Priekšstats, tā teikt, jau ir izveidojies, vēl pirms nepretenciozā stāstiņa par bezmaksas šķiltavām – un šo priekšstatu, neliegšos es un neliedzieties arī jūs, papildina Bargā kā latviešu literatūras enfant terrible slava, ko viņš iemantojis ar saviem rupjajiem dzejoļiem, absurdajām tenkām par literātiem un izdarībām raidījumā "100g kultūras". Tātad – būs jautri un atklāti, bez liekas prātuļošanas un, kas zina, pat izaicinoši.
Bargā iepriekšējā grāmata "Tenkas" (2012), ja neskaita varbūt vien atsevišķas detaļas, bija tīrais izdomājums – latviešu rakstnieki un autora draugi iekūlās visādos savādos atgadījumos, ko bija grūti salāgot ar faktiskās realitātes atspulgiem lasītāja apziņā. Tas lielā mērā noteica tenku panākumus kultūrā, kas ir pārņemta ar dziļdomību. Literatūras vēsture māca, ka rakstnieki fantazēšanu vienā brīdī mēdz nomainīt ar autobiogrāfisku vēstījumu, tā radot atskaites punktu, pēc kura vērtēt viņu publisko tēlu. Zinot Bargā nevēlēšanos aprakstītajiem notikumiem piedēvēt patiesības raksturu, pirmajā mirklī šķiet nepareizi uzlūkot viņu kā minētās tendences piemēru, tomēr viņa stils vieš uzticību, par spīti jebkurām atrunām, un arī draugu, elku, vietu un notikumu kosmoloģija atstāj autentiska veseluma iespaidu – tam visam pa vidu arī pats Bargais ar savu cilvēcisko skatienu un ironiski aizkustinošo pasaules redzējumu. Ja kaut kas ir izdomāts, tad, šķiet, drīzāk tādā nozīmē, kādā izdomāta ir pat reālisma literatūra, proti, ikviens apraksts vienmēr ir tikai literāra konvencija.
Vispār jau Bargajam ir visas tiesības atrunāties, galu galā viņa darbs pievēršas pagātnei, un atmiņai ne vienmēr var droši uzticēties, kur nu vēl prozas gadījumā. "Plikos rukšus" no tradicionālas autobiogrāfijas atšķir ne tikai fragmentārā struktūra (kaut gan jau Andrē Žids darbā "Ja grauds nemirst" (1924) rakstīja: "Savas atmiņas es rakstīšu tā, kā man tās ienāk prātā, netiecoties sakārtot secīgi.") un vietumis atrodamie tenku un viltus fabulu paraugi, bet galvenokārt neierastais stāstījums: no nesenākajiem notikumiem līdz senākajiem, tostarp atrašanos mātes miesās, ko autors skaisti poetizējis: "...ap mani tumsā riņķoja krāsaini mēneši, pusmēneši un planētu parādes..." (204. lpp.)
Bargais nespēlē pēc noteikumiem un piedāvā savu versiju par autobiogrāfiju, padarot to par atvērtu mākslas darbu, kuru uz mirkli var iegūt ikviena asociācija (apzināti erotiska konotācija), ja vien tā pārlieku neattālina no gaumīgi dzīvotas dzīves: "Es tik ļoti atturos no pārspīlējumiem savos rakstudarbos, ka tas sakārto arī manas kustības – kā apraujas atturīgs teikums, tā apstājas nevajadzīgs žests. Kā tu raksti, tā tu kusties, kā tu kusties, tā tu raksti." (180. lpp.)
Par grāmatas saturu – gan smieklīgajiem, gan aizkustinošajiem notikumiem – nebildīšu ne vārda, spilgtu brīžu ir pārāk daudz, lai te kādu īpaši izceltu. Lai kādos leņķos būtu deformēta jūsu apziņa un lai ko jūs vēlētos, lasiet un jums taps dots!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
