'Un mūsu dzīves nozīme / Ir tīrās muļķības.' 10 depresīvi latviešu rakstnieki  (70)

Jā, Rūdolfs Blaumanis savu laikabiedru atmiņās figurē kā pozitīvs tēls, kurš vienmēr bija gatavs palīdzēt. Gan ar padomu, gan ar naudu policistu kukuļiem, kad kārtējo reizi kāds jaunais censonis, aizrāvies ar revolucionārajām idejām, bija nonācis apcietinājumā. Viņš arī ir sarakstījis vienu no retajām latviešu komēdijām, kas joprojām tiek spēlēta uz teātru skatuvēm – "Skroderdienas Silmačos". Taču Rūdolfs Blaumanis ir arī vainīgs pie ne vienas vien noraudātas nakts, kad pamatskolā bija jālasa "Indrāni" vai "Nāves ēnā". Nemaz nerunājot par tādiem senseno teicienu "Sievietes liktenis ir mīlēt un ciest" iemiesojošiem darbiem kā "Purva bridējs" vai "Raudupiete". Ja nu kāds latviešu autors tiešām saviem lasītājiem lepni var teikt: "Pieraudi man upi!", tad tas noteikti ir vecais klasiķis Rūdolfs Blaumanis.

Jāņa Poruka "Kauja pie Knipskas" ir ne tikai viens no depresīvākajiem "dzīve nav godīga" stāstiem, bet arī radījis iespēju cilvēkus sadalīt "cibiņos" un "buņģos". Kā jau neoromantisma pārstāvis, Poruks aizrāvās ar vientuļnieku, sapņotāju un grūtsirdīgo raksturu apdziedāšanu. Autoram raksturīgie "bālie zēni" ir sevī iegrimuši, melanholiski noskaņoti "pērļu zvejnieki", kuri lasītāju pārliecinās reizi par visām reizēm – dzīvē uzvarēt nav lemts!

Eduards Veidenbaums ir viens no tiem dzejniekiem, kura dzīvi apvij leģendas, kuras tagad vairs neviens nevarēs ne pierādīt, ne atspēkot. Veidenbaumu mūsdienās moderni dēvētu par introvertu – svešu cilvēku klātbūtnē esot noslēdzies un sadrūmis, bet draugu vidū kļuvis par sabiedrības dvēseli. Taču viņa dzejā pārsvarā valda visai depresīvs noskaņojums. Iespējams, ka saskandināt kādu glāzīti ar Veidenbaumu bijis visai jautri, taču jāatceras, ka "Domāju es domas dziļas, / Kādēļ laime mani nīd; / Viss, ko daru, viss man viļas, / Visās vietās kāja slīd."

Zemgaliešu Biruta (īstajā vārdā Konstance Grencione) savu atpazīstamību ieguva 20. gadsimta sākumā kopā ar citiem "dekadentu" rakstniekiem, kuru ieviestās jaunās vēsmas latviešu literatūrā pievērsās gan garu pasaulei, gan erotiskiem motīviem, gan dziļu pārdomu un smagu nopūtu aprakstīšanai.

Līvija Baumane-Andrejevska romantiski noskaņoto Zemgaliešu Birutu pat nodēvējusi par "Dekadences traģisko karalieni". Viņas drūmās nolemtības, melanholijas pilnie stāsti, dzejoļi un dzejproza šķietami paredzēja Birutas traģisko nāvi. Kā runā, viņa bijusi saistīta arī ar revolucionārajiem kaujiniekiem un nonākusi slepenpolicijas uzmanības lokā. Šī fakta dēļ no Zemgaliešu Birtuas novērsās viņas līdzgaitnieki, kā arī kaujinieki, kuri pret spiegiem neizjuta nekādu žēlastību, draudējuši viņai ieliet skābi sejā. Vientulības un baiļu nomākta, jaunā literāte atņēmusi sev dzīvību.

Austra Skujiņa latviešu literatūras vēsturē ir iegājusi kā traģiskais stāsts par to, ko nodara nelaimīga mīlestība. Tikai 23 gadu vecumā viņa noslīcinājās Daugavā, diemžēl pāragri atņemot mums vēl vienu talantīgu un dziļi jūtīgu dzejnieci. Viņas dzejā vārds "skumjas" figurē ļoti bieži. Arī viena no populārākajām latviešu dziesmām "Meitenei kafejnīcā" ar Austras Skujiņas vārdiem sākas ar rindiņu: "Skumjas acis jums šovakar…" Ja saka, ka dzeja rodas no mīlestības, reizēm tomēr labāk neiemīlēties, jo var sanāk arī šādi: "Dzersim šonakt skumji vīnu, / Ja nav spuldzēs aizdegts prieks".

