Vairākās intervijās lasīju, ka esat teikusi – pirmie gara darbi radās nepatikā pret ravēšanu. Vai tas bija dzinulis un sava veida patveršanās iedomātā pasaulē, kad apzināti nolēmāt, ka vēlaties rakstīt un radīt kaut ko paliekošu?
Es to izmantoju kā līdzību, kāpēc rakstu. Man liekas, ka cilvēkam vispār nepatīk strādāt un nepatīk neko darīt. Protams, ka vislabprātāk ideālos dzīves apstākļos es būtu slinkais cilvēks, kas darītu neko. Rakstīšana ir tā viena lieta, ko es daru tāpēc, lai kaut kas cits nebūtu jādara. Rakstīšana ir aizbēgšana no nepatīkamām lietām ikdienā, tāpēc ka tā vienkārši sagādā ļoti, ļoti daudz prieka.
Kādas bija sākotnējās grūtības, sākot rakstīt vai radot pašu pirmo grāmatu?
Mana pirmā grāmata iznāca tieši pirms 10 gadiem apgādā "Zvaigzne ABC". Tā bija tāda neapzināta grāmata. Viņa nāca viegli, bet par savu īsto debiju es uzskatu grāmatu, kas iznāca 2013. gadā, – "Maskačkas stāstu", kas tagad arī angliski būs tulkota kā "Dog Town". Tur jau es sevi izjutu kā autoru, kurš strādā pie konkrēta teksta, svīst pie tā, domā par to, kāds būs gala rezultāts. Domā arī par lasītāju, nevis tikai par sevi. Tur jau es sapratu materiālu, kas ir bērns.
Kā noprotu, jums bērnībā patikušas daudzas grāmatas, arī Tūves Jansones, Lindgrēnes darbi. Vai šo darbu autores jūs iedvesmoja pašai radīt atraktīvus, literāri bagātus darbus?
Noteikti. Es domāju, ka viss, ko dzīvē esmu lasījusi, kaut kādā ziņā mani ir ietekmējis, pat neapzināti, bet es domāju, ka šīs divas autores – pavisam noteikti, nevis neapzināti, bet pat apzināti. Ikdienā es vēroju cilvēkus un redzu – viņš uzvedas tā kā mazā Mia no Tūves Jansones. Tā meitene uzvedas kā Pepija, vai viens ir Karlsons. Tie tēli vēl joprojām ir tik dzīvi manī, ka viņi ir tādi kā prototipi, kurus es redzu pastaigājamies pa pasauli.
Kas jūs bērnībā mudināja lasīt grāmatas? Vai tā bija jūsu pašas vēlme izzināt grāmatas?
Pirmkārt, es domāju, ka tā ir manu vecāku ietekme. Esmu augusi inteliģentā ģimenē, grāmatas ir visur bijušas apkārt, un es esmu redzējusi jau no bērnības, ka manā ģimenē visi lasa. Mani neviens īpaši nespieda – tagad lasi grāmatas! Kā ar veselīgo ēdienu tagad bērnam mēģina iestāstīt – ēd to, jo tas ir veselīgi. Otrs ir tas, ka man vienkārši nebija arī daudz, ko darīt, jo es dzīvoju laukos. Tā tomēr bija cita paaudze. Mēs netikām izklaidēti. Grāmatas bija veids, kā paplašināt savu pasauli laukos. Ieraudzīt to, ka tā īstenībā ir vēl lielāka.
Kad bērnībā lasīju grāmatas, es ticēju visam, kas tajās ir rakstīts. Atceros, ka Tūves Jansones grāmatā "Komēta nāk" es no sirds ticēju, ka visi tie tēli eksistē, ka tā ir reāla vieta. Es atceros to dienu, kad sapratu, ka to grāmatu kāds ir uzrakstījis, ka tā ir autore. Es biju ļoti šokēta par atziņu, ka tā tas ir. Mani tas īstenībā ļoti satrieca. Tāpēc arī tagad jūtos ērtāk, ka bērni mani nepazīst. Bērni mani nezina. Stāstiem ir jādzīvo sava dzīve, jo, satiekot mani, viņi jau tos identificē ar konkrētu cilvēku, bet stāsts jau ir nodalīts no izskata.
