Untumi un kaprīzes: 10 pārsteidzoši fakti par diženiem rakstniekiem  (17)

Par rakstnieku paradumiem un psiholoģiskajām īpatnībām veikts ne mazums pētījumu un sarakstīti darbi ne tikai pasaulē, bet arīdzan pašmājās, piemēram, filozofa Paula Dāles vai Zentas Mauriņas darbos. Šoreiz piedāvājam iepazīties ar 10 pārsteidzošiem faktiem par visā pasaulē atzītiem rakstniekiem.

Lai arī absurda rakstnieks Francs Kafka centās pielikt gana daudz pūļu, lai trīs no saviem radošajiem veikumiem pēc viņa nāves ar rakstnieka tuva drauga Maksa Broda palīdzību tiktu publicēti kā romāni, tomēr ar to nebija gana, lai dzīves laikā paša spēkiem pabeigtu "Ameriku", "Procesu" un "Pili". Patiesībā viņš vēlējās, lai Brods šos un citus darbus pēc rakstnieka nāves iznīcinātu. Tikai tāpēc, ka draugs atsacījās šo destruktīvo vēlmi izpildīt, Kafkas nepabeigtie darbi tomēr ieraudzīja dienasgaismu.

Džordžs Orvels 1946. gadā laikrakstā "The Tribune", kurā viņš bija literārais redaktors, publicēja krievu literāta Jevgeņija Zemjatina antiutopiskā romāna "Mēs" recenziju. Par spīti tam, ka Orvels romāna sižeta līniju nodēvēja par "diezgan vāju un epizodisku", viņš tajā saskatīja atbilstības ar "mūsu situāciju". Romāna darbība norisinās no stikla būvētā nākotnes pilsētā, lai valdība varētu novērot tās iedzīvotājus. Stāsta centrā ir iemīlējies pāris, kurš sadumpojas pret pastāvošo iekārtu. Orvela slavenā distopija "1984" dienasgaismu ieraudzīja trīs gadus pēc recenzijas publicēšanas.

Esot profesores amatā Hovarda Universitātē, Tonija Morisone "rakstīšanas pulciņam" pievienojās teju joka pēc. Viņa sāka strādāt pie stāsta par mazu melnādainu meiteni, kura vēlējās zilas acis. Pēc šķiršanās viņa stāstam pieķērās atkal, gadu gaitā no tā radot savu pirmo romānu "Zilākā acs" ("The Bluest Eye"), kas tika publicēts, kad Nobela un Pulicera balvas ieguvusī rakstniece bija jau 39 gadus veca.

Virdžīnija Vulfa ir slavena ar to, ka allaž iestājusies par to, ka ikvienam rakstniekam ir nepieciešama telpa, kur var brīvi nodoties domu lidojumam. Tiem, kuri rakstnieci labi pazina, bija lieliska iespēja redzēt, ko viņa ar to patiesībā domāja. Viņas vīrs Leonards par rakstnieces darbistabas "interjera" elementiem dēvēja vecus spalvaskātus, izlietotus sērkociņus, sarūsējušas papīra saspraudes, saņurcītas aploksnes un salauztus cigarešu iemušus, savukārt dzejniece Vita Sakvila-Vesta Vulfas istabu raksturo kā "neticamu objektu jucekli".

Amerikāņu bītņiku paaudzes rakstnieks Džeks Keruaks pusaudža gados pārvācās uz Ņujorku, lai mācītos internātskolā, bet pēc tam iestājās Kolumbijas Universitātē, tāpēc braukšanas stundas nudien nebija viņa dienaskārtībā. Arīdzan pēcākajos piedzīvojumos, kad viņš krustu šķērsu braukāja pa ASV, rakstnieks lieliski iztika ar autobusiem un drauga Nīla Kesedija stūrēšanu.

Vladimirs Nabokovs piedzima vairāk nekā vienkārši pārtikušā ģimenē, taču pēc emigrēšanas no Krievijas 1919. gadā viņam par savu iztiku nācās gādāt pašam – no sākuma Eiropā, bet pēcāk ASV. Eiropā viņš pasniedza tenisa stundas, savukārt Amerikā bija pilnas slodzes pasniedzējs Kornela Universitātē. Lai arī rakstnieks pamanījās iemantot sabiedrības atzinību, komerciālu veiksmi viņš piedzīvoja vien 1958. gadā, kad ASV tika publicēta "Lolita". Gadu vēlāk viņš savas darba gaitas izbeidza un nodevās tikai un vienīgi rakstīšanai.

Rakstnieks, kuram bija nepieciešams distancēties no savas tēmas vai tēliem, lai vispār spētu rakstīt, pameta Īriju tiklīdz tas bija iespējams, dzīvojot Itālijā, Šveicē un Francijā. 1904. gadā 22 gadu vecumā viņš apmetās uz dzīvi Triestē kopā ar sievieti vārdā Nora, kas pēcāk kļuva par viņa sievu. 1904. gads ir arīdzan gads, kurā norisinās viņa meistardarba "Uliss" darbība. Pat Džeimsa Džoisa tēva nāve 1931. gadā nespēja likt viņam atgriezties dzimtenē.

Kad dižais angļu rakstnieks un sabiedrības kritiķis Čārlzs Dikenss nebija aizņemts ar rakstīšanu, viņš mēdza nodoties hipnozes izpētei. Iesākumā viņš apmeklēja hipnotizētāja Džona Eliotsona publiskos seansus, kā rezultātā izvēlējās šo kungu par savu ģimenes ārstu. Viņa kaislība pret nezināmo un paranormālo formējās jau pusaudža gados, kad rakstnieks aizgūtnēm lasīja stāstus par spokiem, slepkavībām un kanibālismu. Ar hipnozes palīdzību viņš arīdzan ārstēja sievas galvassāpes, tiesa, pats tikt pakļauts transa stāvoklim atsacījās.

Amerikānis Edgars Alans Po, kurš vēsturē iegājis kā viens no visu laiku labākajiem šausmu literatūras žanra rakstniekiem, savas dzīves laikā nebūt nebija priekšzīmīgs sabiedrības pārstāvis. Viņš bija alkoholiķis, kuram ilgstoši bija grūtības publicēt savus darbus industrijā iemantoto ienaidnieku dēļ. Turklāt 1835. gadā 26 gadu vecumā viņš apprecēja savu 13 gadus veco māsīcu Virdžīniju Elīzu Klemu (Virginia Eliza Clemm), ar kuru nodzīvoja kopā 11 gadus. Pāra laulība aprāvās 1847. gadā, kad Elīza 24 gadu vecumā pēc piecu gadu cīņas ar tuberkulozi nomira.

ASV veiksmīgākais šausmu stāstu meistars Stīvens Kings baidās no diezgan parastas lietas, proti, skaitļa 13. Piemēram, kāpjot pa kāpnēm, kurām ir 13 pakāpieni, viņš pārkāpj pāri pakāpieniem, lai rezultātā nokāpis būtu mazāk. Rakstnieks arīdzan atsakās pārtraukt lasīšanu 94., 193. un 382. lapaspusē, jo šo ciparu summa veido skaitli 13. Vislielākās šausmas viņam esot sagādājuši dzīves momenti, kad viņa laulībai un meitai apritēja 13 gadi, kā arī bija publicēti 13 darbi.