ka Latvijas Literatūras centrs bija pašlabuma gūšanas iestāde draugu saujiņai, izmantojot piekļuvi valsts naudai?

Būtu gan dīvaini, ja kāds atbalstītu savus nedraugus! Tā bija organizācija, kuru, šķiet, dibināja domubiedru grupa, kas apspēlēja vienos vārtos tolaik dažādu nesaskaņu kratīto un sašķelto Rakstnieku savienību. Viņi redzēja perspektīvu. Nesaprotu, kāpēc šo ārējo sakaru funkciju toreiz vispār vajadzēja laist laukā no Rakstnieku savienības. Tas ir vienkārši neloģiski. Kā man skaidroja, tam esot bijuši konkrēti juridiski šķēršļi, bet tas, ka Rakstnieku savienība šo lietu atdeva citiem un atstāja ārpus savas kontroles...

Man grūti komentēt, toreiz pat nebiju savienības biedrs, bet tagad strebju citu savārītas ziepes. Gan jau toreiz pret savienību bija tāda pati attieksme, kāda valdīja daudzviet Austrumeiropā — Rakstnieku savienībā ir vieni veci stagnāti, kas neko nedara, un mēs, tie jaunie, parādīsim, kā lietas darāmas. Ir valstis, kur vēl tagad tā notiek. Tikai labuma nekāda, jo rakstnieku vide ir sašķelta un beigās zaudē visi. Mums no tā jātiek ārā.

Ļoti žēl, ka tā parādīšana, kuras laikā tika izdarīts ļoti daudz laba un pareiza, beidzās tā, kā beidzās. Runājot par tulkojumu programmu — protams, naivi cerēt, ka visi latviešu rakstnieki tiks kaudzēm tulkoti un izdoti lielajās valodās. Arī tagad jāizvēlas tikai daži autori, ja viņi izlauzīsies, radīs interesi, tad straume raus līdzi arī pārējos. Tā notiek visur. Bet tas, kā Latvijas Literatūras centra darbība izskatījās no malas un ko man savienībā pēdējā gada laikā bieži nācies uzklausīt daudz niknākā formā, nekā tu prasi, protams, varēja kādam radīt priekšstatu par draugu grupiņu, kas tur šķiedusies ar naudu. Kaut objektīvi to varētu pateikt tikai audits un izmeklēšana. Neesmu ne viens, ne otrs.

Bet ne viss, kas centrā notika, jāmet pār vienu kārti. Nora Ikstena, pateicoties centra darbam, ir pacēlusies līmenī, ka viņu aicina un apmaksā ārzemnieki, un šie braucieni sāk nest labumu visai literatūrai kopumā. Noras nesenais brauciens uz Vašingtonas festivālu bija tik sekmīgs, ka turpmāk katru gadu turp būs iespēja braukt vienam latviešu autoram, kas runā angliski un kura darbi tulkoti angļu valodā. Pirms pieciem gadiem par to pat sapņot nevarēja.

Kā tev izdodas izdzīvot radošajā vidē, kur gadu desmitiem atceras katru kritisku pieskārienu? Tu neesi no tiem, kas izvairās teikt, ko domā.

Nedomāju, ka visi mani diži mīl, kāds varbūt piecieš sakostiem zobiem, arī piemin to, ko savulaik esmu teicis vai rakstījis. Es par to nesūdzos, esmu liels puika, zinu, ko esmu rakstījis un arī kāpēc. Slikti ir kas cits. Tas, ka pie mums ir cilvēki, kas grozās ap literatūru un uzņem tavu jauno grāmatu tā, it kā tu būtu viņam dunci sānos iedūris. Literārajā vidē klīst arī ļoti daudz nerealizējušos cilvēku. Viņi tik skaisti runā un visu zina. Bet paši nekad neko nerada un traucē citiem. Es, piemēram, galīgi nekautrējos, ka pats par saviem līdzekļiem bez jelkāda atbalsta esmu sarakstījis vieglā žanra kriptotrilleri, kas anonīmi vinnēja konkursā. Ko gribu, to rakstu. Bet viņi, nabadziņi, kautrējas manā vietā. Lai labāk aizbrauc uz Venēciju vai Romu un pastaigā pa vietām, kur notiek tā darbība.

