Skotu izdevēja: skatāmies arī latviešu literatūras virzienā, konkrētāk – 'Billes'  (12)

"Saraband" izdevniecības lielākais veiksmes stāsts ir Greiems Makrī Bērnets (Graeme Macrae Burnet), kura romāns "His Bloody Project" ("Viņa asiņainais projekts") 2016. gadā tika iekļauts Bukera balvas īsajā sarakstā.

Ar Sāru Hantu tikāmies Londonas grāmatu tirgus burzmas pašā viducī, lai uzdotu dažus jautājumus par mazo valstu literatūras iespējām izsisties ārpus nacionālo valstu robežām un noskaidrotu, vai un kas vēl no latviešu literatūras varētu šķist interesants angliski runājošā pasaulē.

Kādi stāsti jūsu izdevniecībai šķiet saistoši? Ko jūs meklējat?

Mēs meklējam ļoti universālus stāstus ar literāru vērtību, jo mūsu izdevniecībai nav komerciālas daiļliteratūras publicēšanas reputācija. Tomēr mēs gribam, lai stāsts cilvekiem šķistu saistošs. Ir grūti nodefinēt vienu konkrētu virzienu. Jā, viens no virzieniem, kurā mēs šobrīd skatāmies, ir arī latviešu literatūra. Konkrētāk – "Bille", jo, manuprāt, tā ir bijusi ļoti nozīmīga, bet mūsdienās piemirsta liecība par konkrēto laiku. Turklāt sievietes balsis bieži vien pazūd. Mūs varētu interesēt publicēt ko tādu, lai gan nevar nepamanīt, ka jums ir arī daudz mūsdienu balsu, kuras ir dzirdēšanas vērtas.

Vai jūs būtu ieinteresēta publicēt arī mūsdienu latviešu autoru darbus?

Jā, būtu gan! Tā vienkārši sanāca, ka, iepazīstoties ar mūsdienu latviešu literatūru, es nonācu pie "Billes". Man uzreiz radās sajūta, ka tam būtu jāizskan angliski runājošajā pasaulē, jo pie mums vai Amerikā dzīvo tik daudz latviešu pēcteču. Esmu pārsteigta, ka šis stāsts vēl nekad nav ticis iztulkots.

Vai ar latviešu literatūru bijāt pazīstama pirms šī Londonas grāmatu tirgus projekta?

Nē, nebiju īpaši pazīstama ne ar Latvijas literatūru, ne vēsturi (pirms Londonas grāmatu tirgus viņa viesojās Latvijā, lai iepazīties ar latviešu literatūru – red.). Es nezināju konkrētus Baltijas autorus, jo, manuprāt, Rietumos viņi ir nepietiekami reprezentētēti. To valstu balsis, kuras dzīvojušas okupācijā, tikai tagad sāk "nākt laukā".

Vai šīs balsis, jūsuprāt, ir saistošas starptautiskam lasītājam?

Jā, protams! Mēs, piemēram, zinām, kā jūtas Lielbritānijā dzīvojošie cilvēki no Baltijas. Citu valstu iedzīvotāju pieredze ir interesanta. Iespējams, iepriekšējā paaudze tiešām arī neko nezināja, bet mūsdienās daudzi ir pazīstami ar cilvēkiem no Baltijas valstīm vai ar šādu izcelsmi. Turklāt britiem Baltijas valstu galvalspilsētas ir izplatīts ceļojumu galamērķis. Es domāju, ka kopumā interese ir spēcīga.

Šobrīd mēs atrodamies Londonas grāmatu tirgū, kur viss, šķiet, ir iespējams, taču kādas, jūsuprāt, ir iespējas mazo valstu literatūrai izkļūt ārpus savas valsts robežām, nepiedaloties šādos lielos pasākumos?

Skotijas autoru reprezentēšana pasaulē saskaras ar līdzīgām problēmām kā Baltija. Cilvēki nedomā par Skotiju kā par atsevišķu kultūru, bet gan sasaista to ar britu kultūru. Par skotiem neko daudz nezina – dūdas un kilti, bet tas arī viss. Un tā kā es ne tikai pērku, bet arī pārdodu publicēšanas tiesības, tad ar šīm problēmām saskaros.

Ir jāpieliek smagas pūles, lai kādu pārliecinātu – jā, šis ir vēsturisks romāns par Skotiju, taču tajā atainotā pieredze ir universāla, ko var saprast ikviens. Stāsti par nevienlīdzību, nabadzību, netaisnību utt. Ir grūti tikt ārā, taču ir jācenšas, līdz paveicas, līdz sastop dzirdīgas ausis. Piemēram, viens no romāniem, kura publicēšanas tiesības nesen nopirkām no citas valsts, stāsta par ļoti mantkārīgu un nepatīkamu cilvēku, kurš ražo farmācijas produktus, tostarp arī sintētiskos hormonus. Mēs to iegādājāmies, jo uzskatām, ka kas līdzīgs mūs ietekmē visus mūsdienās, neatkarīgi no valsts, kurā dzīvojam.

Ko jūs ieteiktu mūsu literātiem, lai izsistos pasaulē?

"Scandinavian noir" (skandināvu kriminālomāns) ir aizgājis, kāpēc lai neaizietu "Baltic noir"? Ja cilvēkus interesē Skandināvu literatūra, kapēc lai neinteresētu Baltijas literatūra? Galu galā jūs esat kaimiņi. Otra lieta – viss, kas ir saistīts ar okupāciju. Jums ir pieredze, kāda nav citām valstīm, kas ir dzīvojušas paralēlā pasaulē. Treškārt – jaunākajai paaudzei, kurai vairs nav nekādas darīšanas ar to laika posmu, jau ir cita – arī unikāla – pieredze, kāda atkal nav nekur citur. Eiropas jaunākā paaudze ir uzaugusi brīvībā ar iespēju ceļot un dibināt attiecības ar citu valstu iedzīvotājiem. Šādi stāsti var notikt jebkur – Barselonā, Rīgā, Parīzē, Amsterdamā. Ja cenšas pārdot ļoti mūsdienīgu stāstu, ir jāuzsver kopīgā pieredze.

Jau ziņojām, ka no 10. līdz 12. aprīlim, Londonā, arēnā "Olympia", norisinājās 47. Londonas grāmatu tirgus (London Book Fair), kurā Latvija šogad līdzās Lietuvai un Igaunijai bija goda viesu statusā. Vairāk nekā 40 ar literatūru saistītos pasākumos gan tirgus laikā, gan arī pirms un pēc tā mūsu valsts tika prezentēta starptautiskai auditorijai. Laikā no 2017. līdz 2019. gadam, pateicoties dalībai Londonas grāmatu tirgū un valsts piešķirtajam finansējumam, Lielbritānijā iznāks vairāk nekā 40 grāmatu tulkojumi angļu valodā.