'Orbītas' dzejnieki pēc ASV turnejas: 'Mūsu krājums jau esot gandrīz izpārdots'  (14)

Veidojot multimediālus projektus, viņi ne tikai ir atraduši un izpētījuši patiešām jocīgus ķīniešu gadžetus, bet arī atrisinājuši jautājumu, kur dzejniekam uzstāšanās laikā likt rokas. "Orbīta" tās var likt, piemēram, pie savu skaļruņu podziņām, papildinot dzejas lasījumus ar dažādām skaņām un trokšņiem.

Intervijas beigās cenšamies saprast, cik daudz autoram ir pašam jāpiedalās un jāstrādā pie tā, lai viņa grāmatu izdotu ASV un citās pasaules valstīs.

Pastāstiet, kā jūs nonācāt līdz ASV turnejai!

Sergejs Timofejevs: Sākums varētu būt tāds, ka Rīgā 1970. un 1980. gados dzīvoja kāda meitene vārdā Karina. Viņa šeit dzīvoja, dzīvoja un pēc tam 1990. gados pārcēlās uz ASV. Vēlāk Karina tur satika vienu ļoti foršu cilvēku vārdā Kevins Plats, kurš ir Pensilvānijas universitātes profesors, tulks...

Artūrs Punte: Postkoloniālo pētījumu zinātnieks un...

ST: Slāvists?

AP: Viņš ir mācījies pie Josifa Brodska. Ir laba anekdote no Brodska un Plata dzīves. Brodskis ir bijis ļoti stingrs lektors. Studenti, protams, mēdza kavēt darbu nodošanas termiņus. Te nu kārtējā epizode, kad Brodskis prasa: "Kur ir?", bet students viņam atbild: "Nav!". Beidzot kāds uzdrīkstējies pateikt: "Saprotiet, Brodska kungs, mums rakstīt jums darbus par krievu literatūru ir tāpat kā Darvina studentiem stāstīt viņam par evolūciju." Brodskis uz to esot atbildējis: "Nē, tas būtu tāpat kā tad, ja viņam par evolūciju stāstītu pērtiķi." Vārdu sakot, Kevinam negāja labi ar Brodski.

Vladimirs Svetlovs: Nevienam negāja labi ar Brodski, visi studenti, kas pie viņa mācījās, atceras viņu kā nežēlīgu profesoru.

ST: Nē, mēs neko negribam sliktu teikt par Brodski...

AP: Tas ir tikai kompliments! Kevins taču nepameta slāvistikas studijas.

ST: Kevins stāstīja, ka principā ir divi piegājieni izglītībai. Krievu vai padomju izglītība un...

VS: Es to stāstīju! Brodskis atbrauca ar tādu padomju piegājienu mācībām, ka pasniedzējam vajag mocīt savus studentus, un izdzīvos stiprākais.

AP: Pietiek, ja izdzīvo viens! Tas ir jūtams visur, arī filharmonijās. Galvenais – izskolot vismaz vienu izcilu pianistu.

ST: Jā, un Kevins, protams, ne tikai ir kļuvis par ļoti labu speciālistu un tulkotāju, bet arī apprecējis Karinu (Karīna Sotņika – aut.). Gandrīz katru vasaru viņi ar meitām pavada šeit, Jūrmalā. Kevins ļoti interesējās par Latvijas krievu kultūru un uzaicināja mūs ciemos uz savu vasarnīcu. Tā mēs siltā 2011. gada jūlija vakarā viņa dārzā uztaisījām vienu no mūsu pirmajām performancēm ar radioaparātiem. Viss sākās ļoti vienkārši un cilvēcīgi. Tad mums vajadzēja tekstiem angļu tulkojumus, un Kevins sāka tulkot. Vēlāk viņš piedāvāja šos tulkojumus dažiem ASV žurnāliem, sekoja vairākas publikācijas presē. Starp Kevina draugiem bija arī Matvejs Jankelevičs, kurš Ņujorkā strādā uz dzeju orientētās izdevniecības "Ugly Duckling Presse" redakcijā. Viņi publicē daudz ASV autoru, bet diezgan plašu uzmanību pievērš arī Austrumeiropai. Viss nonāca līdz tam, ka 2012. gadā Kevins piedāvāja Matvejam izdot mūsu grāmatu bilingvāli.

