Ieva Melgalve: Kurp dodies, latviešu zinātniskā fantastika un fantāzija?  (49)

Mūsu autori sāk iet savu patstāvīgu ceļu, kas vairs nedublē ārzemju tendences. Tādi fantāzijas žanrā tipiski motīvi kā pseidoviduslaiku pasaule, romantika un piedzīvojumi vairs nav dominējošie. Ir izveidojušās spēcīgas miksētu žanru tendences: fantāzijas apvienojums ar detektīva elementiem, šausmu žanra ietekme, zinātniskajā fantastikā – postapokaliptiski darbi un antiutopijas, bet bērniem un pusaudžiem paredzētajos tekstos – pieaugšanas stāsts. Par spīti priekšstatam, ka latvieši īsti jokot nemāk, liela nozīme mēdz būt humoram un pašironijai.

Līdzīgi kā fantāzijas un fantastikas žanra atdzimšanas sākumā, ir vairāki apakšžanri, kuros mēs varam atzīmēt, ka ir tapis vismaz viens darbs: tvaikpanks (steampunk) "Danse Macabre" triloģijā, urbānā fantāzija (visizteiktāk – Lindas Nemieras "Kaķača" sērijā), kosmiskā opera Ilzes Eņģeles grāmatā "Sektors 18-08" un new weird, kas apvieno šausmu, fantastikas un metamodernisma elementus Artūra Bērziņa grāmatā "Visuma vērpēji". Beidzot ir iznākusi arī latviešu šausmu stāstu antoloģija (tiesa, no antoloģijā esošajiem desmit autoriem šobrīd dzīvi ir tikai četri).

Nedaudzi, bet pieminēšanas vērti ir mēģinājumi ieviest latviešu fantastikā un fantāzijā latviskuma elementus, daudzveidīgi interpretēti kristietības motīvi, dažādu subkultūru atspoguļojums un interesantais utopijas/distopijas apvienojums, kas vērojams Ilzes Eņģeles darbos. Tāpat ir arī daži mēģinājumi risināt robotu un mākslīgā intelekta problemātiku (piemēram, BNR.1 darbā "Labie draugi").

Dīvaina tendence, kas varbūt neliecina neko labu, ir tieksme uz multiversiem (proti, lēkāšanu starp vairākām paralēlām pasaulēm) un ceļojumiem laikā. Dažkārt multiversa ideja ir izstrādāta brīnišķīgi – labākais piemērs būtu Toma Kreicberga īsais stāsts "Mammu, te rakstām Žeņa, tavs dēls" krājumā "Dubultnieki". Elizabetes Eglītes "Tikšanās laikā" labi izmanto ceļojuma laikā iespējas. Tomēr, skatoties uz vairumu tekstu, kuros šīs idejas ir izmantotas, rodas sajūta, ka mūsu autori iedomājas, ka, izlaužoties no vienas pasaules un viena laika rāmjiem, viņi varēs parādīt savu fantāzijas lidojumu un ieinteresēt dīko lasītāju, vienlaikus bez grūtībām atkratoties no tādām trivialitātēm kā darba iekšējā loģika un sižeta viengabalainība.

Otra tikpat kaitinoša tendence ir citplanētiešu izmantošana "sižeta kruķa" vietā. Lai arī citu planētu saprāti ir ļoti interesants un aizraujošs zinātniskās fantastikas temats, latviešu autori, šķiet, tos saskata tikai kā risinājumu "man apnika rakstīt" un/vai "es nezinu, kā atrisināt darba sižetu" problēmai. Neaizmirsīsim, ka, ja mūsu civilizācija kādreiz sastapsies ar citu planētu saprātiem, tad no visām iespējamām grūtībām, ar ko nāktos saskarties, "latviešu rakstnieks nezināja, ko vēl uzrakstīt savā romāniņā" droši vien nebūtu pat pirmajā prioritāšu desmitniekā.

Tomēr ir dažas jomas, kurās zinātniskajā fantastikā un fantāzijā ir izdevies labi risināt idejas, kas pilnvērtīgi izmanto žanra iespējas. Piemēram, Lauras Dreižes "Laimes monitorings" un Jāņa Valka "Rakstu vācēja ceļš" ir ne vien stāsts par meklējumiem (kas ir diezgan labi zināms šablons), bet arī stāsts par atradumu, kas radikāli maina pasaules izpratni. Tāpat notiek labi mēģinājumi izmantot fantāzijas žanra iespēju izveidot alternatīvu kultūru un izstrādāt citādu pasauli ar savām likumsakarībām – pat ja lielākā daļa darbu apstājas pie "citādas pasaules izstrādes".

Viena no spēcīgākajām idejām, kas atainojas latviešu fantastikā un fantāzijā, ir sociālā kritika – vērtējošs, analītisks skatījums uz mūsu sabiedrību, projicējot to alternatīvā nākotnē vai citādā tagadnē. Šeit būtu jāatzīmē Ingas Žoludes asi feministiskais darbs "Santa Biblia", Artūra Bērziņa "Visuma vērpēji", kā arī vairāki stāsti antoloģijā "Zilie jūras vērši". Otrs interesants virziens ir spekulatīvo žanru elementu izmantošana, lai veidotu fantastisku, no "realitātes" žņaugiem atbrīvotu literatūru, kā tas izpaužas Andra Zeibota darbā "Okeāniskais Es" un daudzu autoru īsajos stāstos.

Kopumā var teikt, ka, līdz ar visas latviešu literatūras pakāpenisko, bet pārliecinošo atbrīvošanos no "kauns jau ir, bet tomēr savējais" zīmoga, arī fantastikas un fantāzijas literatūra ir kļuvusi spēcīgāka, pārliecinātāka un interesantāka – ne tikai žanra cienītājiem, bet arī plašākai lasītāju auditorijai.