Deviņas skaistas grāmatas – 'Zelta ābeles' laureātes. Izvēlas Marta Elīna Martinsone

Dzejas krājumi bieži vien izceļas ar savām estētiskajām kvalitātēm – dažādu izmēru un formātu grāmatas, kuras lasītājam rada vēlmi tās pāršķirstīt atkal un atkal. Tā kā dzeja šobrīd ir nevis masu "produkts", bet literatūras žanrs mīļotājiem un interesentiem, tās dizainam ir īpaša nozīme, jo arī grāmata pati kļūst par dizaina objektu. Piemēram, Ulda Bērziņa dzejas krājums "Izšūpojušies" tika izdots avīzes formātā, kā arī lielu popularitāti piedzīvo ne tikai ārzemju, bet arī vietējo autoru bilingvālie krājumi. Līdzīgi kā dzeja, ejot līdzi laikam, arvien vairāk tiek iesaistīta dažādos starpdisciplināros projektos (vizuālas un muzikālas performances, izrādes, dzejkoncerti), arī dzejas grāmatu dizains nebaidās eksperimentēt un meklēt jaunus izpausmes veidus.

2015. gadā par skaistāko dzejas krājumu tika atzīts Toma Treiberga "Drudzis", kura minimālistisko un eleganto noformējumu veidojis mākslinieks Reinis Pētersons.

Pa kādam foto albumam ir gandrīz katrā mājā. Tie var būt ģimenes portretu apkopojumi vai pat vienkāršas kaudzītes ar piecdesmit vienādi sliktām fotogrāfijām no pirmā ceļojuma uz Rietumeiropu.

Taču patiesi laba grāmata – foto albums apkopo ne tikai skaistus attēlus, bet koncentrētā veidā arī izglīto par to, ko redzam attēlos. 2014. gada laureāti Kaspars Goba un Gundega Repše tieši to ir panākuši ar savu grāmatu "Rīgas salas". Tā ir kā pastaiga pa izzūdošu Rīgas pusi, kas vēl pagājušā gadsimta sākumā bija neatņemama ikdienas dzīves sastāvdaļa. Tagad grūti iedomāties, ka Rīgā bijis vairāk nekā simts salu, kuras pilsētas attīstības vārdā šobrīd lielākoties zudušas. Agrāk tās apdzīvoja tā saucamie "salinieki", tām bija specifiska arhitektūra un no lielpilsētas steigas atšķirīgs ikdienas ritējums, kuru šī grāmata ir centusies saglabāt vismaz kā atmiņu, apvienojot dokumentālas fotogrāfijas un esejas.

Prozas grāmatu plašajā klāstā vizuālais noformējums patiesībā ir ļoti svarīgs. Reizēm tās vāks var nodarīt lielāku kaitējumu nekā labumu. Piemēram, ir grūti iedomāties, ka grāmata, uz kuras attēlota dāma, kas drīzāk iederētos astoņdesmito gadu frizieru katalogā, patiesībā ir kāds no izcila rakstnieka labākajiem romāniem. Un, lai grāmatu veikalā nepaskrietu garām pērlēm, svarīgs ir dizains – ne tikai vāka noformējums, bet arī burtu lielums un pat papīra biezums. Galu galā lasīšana ir ne tikai garīga, bet arī taustāma bauda.

2013. gadā par skaistāko prozas izdevumu tika atzīts ļoti nozīmīgs darbs – Federiko Garsijas Lorkas "Lekcijas" Edvīna Raupa tulkojumā, māksliniece – Ingrīda Zābere. Ņemot vērā Lorkas poētisko skatījumu uz pasauli, šī ir īpatnēja grāmata, kura ir īss saldais ēdiens literatūras un mākslas gardēžiem. Tā atklāj pavisam citu, mums līdz šim nezināmu pasauli.
Turklāt tā ir papildināta ar sirreālām paša autora ilustrācijām, kuras ievilina lasītāju dziļāk duendes pasaulē, ļaujot nojaust nenojaušamo.

Grāmatas, kas tiek lasītas bērnībā, mēdz atstāt visspēcīgāko iespaidu – ilustrācijas šķiet kā maģiska pasaule, pa kuras taciņām vada stāsti vai dzejoļi. Turklāt katrs zīmējums kļūst par atmiņu – mīļākajā grāmatā attēlotais pīlēns pārtop par teju arhetipisku veidolu visiem pīlēniem, uz pasaku grāmatas vāka redzamā tautu meita iemieso katru latvju dienās minēto meiteni, kā arī paši dzejoļi dzīvo atmiņā daudz ilgāk nekā pēc tam skolā iekaltā Mendeļejeva tabula. Turklāt bieži vien tieši šīs ir grāmatas, kuras nosaka cilvēka turpmāko attieksmi pret literatūru kā tādu.