AP: Bet bija jāiestājas rindā – tika prognozēts, ka grāmata varētu iznākt pēc trīs gadiem. 2015. gada beigās mūsu grāmata tiešām iznāca, un Kevins teica, ka jābrauc tā atbalstīt.

Tad tā bija grāmatas reklāmas turneja?

AP: Zināmā mērā jā, bet lielāka reklāma droši vien bija atsauksmes no ASV zināmiem dzejniekiem. Vispār būtu grūti izdomāt labāku reklāmu par pašu Kevinu, jo viņš, šķiet, ir lielākais brīvprātīgais Latvijas kultūras popularizētājs ASV. Varēja vērot, kā viņš strādā ar publiku. Tas ir iespaidīgi. Atrod faktus, virza koncepcijas par to, kas šeit notiek, un dara to ļoti enerģiski un pārliecinoši. Jāuzsver, ka mēs pirms katras uzstāšanās runājām ne tikai par "Orbītu", bet arī Latvijas literatūru un kultūru kopumā.

VS: Mēs uzstājāmies četras reizes, un katru reizi viņš, skatoties pēc tā, kāda publika ir zālē, izdomāja citu ievadu par to, kas jāzina par mums un Latviju.

Kurās pilsētās bijāt un kā jums gāja?

AP: Bostonā, Ņujorkā, Amhertstā, Filadelfijā un Vašingtonā. Bet Bostonā mēs neuzstājāmies, tikai pastaigājāmies.

Kas tās bija par vietām, kur jūs uzstājāties?

ST: Pārsvarā universitātes.

AP: Tā kā dzeja tradicionāli ASV mājo universitātēs, tad uzstāšanās vietas pārsvarā bija saistītas ar universitātēm, bet publika bija ļoti dažāda.

ST: Vispār mēs ieradāmies tieši pēc ASV prezidenta vēlēšanām un novērojam ļoti spēcīgu kontrastu. Bija ļoti skaists laiks, īsts "Indian summer", viss sarkans un dzeltens, saule. Bet studentu un profesoru vidū bija nereāla depresija par to, kas bija noticis vēlēšanās un par to, kas tagad būs ar valsti.

Jūs līdzīgi kā Kevina dārzā braucāt ar savu radio aparātu šovu?

AP: Jā, bet mums uzstāšanos nācās nedaudz optimizēt, jo nevarējām aizvest radioaparātus vajadzīgajā daudzumā. Mums ir nepieciešami vismaz 30 līdz 40 aparāti, aizvest tādu daudzumu uz ASV nebija iespējams. Tad mēs atradām tādus multimediālus aparātus, kurus izmanto gidi un reklamētāji uz ielām. Mēs pasūtījām četrus vienādus, bet katrs atnāca ar atšķirīgām funkcijām. Ar tādiem aparātiem mēs kompakti aizbraucām un varējām "uzlikties" 15 minūšu laikā.

Artūr, tad tu esi šīs apvienības "tehnoloģiskās smadzenes"?

AP: Nē, man vienkārši ļoti patīk sekot līdzi, kādus gadžetus ražo ķīnieši. Neko tādu Eiropā vai ASV nekad neražotu, jo produkts vienkārši nebalstās lietotāja vajadzībās. Ķīnieši radio iebūvē katrā zobu birstē. Interesanti ik pa brīdim paskatīties, kas jauns parādās. Tā es uzdūros šiem mutantiem. Pirms tam es pasūtīju gida skaļruni Vācijā – tam ir skaidrāka, skaļāka skaņa, bet nav nekādu papildfunkciju, jo tas ir skaļrunis gidam. Bet ķīnieši to ir piebāzuši pilnu ar visu ko.