Vai, jūsuprāt, mūsdienu tehnoloģiju un sociālo tīklu laikmetā bērnu lasītprieks ir zudis?
Nē, noteikti nē, tāpēc ka viņiem ir nepieciešama atslodze no tehnoloģijām. To es novēroju arī savu tuvinieku, radinieku bērnos. Mums, no malas skatoties, liekas drausmīgi, cik daudz laika viņi pavada pie tehnoloģijām, ārprāts. Šai paaudzei un nākamajām paaudzēm tehnoloģijas ir normāla ikdienas sastāvdaļa, tāpat kā man bija normālas grāmatas. Pavisam nesen Lielbritānijā ir veikts pētījums par bērniem no 7 līdz 11 gadu vecumam, kas ir ļoti aktīvi tehnoloģiju patērētāji. Viņi arvien vairāk izvēlas lasīt drukātas grāmatas, nevis, piemēram, "Kindle" vai elektroniskās grāmatas. Viņi patiešām grib atslodzi no tehnoloģijām, lai lasītu īstu grāmatu, pāršķirtu īstas lapaspuses, justu to smaržu. Es neuzskatu, ka tehnoloģijas nogalinās grāmatu.
Esat teikusi, ka ir kaut kādas universālas lietas, kas svarīgas un interesantas ikvienā laikmetā un jaunajā paaudzē. Kas, jūsuprāt, mūsdienu bērnam liekas interesants?
Man šķiet, ka tā īstā, dzīvā komunikācija. Literatūrā tas, ko viņi lasa, ir par īstu draudzību. Par tādu draudzību, kad cilvēki stāv un krīt viens par otru. Tas varētu būt kaut kas tāds, ko tu, izlasot grāmatā, saproti, – ka īstās attiecības ir ārpus tehnoloģijām. Es domāju, ka viņi grāmatās meklē patiesību. Godīgu, atklātu patiesību par to, kāda ir pasaule, nevis kaut kādas izcakinātas puspatiesībiņas. Lai ar viņu runā par nāvi, lai ar viņu runā par slimībām, arī par depresiju. Jautājums tikai, kā tu ar bērniem par to runā, bet runāt var par visu. Man liekas, ka bērni novērtē to, ka tu pret viņiem esi godīgs.
Vai bērniem ir jāraksta īpašāk?
Es esmu dzirdējusi no tiem, kas ir raduši rakstīt pieaugušo literatūru, ka bērniem ir jāatrod īpašāka pieeja. Es tā pieļauju. Man liekas, ka jā. Svarīgākais bērnu literatūrā ir nevis tas, par ko tu stāsti, bet kā tu stāsti. Tu vari pastāstīt jebkādu stāstu, bet, ja tu runāsi nepareizā valodā vai nebūsi atradis īsto pieeju, tad tas stāsts neaizkļūs līdz dzirdīgām ausīm.
Kas bērnus uzrunā grāmatā?
Man šāds jautājums ir tad, kad braukāju pa skolām. Es bērniem prasu, pēc kādiem kritērijiem viņi izvēlas grāmatas. Viņi saka, ka vispirms apskatās, lai grāmatai būtu superīgs nosaukums, lai būtu interesanti, noteikti ir jābūt ilustrācijām. Foršām. Tas iekļauj jebko. Katram ir sava pilnīgi atšķirīga gaume. Viens grib lasīt fantāzijas stāstus, viens grib lasīt detektīvstāstus. Dažas meitenes jau grib lasīt stāstus par attiecībām, par siltāku draudzību, bet nevienu neinteresē autors.
