Susļikziedi un trūdaina zeme. Ostups par Auziņas krājumu 'Annas pūra govs'  (11)

Lai gan grāmata ietver dažādi risinātas pārdomas par kādu augstāku spēku, ko mēs, šķiet, visnotaļ droši varam identificēt kā Dievu kristīgā izpratnē, un, lai gan mirušā tēva tēls tiešāk vai netiešāk parādās vairākos gaumīgi plānā krājuma dzejoļos, Auziņas spilgtais talants un gadu gaitā izkoptā "gaišo skumju" intonācija notur vajadzīgo līdzsvaru starp nopietnu saturu un pieejamu, mākslinieciski interesantu formu.

Kā jau liecina grāmatas nosaukums, kurā likts autores vārds, "Annas pūra govs" ir personisks krājums. Auziņas kā meitas, mātes un dzīvi mīlošas sievietes klātbūtne šeit ir tik uzkrītoša, ka būtu neērti uz apkopotajos dzejoļos saklausāmo balsi attiecināt kritiķu iecienīto terminu "liriskais "es"".

Protams, ja vien nepajautāsim pašai autorei, kura arī, starp citu, var nevilšus sameloties, tad paliksim nezinot, kas viņas grāmatā ir piedomāts klāt un kas balstīts reālos notikumos. Un tomēr, ja arī izrādītos, ka "Annas pūra govs" nav pilnībā brīva no "es" sapīšanās fiktīvās detaļās, kas mēdz kaitināt daļu laikmetīgās dzejas lasītāju, tā joprojām atstātu spēcīgu iespaidu, gan aizkustinot ar savu atklātību, gan valdzinot ar nevainojami noslīpēto valodu.

Vienas no skaistākajām vietām grāmatā ir tās, kuru pamatā ir autentisks pārdzīvojums, bet kas pārradīts spilgtā iztēles ainā. Piemēram: "Šīs nav tās debesis, bet reiz man nāksi pretī / meža ceļā vai ielā bruģētā. / Tev būs ap četrdesmit, ražens, krekls svaigs, / es tevi apskaušu, uzsmaržos odekolons, / un tad mēs kādu brīdi iesim tālāk." (60. lpp.) Lūk, arī gaišās skumjas, kas atbruņo labāk nekā jebkura traģika.

Mēdz uzskatīt, ka dzejas grāmatas var sadalīt trīs kategorijās: kritiķu grāmatas, lasītāju grāmatas un grāmatas, kas gūst ievērību no abām pusēm. "Annas pūra govij" ir vajadzīgie dotumi, lai atbilstu šai trešajai, ekskluzīvajai kategorijai, kurā ierindojami tādi veiksmīgi autori kā Kārlis Vērdiņš un Inga Gaile. Galu galā, kritiķi Auziņas ceturtajam krājumam nevarētu pārmest neveiklu valodu, iztēles trūkumu vai aizraušanos ar banalitātēm, savukārt tie lasītāji, kas dzeju uztver pamatā kā savas dvēseles spoguli un mazāk uzmanības pievērš tehniskiem sīkumiem, spēs identificēties ar autores ikdienas dzīves precīzajiem tēlojumiem.

"Annas pūra govs" atstāj rūpīgi veidota krājuma iespaidu, vienlaikus saistot ar vieglu, neuzmācīgu intonāciju un neslēptu pieticību: "Tu zini, ka es bikla, un neprotu es tevi skaļi slavēt, / šeit gluži vienkārši par to nav pieņemts runāt, / tas esot privāti, un vispār / par tevi liecināt gandrīz nav iespējams." (6. lpp.) Un tomēr ir viens veids, kā skart šo jau krājuma pirmajā dzejolī minēto brīnumu – darīt to caur vienkāršām lietām: caur "susļikziediem" (8. lpp.) un bērna "kečupainu muti" (22. lpp.), caur "plastmasas lācīti" (59. lpp.) un "trūdainu zemi" (62. lpp.). Un, ja vajag, tad evaņģelizējot reibumā (26.–27. lpp.). Fokusu uz prozaisko, kam dažkārt ir saikne ar kādu metafizisku realitāti, autore pratusi saglabāt arī savā eksperimentālajā dzejolī "Apziņa" (30.–41. lpp.), kuru aprakstot es nogalinātu intrigu, tāpēc teikšu vien to, ka tajā inovitatīvi apvienots personisks vēstījums ar fragmentāru valodu un vizuāliem "efektiem".

"Annas pūra govs", manuprāt, ir līdz šim spēcīgākais Auziņas krājums. Tā ir reizē priecīga un skumīga grāmata, kas "runā sirdī vienkārši un saprotami" (7. lpp.) – un, pats galvenais, nezaudējot ambīcijas iekļauties augstvērtīgas literatūras klāstā.