VS: Viens projekts, ko mēs taisījām Dubultu mākslas stacijā, tāds pastāvīgi mainīgs dzejolis tieši gaisā, sastāvēja no portatīvajiem ventilatoriem, kurus var ieprogrammēt projicēt LED uzrakstus dažādās krāsās.

AP: Funkcionāli šī īpašībā nav attaisnojama pilnīgi nekā, jo tas nevienam reāli nav vajadzīgs.

ST: Domāju, ka es tikko sapratu šī priekšmeta jēgu. 19. gadsimtā bija vēdekļi, kuru turēšanas tehnikā bija ielikta vesela valoda, ar kuru viesībās varēja nodot ziņas. Mūsdienās vari kaut ko pateikt ar šāda ventilatora palīdzību.

VS: "Es esmu precējusies!" vai "Es esmu viena!"

ST: "Tu man patīc!"

VS: Mēs šos ventilatorus modificējām, izveidojot barošanas bloku un ieviešot kustību sensoru, liekot ventilatoriem iedarboties tad, kad cilvēks ir pienācis klāt.

AP: Tas viss gan noturējās tikai atklāšanā, pēc tam ventilatori sāka plīst. Izstādes beigās nestrādāja neviens. Un mēs instalāciju aizvietojām ar videoierakstu.

VS: Bet tā bija vēstījuma unikalitāte. Viss parādījās un izzuda gaisā.

Kurās valstīs jūs vēl esat uzstājušies?

AP: Visbiežāk Vācijā, Igaunijā, Lietuvā. Arī Ukrainā. Viena gada laikā esam bijuši tur pat trīs reizes.

ST: Tur ir ļoti laba, atsaucīga auditorija.

VS: Var redzēt, kā piedzimst nācija, tāpēc varbūt uzmanība literatūrai, tekstam ir tik asa un aktuāla šobrīd.

ST: Ļvivā jebkurš taksists zina, ka notiek grāmatu gadatirgus. Man šķiet, ka arī pašai pilsētai šobrīd ir divas specializācijas – kafija un grāmatas. Ļoti patīkama kombinācija. Bet kur mēs vēl esam bijuši... Horvātijā, Serbijā. Vācijā mēs esam bijuši gandrīz visur.

Kā ir veidojusies jūsu draudzība ar Vāciju?

AP: Man liekas, ka vācieši vienkārši ir visziņkārīgākā nācija Eiropā. Visvairāk ieinteresēta svešajā.

ST: Jebkura uzstāšanās aizved pie nākamās. Tas ir kā...

Sniega bumbas efekts?

ST: Jā!

AP: Krievijā mēs esam bijuši!

VS: Bet nu jau vairs nē...

ST: Mums bija aktīvas attiecības ar Sibīriju.

AP: Gan mēs, gan cilvēki, kas mums patīk, pieder pie neoficiālās kultūras, bet tai šobrīd paliek arvien mazāk resursu un jaudas, lai kaut ko rīkotu.

ST: Vienīgais atbalstītājs ir Mihaila Prohorova fonds, kas sponsorēja arī tulkojumu tikko iznākušajai Andreja Ļevkina prozas grāmatai. Bet Sibīrija ir interesants reģions. Tieši tur varētu rasties kaut kas labs.

Varbūt tagad pietuvosimies manam globālajam jautājumam par...

AP: Ā, būs arī globālais jautājums?

Jā! Pieņemu, ka jūsu daudzo komandējumu pamatā ir pašu interese un strādāšana pie tā. Reizē pastāv arī uzskats, ka autors savu ir padarījis, darbu uzrakstot, tālākais ceļš pie lasītāja jau ir citu cilvēku atbildība. Cik daudz autoram pašam ir jāiegulda savu darbu popularizēšanā?

