Goda vārti mīlestībai, piemineklis īstenībai. Ingas Gailes dzejoļu krājuma 'Lieldienas' recenzija

Viens no krājuma zīmīgākajiem tekstiem – dzejproza "Lielā Piektdiena" – koncentrējis tādas apzinātas un neapzinātas dzejas cilvēka domas, kuras ar pienākumu, pašapziņas, sabiedrības dubultstandartu dramatisko smagumu lirisko varoni "sit krustā" un, lūkojoties līdzībās ar Jēzu Kristu, liek uzņemties atbildību par citu grēkiem. Atbrīvojošais vēstījums, kas runā par spīti dzīves smaguma, moku blīvajam plūdumam, dod cerību, ka ir iespējama augšāmcelšanās un iekšēja atdzimšana. Te arī jāmin dzejoļa "Atteikums" izskaņā ietvertais atgādinājums Dievam ticīgajai cilvēcei, kura, cīnoties par ētisko, tikumīgo un žēlastības vērto, šķiet, aizmirsusi būtiskāko vēsti: "Dievs vēl ir dzīvs / un mūs vēro." (48. lpp.)

Nenoliedzami, Ingas Gailes dzejā talants savijies ar drosmi un tiek atklāta (piemēram, dzejoļos "Lielā Piektdiena", "Kad sēžu teātra melnajā kastē…") tāda personīgā autobiogrāfiskā, profesionālā, ķermeniskā pieredze, no kuras cilvēki mēdz vairīties un par kuru skaļi nerunā. Dzejas cilvēka vājums un cilvēcība ir viņa lielākais spēks.

Savulaik kritiķe Anda Baklāne Ingas Gailes dzejas krājumam "raudāt nedrīkst smieties" (2004) veltītās recenzijas nosaukumā portālā "Satori.lv" bija formulējusi dzejnieces daiļrades dominantos tēlus – "Meitenes – tik skaistas un tik nelaimīgas", un, arī raksturojot Ingas Gailes dzeju, ierasti (un nereti nepelnīti šauri stereotipiski) tiek runāts par sievietes pieredzi un sievišķo kā šīs daiļrades raksturzīmi. Mūsu, sieviešu, izjūtas – laime un nelaime, realitāte, sapņi, šaubas, sāpes, apjukums, dusmas un prieks –, ar kurām spēj identificēties arī vīrietis ("Dzimumam šeit vairs nav nozīmes, / tikai domām un jūtām." (62. lpp)), mākslinieciski pārliecinošā reprezentācijā ir klātesošas arī šajā krājumā.

"Lieldienu" dzejoļos uzmanību saista vienkāršā, "mazā", marginalizētā, cietušā cilvēka pasaule, kurā sava vieta un loma ir dažādu dzimumu, rasu, tautību, dažādu sabiedrību un skaudra liktens skartiem cilvēkiem – tādiem kā "slikti smaržojošs kungs", "rācenim līdzīga sieviete" (41. lpp.). Lasītājam ir iespēja iemiesoties otra pieredzē ("iztēlojies, ka tu esi (..) sirms baložu pārdevējs Jeruzalemē", "sieviete Indijā" (14. lpp.)) vai, tieši otrādi, apzināties sevi pašu ("es neesmu puišelis Gazas rajonā", "es neesmu kosmosa pētniece no Vācijas" (12. lpp.)), apjaust savas esības vieglumu/smagumu un nozīmi.

Autores dzejas daiļrade, no debijas krājuma "Laiks bija iemīlējies" (1999) līdz pat ar Ojāra Vācieša prēmiju apbalvotajam dzejas krājumam "Migla" (2012), uzrādījusi poētisko tendenču mainību, un jūtams, ka jaunākā krājuma tekstos novatorisks ir godīgums, par kuru autore apzinās – to var nepieņemt, taču tekstos mītošās cilvēcīgās pasaules idejas, kurās pastāv neizskaistināts, reāls indivīds un viņa pieredze, tiesības, kļūdīšanās, ciešanas, patiesums, uzdrīkstēšanās un ētiskais, ir centrālā un galvenā vērtība.