Tiekoties ar bērniem dažādās Latvijas vietās, vai jūtat dzirkstelīti viņu acīs, kas iedegas par jūsu stāstiem?
Kad tiekos, pārsvarā tie ir bērni, kuri nav lasījuši manas grāmatas. Tas man patīk vislabāk. Protams, ir forši ar lasošajiem bērniem tikties un izrunāt, bet man ir interesantāk ar tiem bērniem, kuri vēl nav lasījuši un vispār saka, ka nelasa grāmatas. Mēģināt viņus ieinteresēt par grāmatām vispār. Es nesaku, ka ir jālasa grāmatas, es nelasu arī priekšā grāmatas. Es mēģinu ar citu instrumentu palīdzību ieinteresēt literatūrā. Visbiežāk tās ir kaut kādas aktivitātes, spēles, pašiem pamēģināt kaut ko uzrakstīt. Es noteikti jūtu atdevi.
Vai jūs pati sirdī joprojām jūtaties mazliet nebēdnīga un bērnišķīga?
Es gribētu, bet laikam vairs jau ne (smejas). Tāpēc es arī rakstu, ka man tēli palīdz izdzīvot ļoti daudz no tā, ko es sev neesmu ļāvusi. Es tā pieļauju. Manos stāstos ir meitenes Pepijas Garzeķes stilā, kuras dara, ko viņas grib, saka, ko grib, un nedomā par sekām. Es neesmu tāda bijusi, jo man visu dzīvi iekšā bijis teicamnieces sindroms. Vienlaikus es zinu, ka manī ir tā nešpetnā uguntiņa iekšā, ko es tad izlieku savos tēlos.
Vai jūsu grāmatās sastopamajiem tēliem ir prototipi arī reālajā dzīvē?
Jā, noteikti. Visu, ko es rakstu, es noskatu dzīvē, tad es to pārveidoju, bet pamats ir kaut kur noskatīts. Gan paši stāsti, gan tēli lielākoties ir noskatīti.
Tad jau vispirms ir novērojums un tikai tad top stāsts?
Jā, novērojums, arī izpēte. Ļoti daudz kas, es arī pēc tam pētu, lasu un urķējos. Tikai tad, kad man ir racionāla zināšanu bagāža apakšā, es varu no tā kaut ko pavisam jaunu radīt.
Kādā intervijā esat teikusi, ka rakstīšana ir bēgšana no realitātes, jo īstajā pasaulē nav interesanti. Jūs bēgat no ikdienas notikumiem, kas ierauj virpulī? Lai atpūstos no realitātes?
Es domāju, ka tas ir vairāk tāpēc, ka es apzinos cilvēka kā būtnes ierobežotās iespējas tādā ziņā, ka man fantāzija ļauj izmēģināt lietas, kuras es ikdienā nevarētu. Nesāksim ar to, ka fantāzijā var ceļot, bet kaut vai ar to, ka es varu fantāzijā pārvērsties par mazu zēnu vai pamēģināt būt par vienacainu anakondu vai runājošu suni. Tā es varu aizbēgt, jo realitāte kaut kādā ziņā mūs ikvienu ierobežo. Man patiešām ir interesanti, kā tas ir, kā ir pamēģināt būt kaut kam citam. Tad līdz kaulam to arī izdzīvot.
Esat arī minējusi – ja par kaut ko rakstāt, tad līdz mielēm iejūtaties varoņos. Vai dažreiz gadās, ka pārāk saplūstat ar konkrēto tēlu?
Man liekas, ka tā ir katru reizi. Īpaši ar sēriju "Mākslas detektīvi", kas ir nebeidzama sērija. Es visu laiku jūtu, ka viņi manī iekšā dzīvo. Visu laiku saka – ē, mēs tagad darīsim tā, nākamajā grāmatā mēs gribam būt šitādi. Līdz ar to vienmēr ir tā, ka man kaut kādi imaginārie tēli kaut kur sēž un visu laiku par sevi atgādina. Tagad man ir grūts periods ar šiem tēliem, tāpēc ka viņiem ir grūts periods. Viņiem ir jāpiedzīvo sarežģītas lietas. Es jūtu līdzi un zinu, kas viņus sagaida, tāpēc atlieku rakstīšanu, jo man negribas viņus ielikt situācijā, kurā viņi neizbēgami nonāks.