Varētu teikt, ka viens no Rīgas splīna un tumšākās, spurainākās puses apdzejotājiem – Aleksandrs Čaks – ar saviem darbiem aizsāka latviešu moderno dzeju. Viņa Rīga bija vilinoša, tumša, neparedzama – dzejoļos figurē gan ormaņi, gan klaidoņi, gan ielas meitas, gan trakulīga un pašdestruktīva uzdzīve. Taču tas, ka Čaks Rīgu ir mīlējis tieši tādu, kāda tā ir, nav noliedzams. Un katrs pilsētas tumšās puses mīļotājs ne reizi vien ir klusi nočukstējis: "Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts: / Tikai tevi es mīlējis esmu."

Varētu padomāt, ka pasaulē skumjākās pasakas pieder Hansam Kristianam Andersenam. Taču nedrīkst aizmirst par pašmāju smeldzes pavēlnieku – Kārli Skalbi. Ja liela daļa pasaku bērnībā māca noticēt brīnumiem un laimīgajām beigām, Skalbe bērniem bez aplinkiem liek saprast – dzīve nav godīga! "Kaķīša dzirnavas", kas ir viena no slavenākajām literārajām pasakām, liek sažņaugties pat viscietākajai sirdij. Ne velti LTV balsojumā latvieši par savu mīļāko grāmatu izvēlējās tieši skumju stāstu par balto kaķīti. Arī paša autora dzīve ir bijusi raiba un nemaz ne tik viegla. Kā 1905. gada trauksmaino ideju atbalstītājs un revolucionārā žurnāla "Kāvi" redaktors, Skalbe ātri vien nonāca cariskās Krievijas varas pārstāvju uzmanībā un daļu savas dzīves pavadīja gan trimdā, gan apcietinājumā.

Anna Sakse ir vēl viena skumjo literāro pasaku lietpratēja latviešu literatūrā. Tieši 1905. gadā dzimusī rakstniece savas dzīves laikā gan vairāk pievērsās komunisma režīma slavināšanai un īstu, patiesu atzinību kā rakstniece tā arī nesaņēma. Autores pievēršanās bērnu literatūrai tiek dēvēta par viņas "grēku izpirkšanu" un, lai arī ko par Saksi domātu vai runātu, "Pasakas par ziediem" joprojām ir viena no iemīļotākajām latviešu grāmatām. Sērīgie un pamācošie stāsti par lepno Jasmīnu vai nelaimīgo Cūkausīti ir saraudinājuši ne vienu vien bērnu un arī pieaugušo.

"Vientulība / Netēlo neko / Līksmi lēkā / Pa kritušo zvaigžņu lūžņiem". Tā raksta viens no liriskākajiem un emocionāli skaudrākajiem latviešu dzejniekiem – Jānis Rokpelnis. Viņa koncentrētā un trāpīgā dzeja apdzied to, par ko arī intervijās runā pats dzejnieks - totālu un metafizisku vientulību. Jānis Rokpelnis atzīst, ka viņa dzīve nav bijusi viegla un tādējādi arī viņa dzeja nav liriski dzirkstoša kā šampanieša burbulīši. Tā ar garu adatu iedur lasītājam tieši kaut kur saules pinuma rajonā, jo katrs no mums vismaz reizi mūžā ir izjutis šo totālo un iracionālo vientulību, kura apvij Jāņa Rokpeļņa dzejas liriskos varoņus.

Pēteris Draguns ir izdevis divus dzejas krājumus - "Inde" (2003.) un "Tumšā stundā" (2013.), kā arī spēlē grupā "Zāle". Abus krājumus šķir vesela desmitgade, un to autors atzīst, ka "Tumšās stundas" tapšanas laikā skaidrība par to, kas ir dzeja, kļuvusi daudz izplūdušāka. Draguna radītais liriskais varonis ir apjucis, melanholisks un nespēj atrast gaismu: "Es sapņoju par tevi visu dienu, / Bet naktī slīkstu sāļos palagos". "Tumšā stundā" ir krājums, ko noder turēt rokas stiepiena attālumā, kad ir salauzta sirds, kad dzīvei nav jēgas vai kad gluži vienkārši nevar piecelties no gultas. Turklāt svarīgi minēt arī to, ka Pēteris Draguns arī redzams vienā no depresīvākajām latviešu filmām – "Pelnu sanatorija".