Krājumu atklāj dzejolis "Aiz robežas", kurā konfrontējoši runāts par ētiskā un estētiskā melnbalto topogrāfiju, kad nācijas kultūrā vērtība ir tikai neapstrīdamiem kanoniem: jaunlatviešu veikumam, dziedāšanas svētkiem, tautas deju ansambļiem, bet ne cilvēka individualitātei, ironizēts par sabiedrības naida runu un izteikumiem, kas par visa ļaunuma sakni atrod "sorosītus, žīdus un izvirtuļus" un apspriež oligarhu dvēseļu izredzes – "jo nevar Pēteris gadiem jau izlemt, / vai laist Šķēli debesīs vai tomēr ne", bet vienīgais cerības spēks ir mīlestība. Kā glābjošs Deus ex machina izskan pravietiskās rindas: "(..) un iemīlēs atkal no jauna, / tas, kurš jau mīlējis reiz, / un tas, kurš – nekad, nekad, / reiz tomēr iemīlēt spēs." (8. lpp.)

Mīlestības matērija jau izsenis ir viens no Ingas Gailes daiļrades vaļiem, un "ticības, cerības, mīlestības" spēcīgā trīsvienība balsta arī šo krājumu: "Viss, ko es rakstu, viss ko runāju / apdedzinātām lūpām, ir par mīlestību šai laikā." (57. lpp.) Attiecību sarežģītība, nesamierināmība nolasāma tēlaini romantiskajā ciklā "Ledus karaliene", kur pasakas estētikā atklājas Gerdas un Kaja nesastapšanās un mīlošas sievietes titāniskais sirds spēks, meklējot ceļu pie mīļotā: "(..) kas atklātu viņai formulu, / kas ledu pārvērstu zeltā." (37. lpp) Gan šajā, gan citos dzejoļos saistoša ir Ingas Gailes tekstu klasiskā kvalitāte – poētiski smalkā ritmizācija, teksta skaniskums, verlibriskais plūdums.

Formāli neierasti ir dzejoļu rindās ietvertie avangardiski fonētiskie eksperimenti ar līdzskaņu atkārtojumiem, kas līdzinās hipnotiskiem kādu īpašu rituālu buramvārdiem: "Upe plūst, melna ūdens piepildīta līdz malām, / es pielieku glāzi pie lūpām / tumša / tumša / šatum / satums / tumtumtum / tumtumtum / šašatum" ("Tumša", 23. lpp.); "ha khakha / khukhukhu / dun dundalui / bū bar bū bar bū / kaidakaida laida laida / ūūūūūū / mana elpa mana elpa / sarkans asins krāso ledu." ("daugaviņa, daugaviņa", 24. lpp.)

Iepriekšminētie dzejoļi apliecina mītiskā un pirmradīšanas klātbūtni šīs dzejas Visumā, kur ir miljons liktenīgu iespējamību (dzejolis "Mūžīgā dzīve"), un sasaucas ar jau aplūkotajiem bibliskajiem motīviem – atdzimšanas meklējumiem un dzīvības izcelšanās tēmu, piemēram, dzejolī "Akmeņi": "Lūk, akmeņi, es saku jums paldies, / es esmu cilvēks, / es esmu vienreiz viens, / ir manī asinis / un ir manī piens, /par to jums, akmeņi, es saku šo paldies." (68. lpp.)

Savukārt krājuma pēdējā, formāli atšķirīgajā, īsajā dzejolī "Noslēgums" ierakstīta latviski panteiska, mazliet sapņaina, no ciešanām atbrīvojoša ainava: "Viņa pašķir liānas, iziet / vienkāršā latviešu pļavā / un apstājas atvilkt elpu, / zelta bites joņo tai garām. / Viņa skatās un zilzaļo jūru, / kas elpo, kas vienkārši elpo, / kaut kas tai nosmērē vaigu, / asinis, /lietus līst." (70. lpp.), kas harmonizē pieredzēto pārdzīvojumu un ieved lasītāju jau citā – jaunatklātā, augšāmcelšanos pieredzējušā –pasaulē.

Latvijas simtgadē inerti uzsvērt dažādu kultūras parādību lokālo nozīmi ir pierasta, mazliet banāla tendence, tomēr ir vietā runāt par mūsdienu latviešu dzejas nozīmību un autorēm, autoriem, kuru radītā daiļrade patiesi ir literatūras vārda vērta un kas daudz fundamentālāks par dižpārdokļu rīmēm sentimentālu bilžu grāmatiņās. Mūsdienu latviešu dzejas reformētāja ir daiļradē mainīgi dažādā, bet nemainīgi talantīgā un lasītāju uzrunājošā Inga Gaile. Dzejā, kas var neglaimot, bet runā par vērtīgāko un skaistāko, ko varam apzināties, – šīs dzīves īstenību.