Kāds ir jūsu radošais darba process?
Šausmīgi neradošs (smejas). Vispār necik. Tur nav ne kripatiņas no bohēmas vai no radošuma, jo es neticu tādai lietai kā iedvesma, vai arī es esmu sev to iegalvojusi, es nezinu, bet laika trūkuma dēļ es vienkārši rakstu tad, kad varu.
Ja pēkšņi kaut kāda iemesla dēļ nevarētu rakstīt, kāds būtu variants B? Ko tad jūs gribētu darīt?
Es domāju, ka es tālu neaizietu. Man ir sapnis par savu literāro žurnālu bērniem, jo tā Latvijā trūkst. Vispār trūkst kvalitatīvu žurnālu bērniem. Tur nebūtu tikai uzlīmītes un žurnāls bez satura. Līdz ar to es domāju, ka atrastu jomu, kurā būtu saistīta ar rakstīšanu vai literatūru. Nekur tālu droši vien es no sevis neaizietu.
Ja runājam par pusaudžiem, kuriem noteikti ir jāraksta citādi nekā bērniem, – kā runāt un ieinteresēt pusaudzi caur grāmatu, ņemot vērā pusaudžu vecuma dumpiniecisko garu, priekšstatu, ka grāmatas lasīt nav stilīgi?
Es laikam esmu ārprātīgs optimists, tāpēc ka pārāk labi atceros sevi pusaudžu posmā, lai zinātu, cik lielas, dziļas, iekšējas pārmaiņas tevī notiek. Vismaz man tā bija. Sevi atceroties, es zinu, ka tas ir tas posms dzīvē, kad tu meklē dziļumu lietām. Katrs meklē savā veidā. Tu varbūt sāc ar sliktu literatūru. Tajā laikā es pati sāku ar sliktu literatūru. Tagad man ir kauns par tām grāmatām, ko es sāku lasīt kā pusaudzis. Tad vienkārši soli pa solītim es meklēju arvien kaut ko vairāk, kaut ko labāku.
Kādas grāmatas tās bija?
Tas, kas uz mani kā pusaudzi atstāja dziļu iespaidu, bija Markesa "Simts vientulības gadi". Ļoti melanholiska un ļoti emocionāla grāmata. Uz mani ļoti lielu iespaidu atstāja viss, kas bija tāds melanholisks, es pieļauju. Tipiski – "Uz kraujas rudzu laukā", "Trīs draugi", Remarks, kara grāmatas, Hemingvejs. Visa klasika. Tu lasi klasiku, uzzini par pamatvērtībām dzīvē, bet arī uzzini, kā īstenībā būtu grāmatas jāraksta.
Kur ir robeža starp grāmatu bērnam un pusaudzim?
Man liekas, ka to jau gan ir diezgan viegli noteikt. Bērnu grāmata visbiežāk ir stāsts caur piedzīvojumu. Var izstāstīt jebko ar piedzīvojuma palīdzību. Pusaudzis meklē pārdzīvojumu. Man liekas, ka tā ir tā robeža starp piedzīvojumu un pārdzīvojumu.
Kā jūs vērtējat rokās paņemamas grāmatas kā mākslas vērtību, salīdzinot, piemēram, ar elektroniskajām grāmatām?
Jā, es nelasu elektroniskās grāmatas. Es vispār esmu šausmīgs dinozaurs. Man ir ļoti grūti. Tieši tāpēc, ka man vajag atslodzi no elektronikas. Man vajag to sajūtu, ka es apsēžos kaut kur nost no elektronikas un lasu grāmatas. Tieši tas man ir ļoti svarīgi, kāda tā grāmata ir vizuāli.
