Smagais purvāja klusums. Kristīnes Ulbergas romāna 'Tur' recenzija  (5)

Lai arī romānā klātesošas konkrētas sava laikmeta parādības – kodolkatastrofas seku likvidēšana, intelektuāla pazviegšana par Brežņeva bērēm un pat kāda savulaik latviešu kultūras un mūzikas vēsturē pietiekami nozīmīga personība, "Tur" pagaidām ir vienīgais sērijas darbs, kuram ar aplūkojamo laika nogriezni ir nosacīti vismazākā saistība. Vienlaikus šī saikne ir nenoliedzama, taču neuzbāzīga un meža dziļumā esošajās purva zemdegās draudīgi gruzdoša, jo Ulbergas šķietami vienkāršajai un virspusējai prozai caurausti dziļi psiholoģiski līmeņi.

Pagājušā gadsimta otrās puses galējības – vilšanās pastāvošajā iekārtā un kā fiziska, tā arī garīga atsvešināšanās – ir itin bieži un varbūt pat pārlieku attēlotas mākslā. Sākot ar rokoperas centrā esošu rokzvaigzni, kurš, ieslēdzies viesnīcas numuriņā, uzbūvē ap sevi iedomātu mūri, beidzot ar patērētāju kultūras žņaugiem pakļautu, personības dubultošanās varā esošu biroja darbinieku/anarhistu. Izolēšanās fenomens ir ārkārtīgi neviendabīgs – tas nereti bijis bezjēdzīgi vardarbīgs (šeit der atcerēties ar vairākām Rietumu reliģiozajām sektām saistītos šausminošos masveida noindēšanās gadījumus 70. un 90. gadu nogalē), turpretī PSRS 80. gadu neparasto strāvojumu piedzimšanu un klusu uzplaukšanu, subkultūru veidošanos un noslāņošanos drīzāk virzīja alkas izrauties no realitātes. Retorisko jautājumu – kas ir dzīvē svarīgs? – var atbildēt dažādi. Tas var būt atvaļinājums Sočos, žigulis, izstāvēta dzīvokļu rinda vai mīlestība pret... partiju, jo tas tā zemapziņā ieaudzināts. Bet varbūt tas tomēr būs naksnīgs un neaizmirstams gājiens uz Bolderāju gar dzelzceļa malu vai dzīve meža vidū?

Rakstnieces vēlme parādīt cilvēku grupu, kas sevi apzināti (vai neapzināti) nošķir no laika un telpas, īpatnēji sabalsojas ar pirms diviem gadiem publicēto Viļa Kasima debiju "Lielā pasaule", kurā radniecīgs problēmu loks tika aplūkots satīriskā gaismā. Savā ziņā tā ir arī epizodiska koķetērija ar noslēgtās, intelektuālās pasaules modeli, kādu to savulaik piedāvāja Hermanis Hese. Ulberga izvirza fundamentālu jautājumu par autoritātes apšaubīšanu, vienlaikus pamatojot nepieciešamību pēc tās, jo tā "vieš cerību, ka dzīve nav veltīga, ja mazliet piestrādā" (119. lpp). Autoritātes lomu zaudējušās, romāna centrā esošās ģimenes locekļi visi kā viens pārstāv kādu slimīgu, ja ne galēji šizofrēnisku šķautni. Būtībā šie cilvēki tiek parādīti kā sava laikmeta produkts un līdz ar to arī upuri, jo, lietojot autores vārdus, padomju varas iedvestās bailes un trulums atbalsojās ar trulumu no pašu cilvēku puses. Tādējādi romānu sērijas kontekstā ir iegūts pienesums aizsāktajai marginālo personību galerijai (Osvalda Zebra, Gunta Bereļa un Ingas Gailes darbos).

Jau romāna ekspozīcijā ieskicētas ievērojamas intonatīvas atšķirības no rakstnieces iepriekšējā darba, un zaļā vārna jeb "putniņš uz pleca, kurš dirš un čukst ausī mīļus padomus" (60. lpp) šoreiz aizvietots ar latviešu un pasaules kultūrvēsturiski semantiskajam slogam allaž pakļautajiem kraukļiem.

Nešaubieties ne mirkli – romāns ir tieši tik drūms, cik to vēsta tā ilustratīvais noformējums, jo "Zaļās vārnas" humoru un ironiju šoreiz caurstrāvo arī lietišķa nopietnība un pat traģisms. Minimāli rādītās pilsētas ainas (rudens kapsētā vai vietējā dzertuve kā zudušu dvēseļu pulcēšanās vieta) un apbrīnojami augstā līmenī demonstrētais ģimenes attiecību modelis (galvenā varoņa bērnības traumas) ir pat smagāks par darbā dominējošo purvāja klusumu. Ulbergas prasme skaudri reālo padarīt par ireālu un ireālo – par reālu un atpazīstamu ir apsveicama, vēl jo vairāk – romāna pārskaldītais vēstījums, murgu estētika un līčloču kompozīcija brīnišķīgi sabalsojas ar 80. gadu otrās puses (kā laiku, kad "ezoterika un dzīves sīkumu mistifikācija padarīja dzīvi jēdzīgu" (135. lpp)) paņēmieniem latviešu kinomākslā, retāk – literatūrā. Ar nožēlu jāatzīst, ka spēli ar romāna darbības laika izjaukšanu pārmāc disonanse, kas rodas starp neveiklajiem, vietumis samocītajiem un absolūti liekajiem dialogiem un tiem pakārtotajiem bezseguma filozofiskajiem monologiem.

"Tur" ir pietiekami ekstravaganta lasāmviela, kura varētu būt mulsinoša, grūti novērtējama vai nepieņemama vēstures romānu sērijas cītīgākajiem lasītājiem, taču šķitīs atpazīstama tiem, kas pirms četriem gadiem gavilēja par rakstnieces iepriekšējā prozas darba panākumiem.