Kas jādara, lai rakstniecība kļūtu par Latvijas jauno "Skype"?

Jāmainās domāšanai, jāsaprot, kura rakstniecības nozare ir spējīga kaut ko sasniegt. Kā zviedri — saprata, ka ar augsto mākslu nekādas izraušanās nebūs, un pēc tam skandināvi sāka masveidā ražot kriminālromānu autorus, kā arī veicināt šādu darbu rakstīšanu. Šķiet, mums arī būtu jāskatās tajā vai līdzīgā virzienā. Ja viena apgāda īpašniekam ir pieci forši kriminālromānu autori, tad viņš uz to rēķina var izdot, piemēram, augstvērtīgu dzeju. Ja gribi jaunu "Skype", tad jābūt arī ekonomiskajai domāšanai.

Pieņemu, ka skandināviem ir savs Stīvs Džobss ar vīziju.

Skandināvi apzināti virzīja savus produktus. Pirmie bija izdevēji, kas sacīja: mums ir mazs tirgus, mēs esam krīzē, taisām "brainstorm". Tā norvēģis Jū Nesbē tika padarīts par detektīvromāna Pikaso. Savulaik viņš bija Rīgā — tāds kautrīgs džeks džinsu biksēs —, mēs ar viņu pļāpājām "Valtera un Rapas" kafejnīcā. Nodrukāju interviju. Man prasa — kas tas tāds par lauķi? Pagāja mēnesis, un — bāc! — "The New York Times" par viņu publicēja milzu rakstu. Zvaigzne! Tā viss notiek. Bet es domāju, ka tur valsts un izdevēji kopējiem spēkiem sprieda, kā uzspodrināt valsts tēlu — saprata, ka ar zilajām govīm un karašām nav līdzēts, un izdomāja, ka grāmatas ir saprātīgs gājiens. Tas bija apmēram tajā pašā laikā, kad viņi mēģināja reabilitēt Hamsunu — atmazgāt to nacistu pleķi no viņa biogrāfijas. Tā nebija nejauša sakritība.

Kas mums jādara, lai kļūtu par līderiem vismaz Baltijas literatūrā?

Vispirms jāsakārto attiecības ar kaimiņiem, un te varbūt vietā sākt ar Baltijas asamblejas balvu. Godalgas summa jau arī ir palikusi stipri smieklīga, kādreiz varbūt tā bija liela nauda. Nepieciešama kārtīga balva, un lai darbs aiziet pa visām trijām valstīm. Vajag sadarbību, bet sadarbības nav! Latvijā jau sen izveidojusies diskriminējoša attieksme — labāk paņemt un izdot kādu amerikāni, angli vai sliktākajā gadījumā francūzi. Bet ne jau nu lietuvieti! Varbūt ar dažiem izņēmumiem. Igauņi šobrīd ļoti cīnās, lai sevi pārdotu. Tos mēs kaut cik lasām, pateicoties Maimai Grīnbergai un Guntaram Godiņam. Mums jāmaina sava domāšana. Kāpēc lai viņi lasītu mūs? Un kā varam būt labāki, ja viņi mūs nelasa?

Kā panākt, lai latviešu literatūru tulko?

Daudz kas atkarīgs no finansējuma, tas ir galvenais. Ja ir nauda, ar ko atbalstīt ārzemju izdevējus un tulkotājus, tad ir iespējas, ja profesionāli visu izdarām. Cerēt, ka tur kāds noticēs uz goda vārda, ir naivi. Otrs, kas nepieciešams, — paraugtulkojumi labā angļu valodā. Daudz vairāk, nekā mums ir. Un arī te bez līdzekļiem tālu netikt. Grāmatu pasaule ir tāds pats bizness kā visi citi.