Jūs esat saņēmusi vairākas balvas par savu radošo ieguldījumu literatūrā, latviešu kultūrā. Ar ko saņemtā Jāņa Baltvilka balva 2015. gadā jums ir īpaša?
Tāpēc, ka tā ir balva, kas ir tieši bērnu literatūras autoriem un ilustratoriem. Tas ir tāds bērnu literatūras mazais "nobelītis" Latvijas līmenī. Tu zini, ka esi izdarījis kaut ko labu, ja tevi novērtējis mazais vilciņš, kas sēž balvas laiviņā. Pirmkārt, tā arī ir skaista balva. Vizuāli. Vienkārši ir prieks, ka tev mājās ir tāda maza, skaista laiviņa. Īstenībā liela porcelāna laiva. Jā, es domāju, ka tai ir savs svars, tai balvai.
Tā piešķirta par sēriju "Mākslas detektīvi". Kāds bija radošais darbs pie tās?
Sērijas ideja ir mana, bet izdevniecības "Neputns" galvenās redaktores Laimas Slavas vēlme bija izveidot kaut ko bērniem par mākslu. Viss pārējais, kas tapa "Mākslas detektīviem", jau bija mana ideja, un arī Elīnu Brasliņu mēs piesaistījām. Mana vēlme savukārt bija pastāstīt kaut ko bērniem par mākslu. Es zināju, ka bērniem tas liksies garlaicīgi, un gribēju padarīt garlaicīgo interesantu. Es gribēju radīt literatūru, bet vienlaikus atrast veidu, lai viņiem māksla pēkšņi šķistu interesanta.
Vai, jūsuprāt, izdevās ieinteresēt bērnus par mākslu un uzrunāt?
Spriežot pēc rezultātiem, jā (smejas). "Mākslas detektīvu" sērijas uzdevums ir, lai katra grāmata ir veltīta vienam māksliniekam, vienam mākslas darbam, nevis izskriet cauri visai mākslinieka daiļradei un visai dzīvei, bet caur vienu mākslas darbu tiešām koncentrēties uz vienu lietu šajā trakajā laikā, kad ir tik daudz informācijas. Bērni to uztver, un viņi atpazīst muzejā tās gleznas, kas ir bijušas grāmatās. Tas ir pats būtiskākais, ka tu aizej uz muzeju un tur nav vienkārši gleznas, kas tev neko neizsaka, bet ir tādas, kas tev raisa asociācijas.
Ko jums nozīmē sadarbība ar ilustratori Elīnu Brasliņu?
Īstenībā mēs esam super tandēms. Ar Elīnu ir ļoti viegli strādāt, jo viņai ir neticamas darbaspējas. Neticamas, apbrīnojamas, pārcilvēcīgas darbaspējas, talants. Milzīgs. Visbiežāk ir tā, ka es uzrakstu tekstu un Elīna pēc tam ilustrē, bet ir arī bijis tā, ka mēs paralēli strādājam. Es rakstu, viņa man atsūta kādu ilustrāciju, kas man jau atver jaunus apvāršņus, un es rakstu tālāk, jau balstoties uz ilustrācijām. Man liekas, ka tas ir unikāli, ja tev ir iespēja strādāt ar cilvēku, kurš tevi saprot pilnīgi no pusvārda.
Kā jūs kopumā vērtējat mūsdienu latviešu bērnu literatūru?
Ir patīkami, ka ir mazāk pamācošas literatūras un mazāk kļūst arī sentimentālas literatūras bērniem. Ar to es domāju pieaugušo skatījumu uz bērnu. Tā arvien vairāk runā kā līdzīgs ar līdzīgu. Fantastiskākais ir tas, ka tagad ir tik daudz jaunu, talantīgu ilustratoru. Caur viņiem arī nelasošie bērni var atvērt sev pasauli uz grāmatu.