Inese Zandere ir viena no iemīļotākajām bērnu literatūras autorēm savas humora un arī ritma izjūtas dēļ, un 2012. gads nekautrējās to pierādīt – dzejas kategorijā par skaistāko grāmatu tika atzīta "Līze Analīze un citi slimnīcas skaitāmpanti" (Reiņa Pētersona ilustrācijas), bet prozas sadaļā – "Pūces svinības" (Ievas Jurjānes ilustrācijas).

2011. gads bija īpašs ar to, ka Latvijā tika izdota pirmā ābece lībiešu valodā. Kā izrādās, to jau 1938. gadā bija sarakstījis lībiešu dzejnieks Kārlis Stalte, taču grāmatas manuskriptu atklāja tikai 2005. gadā.

Ņemot vērā grāmatas vēsturisko un arī kulturālo nozīmīgumu, māksliniece Zane Ernštreite nolēma ilustrācijas veidot no latviešu un igauņu skolēnu zīmējumiem. Gala rezultātā "Jelzi sõnā. Ābēd ja īrgandõks lugdõbrōntõz" (Dzīvais vārds. Ābece un sākuma lasāmgrāmata) tika iekļauti visi zīmējumu konkursā iesniegtie darbi.

Ik reizi, kad latviešu valodā tiek iztulkots kāds no filozofijas vēstures svarīgākajiem darbiem, tas pats par sevi ir liels notikums. Taču šajā gadījumā grāmatas izturība, augstā kvalitāte un estētiskās īpašības ir vēl jo vairāk no svara – tā visticamāk paliks plauktā arī nākamo paaudžu lietošanai, kā arī tiks aizdota ne vienam vien draugam.

Sērena Kirkegora "Bailes un trīsas" ir viens no nozīmīgākajiem filozofiskajiem darbiem, kas ietekmējis neskaitāmus 20. un 21. gadsimta domātājus un māksliniekus. Tulkojums latviešu valodā savu eleganto un ar baudu lasāmo veidolu ir ieguvis pateicoties māksliniekiem Rūtai Briedei un Artim Briedim. Un šo grāmatu var lepni lasīt, citiem redzot, ne tikai, lai paspīdētu ar savu padziļināto interesi par filozofiju, bet arī tādēļ, ka tā ir gluži vienkārši skaista.

Lai uzziņu literatūra ne tikai pildītu savu pamatfunkciju – apkopotu informāciju par kādu noteiktu nozari vai tēmu, tai vajag būt arī kvalitatīvi pasniegtai. Izsmeļošs vizuālais materiāls, augstvērtīgs teksts, kā arī pārskatāms un viegli uztverams dizains.

Šajā ziņā 2009. gadā tika izcelta Valsts prezidenta kancelejas un Valsts Heraldikas komisijas veidotā grāmata "Latvijas ģerboņi. Papildinājums", mākslinieks – Valdis Villerušs.

2008. gada laureāte dokumentālo izdevumu kategorijā – "Dzelzs vīri, koka kuģi" ir veltījums Ainažu jūrskolai. Sastādītāja un teksta autore – Iveta Erdmane, mākslinieki – Arta Ozola-Jaunarāja un Jānis Jaunarājs.

Grāmata ir ne tikai dokumentāls vēstījums par Ainažu jūrskolu un tās jūrskolniekiem, bet arī atmiņu stāstu, ziņu, nostāstu un leģendu apkopojums. Pateicoties jūrniecības leksikas un terminoloģijas skaidrojumiem tā ir saprotama un interesanta arī ikdienas lasītājam bez padziļinātām nozares zināšanām.

2007. gadā izdotā grāmata "Aija" nav tā pati, ko sarakstījis Jānis Jaunsudrabiņš. Tā ir mākslas zinātnieces Anitas Vanagas sastādītā grāmata, kas veltīta Aijai Zariņai un viņas mākslai.

Šis mākslas albums apkopo arī pašas Aijas Zariņas tekstus, kā arī – runājot Anitas Vanagas vārdiem – "to, par ko viņa klusē".