Vīvi Luika (Viivi Luik, 1946) ir viena no izcilākajām igauņu rakstniecēm. Mūža un daiļrades ceļa pirmajā pusē rakstīja galvenokārt dzeju, taču nu jau vairākus gadu desmitus ir plaši pazīstama prozā. Tiem vielu autore smeļas pati savā dzīvē, sasniedzot lielus vispārinājumus un dziļumus. 2009. gadā "Mansards" izdeva Vīvi Luikas dzejas izlasi "No smaga prieka" Guntara Godiņa atdzejojumā, savukārt 2013. gadā – rakstnieces sarunu ar igauņu žurnālisti Hedi Rosmu grāmatā "Es esmu grāmata" (tulk. Rūta Karma). Latviski tulkoti un plaši pazīstami arī Vīvi Luikas romāni "Septītais miera pavasaris" (tulk. Anna Žīgure) un "Vēstures skaistums" (tulk. Rūta Karma).
"Ēnu teātris" no mūža ainām veido "skaistu, raibu kamolu", tas rāda dzīvi kā svētceļojumu uz Romu, kur viss lēni un grūti, taču nenovēršami iegūst savu vietu un jēgu, bet cilvēks — briedumu, viedumu, vienkāršību, galu galā — pats sevi. "Uz teātri es aizgāju vēlāk un turpināju to apmeklēt; pat tad, kad šis teātris izjuka, es esmu uz to gājusi. Pat Romā es esmu gājusi uz šo teātri. Tikai bija kāda atšķirība: Berlīnē šis teātris atradās vienā zināmā ēkā, tam bija adrese, un bija skaidrs, uz kurieni jāiet, bet Romā tas mājoja te šur, te tur. Tu varēji tajā nonākt jebkurā laikā, un luga, ko tur rādīja, bija tevis paša dzīve," grāmatā raksta Vīvi Luika.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!