Aprīlī dosieties uz Londonas grāmatu tirgu. Kā jūs raugāties uz savu darbu popularizēšanu ārzemēs?
Būs interesanti, tāpēc ka šeit, pirmkārt, nav valodas barjeras. Arī pats teksts, es zinu, ka esmu uzrakstījusi tā, kā es esmu uzrakstījusi, un nodevusi arī tieši tā, kā es to gribēju. Protams, ka vienmēr tulkojumā ir citas nianses. Tas pat ir nedaudz asprātīgāks nekā latviski. Ir interesanti, kā britu bērni uztver tādu Maskačku, piemēram. Man liekas, ka tur nevajadzētu būt problēmām, jo jebkurā pilsētā ir šādi rajoni. Cik man ir bijusi pieredze, piemēram, arī Leipcigas grāmatu tirgū, visur bērnus pasaulē interesē viens un tas pats.
Vai jūtaties lepna par to, ka mēs kā maza valsts spējam pierādīt, ka mums ir radoši, konkurēt spējīgi cilvēki kā literatūrā, tā arī citās jomās?
Es nezinu. Man nekad nav licies, ka mēs esam maza valsts, kurai kaut kas ir jāpierāda, tāpēc ka ir tik daudz radošu cilvēku, kas jau tagad nes mūsu vārdu pasaulē. Viņi vienkārši dara to klusītiņām un pie sevis. Otrs, man neliekas, ka mums būtu jājūtas kaut kā maziem, niecīgiem. Ļoti daudzas grāmatas būs tagad tulkotas angliski. Tas ir forši ne tikai mums, daudziem autoriem, es domāju, ka man noteikti tas pavērs iespējas. Tiklīdz grāmata ir izdota angliski, tā ļoti daudzām citām valstīm ir iespēja to grāmatu izlasīt un pavērtēt, vai izdot arī citās valodās. Tas paver ļoti daudzas iespējas, bet Lielbritānijā tirgus ir ļoti noslēgts. Tas, ka ienāk šie tulkojumi, tas arī viņiem ļoti daudz nozīmē.
Programmā "Latvijas filmas Latvijas simtgadei" rudenī pirmizrādi piedzīvos Edmunda Jansona pilnmetrāžas animācijas filma "Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi", kas tiek uzņemta pēc jūsu grāmatas motīviem. Cik nozīmīgs šāds pavērsiens ir jūsu karjerā?
Man tas bija sapnis, kad jau sāku rakstīt "Maskačku". Man pašai šī grāmata, šis stāsts likās ļoti vizuāls. Man dikti gribējās to kā animācijas filmu, tagad tas beidzot ir noticis. Es nevaru sagaidīt, jo arī galvenā ilustratore ir Elīna Brasliņa, un es zinu, ka viņa būs vizuāli nenormāli forša, arī stāsts ir foršs. Es jau esmu redzējusi dažus kadrus un treilerīti. Man liekas, ka tas ir katra autora sapnis – redzēt savu stāstu pārvēršamies par kaut ko citu.
Kas ir jaunākais darbs, pie kā pašlaik strādājat paralēli un cerat atrādīt lasītājiem tuvākajā nākotnē?
Turpinu strādāt pie "Mākslas detektīviem", nākamā sērija būs par Marku Rotko. Tas arīdzan būs piedzīvojumu un pieaugšanas stāsts. Bija tāds latviešu piedzīvojumu meklētājs Aleksandrs Laime. Izrādās, ka viņam bija bērni. Viņš bija ne tikai piedzīvojumu meklētājs, bet arī tēvs un vīrs. Šie bērni dzīvoja ar viņu kopā džungļos Venecuēlā. Es rakstu tādu uz patiesiem notikumiem izdomātu stāstu par Aleksandra Laimes bērniem Venecuēlas džungļos. Šie ir tie divi stāsti, pie kuriem es pašreiz strādāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