Reālā prakse ir dažāda. Arī tāda, ka ārzemnieki izrāda interesi, bet autortiesību īpašnieki pēkšņi iecērtas un nedod atļauju tulkošanai. Lai nu kur, bet Latvijā! Neticēju, bet tā notiek. Ja nekas nemainīsies, tūlīt apstāsies plāni izdot, piemēram, Anšlavu Eglīti angliski. Problēmas šoruden ir arī ar Regīnas Ezeras mantiniekiem. Reizēm jābrīnās par ārzemnieku izvēli. Ņem tulkošanai kaut ko absolūti nekomerciālu, cerot tikai uz Latvijas dotāciju.

Pie mums diemžēl viss atkarīgs no subjektīvā skatījuma — kādam patīk Ezera, kādam Skujiņš. Visvaldim Lāmam draugu nav, un viņš guļ makulatūrā. Trūkst kopskata.

Lāms ir spilgts piemērs. Viņš bija neaizmirstams, līdz nomira, pēc tam viņu momentā aizmirsa. Tas ir apbrīnojami, to saku sliktā nozīmē. Nezinu, kāpēc tā notika.

Bet par Ezeru un Skujiņu interesējas, un ceru, ka viss notiks. Eiropa ir pilna ar mazu tautu literatūru, tās sēž un sūrojas, ka netiek tulkotas. Ir vācieši, briti un franči, kam viss rullē. Lai šo barjeru lauztu, Frankfurtes grāmatu tirgū kopā ar citu valstu pārstāvjiem nodibinājām jaunu tīklojumu ENLIT (European Network for Literary Translation). Agrāk tas darbojās neformāli, bet no jaunā gada tā būs formāla institūcija ar valdi, mērķiem un uzdevumiem. Tas situāciju varētu mainīt, jo, runājot ar kolēģiem no Eiropas, sapratu — problēmas mums visiem ir vienas.

Kā Rakstnieku savienība sagaidīs Latvijas simtgadi?

Domāju, ka rosināt kādus mākslīgus "Slava Latvijas simtgadei" romānu konkursus būtu aizvēsturiski. Esam iesnieguši Valsts kultūrkapitāla fondā dažus, manuprāt, labus projektus, kas diemžēl atbalstu nav guvuši, tomēr mēģināsim tos kustināt. Varbūt nevajag ieciklēties uz simtgadi, būs jau Latvijai arī 101. un 102. gads.

Kādu tu redzi Rakstnieku savienību nākotnē?

Diez vai RS būtu jāsapņo kļūt par jaunas Atmodas flagmani. Cilvēku aktivitāte sabiedrībā ir tuvu nullei. Es gribu panākt, lai esam organizācija, kas veido un nosaka kārtību nozarē, un lai šī kārtība ir tāda, lai Rakstnieku savienības biedri var gūt no tās kādu labumu un netraucēti strādāt. Tas man šķiet svarīgi. Skaidrs, ka RS pastāvēs dažādas, varbūt pat pretrunīgas grupas un intereses. Tomēr sistēma ir viena visiem. Ir jauni autori, kuriem svarīgi, lai viņus ievērotu, bet, piemēram, pensionāriem atšķirībā no jaunajiem ir svarīgi, lai valsts viņus neaizmirst, palīdz, ja ir kādas grūtības. Svarīgi abiem saprast — mēs visi esam autori.

Tendence, kas attīstīsies, — būs aizvien vairāk senioru, kas aktīvi raksta. Piemēram, Dainai Avotiņai ik gadu iznāk pa vienai divām grāmatām, šogad viņai aprit deviņdesmit! Ar viņu lepojamies. Savienība vienmēr rūpēsies arī par tiem, kas sper pirmos soļus. Šo tradīciju iemieso Literārā akadēmija. Tomēr pamatā jādomā par aktīvi rakstošajiem, šābrīža spēka paaudzi, lai tā var brīvi un radoši izpausties un attīstīties.

Vai pastāstīsi par savu jauno romānu?

