Foto: Virginia Monteforte Reljić
Ar bosniešu izcelsmes rakstnieci Asju Bakiču (Asja Bakić, 1982) tiekos sestdienas rītā pirms viņas uzstāšanās nule kā aizvadītā festivāla "Prozas lasījumi 2017" viesautoru vakarā. Ielidojusi vēlu iepriekšējā vakarā un iepazīstināta ar Rīgas naktsdzīvi, uz tikšanos viņa ierodas norunātajā laikā gana sprauna. Kad uzdodu tradicionālo jautājumu par pirmajiem iespaidiem mūszemē, viņa, protams, atbild, ka patīk. Un ko gan citu lai saka? Nespļausi taču šķīvī, no kura pašam pēcāk būs jāēd. Tiesa, jūtoties neomulīgi, jo nevar noklausīties svešu cilvēku sarunās, ko viņai tik ļoti patīk darīt, – valoda ir galīgi nesaprotama.

Un tieši valoda ir Asjas dzīves galvenais instruments – viņa izdevusi dzejoļu krājumu "Može i kaktus, samo neka bode" ("Kamēr tas dzeļ, to var saukt par kaktusu") un īso stāstu krājumu "Mars" ("Marss"), ir tīmekļa vietnes "Muff" redaktore un autore, kur caur feminisma prizmu raksta par populāro kultūru, raksta blogu "U carstvu melanholije" ("Melanholijas valstībā"), kā arī tulko literatūru no angļu, franču, vācu un spāņu valodas. Tas viss – par un ap feminismu. Tiesa, iemesls, kāpēc no dzimtās Tuzlas Bosnijā un Hercegovinā pārcēlusies uz Zagrebu Horvātijā, ir gaužām pragmatisks un nefeministisks – laulības ar horvātu.

Ar literatūras radīšanu gan viņa sākusi nodarboties salīdzinoši vēlu – 19 vai 20 gadu vecumā, kad jau mācījās universitātē. "Sāku es ar dzeju, bet pamazām mani dzejoļi pārtapa īsajos stāstos, taču es tos nepublicēju, jo nekad nebiju apmierināta," atklāj Asja. Kad prasu, vai iemesls tam ir perfekcionisms, viņa smejoties atbild ar skaļu: "Protams! Man ir nīdēji, man ir jābūt perfektai!"

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!