Iznāk Ilzes Konstantes pētījums 'Staļina garā ēna Latvijas tēlotājā mākslā. 1940–1956'  (2)

"Grāmatā esmu centusies izgaismot ļoti samezgloto, politiski un sociāli slideno tēmu par Staļina valdīšanas gadiem Latvijas vizuālajā mākslā jeb, pēc tālaika terminoloģijas, tēlotājā mākslā", izsakās grāmatas autore.

Ilzes Konstantes pētījums aptver laika posmu no 1940. gada, kad Latviju okupēja Padomju Savienība, līdz 1956. gadam, kad pirmo reizi publiski izskanēja Staļina personības kultu atmaskojošās runas un Latvijā radās cerība liberalizēt staļinisko politiku. Sešpadsmit gadu posms Latvijas mākslas vēsturē līdz šim bijis viens no "baltajiem plankumiem". Ilze Konstante norāda: "Domāju, ka pašlaik ir īstais – un savā veidā arī pēdējais – brīdis, lai šo sarežģīto laikposmu vērtētu arī ar to cilvēku acīm un prātu, kas paši, kaut tolaik vēl ļoti jauni, daudz redzēja un piedzīvoja. Latvijas mākslas zinātnes visai negribīgo pievēršanos "Staļina ēnas" periodam var izskaidrot – tas nav laiks, ar ko gribētos lepoties. Turklāt jebkurš šādas ievirzes darbs nes sev līdzi lielu pārdzīvojumu, sāpīgas pārdomas, uzplēš arī rakstītājā personīgas atmiņu rētas."

Grāmatas uzbūve ir veidota no četrām nodaļām, katrā no tām ir apakšnodaļas, kas stāsta par galvenajiem notikumiem trīs jomās: Mākslinieku savienības un tās veidoto institūciju darbība, Latvijas Mākslas akadēmijas loma, notikumi Latvijas mākslas muzeju dzīvē. Pirmā nodaļa izklāsta Latvijas vēsturisko stāvokli pēc Padomju Savienības okupācijas 1940. gada jūnijā, kad Latvija zaudēja kultūras un mākslas dabiskos attīstības pamatnosacījumus, zaudēja savus ļaudis, jo ar pirmajām okupācijas dienām sākās mežonīgs terors. Tajā pašā laikā cītīgi tika sludināta prasība mākslā pielietot sociālistisko reālismu. Otrā nodaļā ir centieni izsekot to padomju varai lojālo mākslinieku gaitām, kas kopā ar padomju aktīvu aizbrauca uz PSRS, bet trūkstot pieejai Krievijas arhīviem, iespējas ir ierobežotas. Trešā nodaļa ir veltīta periodam pēc Otrā pasaules kara, kad tika atjaunota padomju varas iedibinātā kārtība, kāda tā bija 1941. gada jūnija beigās. Ceturtā nodaļa veltīta represiju upuriem, māksliniekiem, kurus skāra šis skarbais laiks un kuri, ja vien palika dzīvi, vai nu uz laiku vai pat visu atlikušo dzīves daļu bija izstumti no aktīvās mākslas dzīves.

Grāmata ir balstīta uz dokumentāru materiālu izpēti. Viens no avotiem bija aplūkojamā laikposma preses izdevumi – ne tikai vietējie, bet arī Vissavienības. Par galveno izziņas materiālu tika izmantoti arhīvi, pamatā Latvijas Valsts arhīvs, kā arī iestāžu – Mākslas akadēmijas un muzeju arhīvi. Kā avoti izmantota arī memuārliteratūra, uz dokumentiem balstītie atmiņu publicējumi, muzeju, novadu, privātos izdevumos apkopotās ziņas, kā arī monogrāfijas par māksliniekiem un gan pašu mākslinieku, gan tuvinieku atmiņu stāsti.