Te tas ir — manā datorā. Deviņdesmitie gadi. Darba nosaukums "Sarkanais dzīvsudrabs", kas, ceru, nemainīsies, bet to jau, līdz nav nodrukāts, nekad skaidri nevar zināt. Kad vieglprātīgi piekritu Gundegai Repšei rakstīt vēsturisko romānu sērijā "Mēs. Latvija, XX. Gadsimts", man likās, ka būs interesanti, bet faktiski es ļoti cīnos un mokos. Gribas, lai šī grāmata ir godīga un lai pēc tam kāds neuzrakstītu melīgu sāgu, kā mēs te dziedādami un laimē smaidīdami cēlām neatkarību. Nekādi "Straumēni" par šo laiku nav iespējami. Tas bija pārāk nežēlīgs un ar briesmīgām traumām un lūzumiem. Bet mēs esam stipri, jo spējām to pārdzīvot. Varbūt tāpēc arī esam nedaudz pašķīduši un apātiski, triecienu bijis ļoti daudz, un sabiedrība ir piekususi.

Nākamais būs tava darba vētījuma gads — jauna grāmata, Rakstnieku savienības vēlēšanas.

Man tiešām gribas rakstīt — vismaz vienu grāmatu gadā. Laikam pārāk ilgi esmu nerakstījis. Man ir ļoti daudz ideju, es tās varētu tirgot dučiem, tikai tās nevienu neinteresē, pašam vien būs jārealizē...

Redzēs, kā būs ar Rakstnieku savienību — pa diviem gadiem izdarīts daudz, un, jā, vēl divus gadus es gribētu te būt. Vēlos, lai apgriezienus uzņem tulkojumu programma, lai labi nostartē programma "Baltijas valstu dalība 2018. gada Londonas grāmatu tirgū" lai daži likumprojekti tiek līdz likumam. Šajos darbos ieguldīts ļoti daudz enerģijas, gribētos novest tos līdz galam. Sākot strādāt Rakstnieku savienībā, nezināju, ka sabruks Latvijas Literatūras centrs un tas viss uzgāzīsies virsū mums, ka nāksies mainīt telpas, jo negaidot saņēmām izdevīgāku piedāvājumu pārvākties uz labāku mājvietu, kaut pārvākšanās vienmēr ir baisa ķēpa... Tad bija viens plāns, bet nu ir pavisam cita situācija.

Vai krīzes situācijas tev palīdz?

Man vajag adrenalīnu, tad labāk jūtos. Armijā biju ugunsdzēsējs, tur bija tā adrenalīna sajūta. Vēlāk televīzijā, tiešraidēs. Man tikai gribētos, lai adrenalīns būtu pozitīvs, bet dažreiz nākas saskarties ar ļoti dīvainām situācijām. Šodien tāds pusapdauzīts sēžu. Vakar ilgi biju Dubultu rakstnieku namā un strādāju pie romāna. Grūti pārslēgties. Tā ir cita pasaule. Daudz labāka. Kad bija jābrauc uz Rīgu, iedarbināju auto un iedomājos: varbūt pareizāk nesēsties pie mašīnas stūres, jo atrados vēl tādā starppasaulē starp tekstu un dzīvi, kur realitāti īsti vēl nefiltrēju.

Nezinu, kā citiem, bet man reizēm kaut kas iekrīt galvā, un vairs netieku no tā vaļā. Tagad prātā kādas četras piecas grāmatas, un dod Dievs tās visas dabūt laukā.

Arno Jundze (1965) ir rakstnieks, žurnālists, TV kultūras raidījumu vadītājs un scenārists. Kopš 2015. gada maija Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs. Publicējis stāstu krājumu "Gardo vistiņu nedēļa: septiņi bandītu laika stāstiņi" (2012), prozas grāmatu "Putekļi smilšu pulkstenī" (2014), romānu pusaudžiem "Kristofers un Ēnu ordenis" (2015), pirmo latviešu kriptotrilleri "Bergs & relikviju mednieki" (2016).