AP: Šādam uzskatam ir savs pamats. Piemēram, strādājot ar "Ugly Duckling Press", mēs pieredzējām, kā ir būt tādas izdevniecības paspārnē, kas zina savu darbu. Viņi zina, kā virzīt darbu pie lasītāja. Izdevniecībai ir laba reputācija. ASV mēs satikām cilvēkus, kas ir šīs izdevniecības abonenti, vienkārši saņemot visas šīs izdevniecības grāmatas automātiski. Arī tur tāpat kā pie mums dzejas izdošana ir kaut kas neiedomājami nišīgs ar niecīgu auditoriju. Un tomēr tajā līmenī viņi spēj strādāt ļoti profesionāli un ar izdomu tieši reklamēšanas ziņā.

ST: Bet tev vēl jātiek līdz tai izdevniecībai!

AP: Nu jā, viņiem tevi jāsagrib. Mums bija labs aģents – Kevins – , kurš spēja viņus par to pārliecināt. Viņš varētu būt Latvijas tirdzniecības pārstāvis ASV.

VS: Biju pārsteigts, kad viņš teica, ka visa mūsu grāmatas tirāža jau esot gandrīz izpārdota.

AP: Bet, atgriežoties pie jautājuma, cik daudz dzejniekam ir jādara, tad, protams, mēs bieži vien paši izdodam savas grāmatas un darām kaut ko, lai tās popularizētu. Bet es neteiktu, ka tas ir ļoti efektīvi.

Tomēr pašā sākumā uz Kevina dārzu uzstāties jūs aizbraucāt...

AP: Mēs esam gatavi uzstāties un lasīt pie katras izdevības!

ST: Tas, protams, ir sapīts jautājums. No vienas puses, autoram, kas to tekstu jau ir uzrakstījis, ir ļoti veselīgi no tā distancēties.

VS: Tas ir sapnis par ideālo izdevēju, kurš tevi ir izvēlējies un rūpējas par tevi. Bet, lai tiktu pie tāda izdevēja, pirmie soļi jāsper pašam. Ja nav ambīciju kaut ko sasniegt dzīves laikā, nekas netraucē nodarboties ar savu daiļradi un pēc tam paslēpt to, parokot zem koka.

AP: Tādā ziņā multimediālie darbi, kas iekļauj dzeju, ir labs risinājums, jo tas var kalpot arī tekstu popularizēšanai.

VS: Un arī multimediālas uzstāšanās, piemēram mūsu "FM Slow Show", ir labs palīgs šajā ziņā. Starp citu, ir vēl viens pluss. Mums ir teikuši, ka esam atrisinājuši vienu no galvenajām dzejnieka problēmām – kur lasījuma laikā likt rokas.

Bet jūs esat pirmie un aktīvākie, kas pievērsās dzejas saplūsmei ar citiem mākslas veidiem.

AP: Man jau naivi likās, ka tas ir kaut kas ļoti dabisks. Taču 2014. gadā, kad Rīga bija Eiropas kultūras galvaspilsēta, organizēju projektu "Rīgas dzejas karte". Man šķita, ka starpdisciplinārajiem projektiem nav īsti, kur realizēties, bet tie noteikti top. Tāpēc es apzināti rīkoju starpdisciplināru projektu, kur bija jābūt dzejai un kādam citam medijam. Izrādījās, ka autori ir jāpiespiež domāt šādā virzienā. Bet mēs nekādā ziņā nedomājam, ka literatūrai tagad jādzīvo tikai multumediāli.

ST: Tā vienkārši ir viena no iespējām.

(grāmatnīcā "NicePlace Mansards" ienāk vēl viens "Orbītas" dalībnieks – Semjons Haņins)

ST: O, ienāca galvenais!

Semjons Haņins: Pareizi, malači.

Visi: O! Uz šīs nots varam arī beigt!