"Guntas Šnipkes dzejoļiem dotās dažādu pilsētu "vizītkartes" identificē pieturas un izejas punktus, taču pats ceļojums notiek nevis "pa globusu", bet "galvā" – tur, kur pieredzējums atbalsojas, sāp un pārveidojas. Šajā tekstā praktiski nav nejaušību, lasītājam, ja vien tas nav paviršs ekskursants, dzejolis atklāj rūpīgi izstrādātu domas konstrukciju; detaļa pie detaļas, vārds pie vārda sastiprinās cieši, vienīgajā autorei iespējamajā veidā, pie kura viņa nonāk, spontāno iestrādājot noturīgajā," raksta grāmatas redaktore Inese Zandere.
Pēc arhitektūras studiju pabeigšanas dažus gadus nostrādājusi Rīgā, Gunta Šnipke jau 1981. gadā atgriezās dzimtajā Liepājā un tai ir veltījusi visus savus talantus un ikdienas darbu: bijusi pilsētas galvenā māksliniece, ir Vecliepājas rajona arhitekte, iedziļinājusies Liepājas jūgendstila mantojumā, veidojusi Pasaules arhitektūras dienas pasākumus Liepājā, ir daudzu arhitektūrai veltītu rakstu autore un žurnāla "Latvijas Architektūra" redkolēģijas locekle. Taču līdztekus intensīvajai dzīvei arhitektūrā jau kopš 70. gadiem Gunta Šnipke dzīvo literatūrā: visdažādākajos preses izdevumos, 80. gadu kopkrājumos "Dzejas diena", "Acis" (1987) un "Liepājnieku smilšu rausis" (1999), divās dzejas grāmatās, Liepājas teātrī uzvesta luga "Brīnums"(1996). Beidzamajā laikā viņas dzeju publicē šolaiku literāri intelektuālie epicentri – "Domuzīme", "Punctum" un "Satori". Kopš 2008. gada Gunta Šnipke ir Rakstnieku savienības biedre un cieši piederīga RS Liepājas nodaļai.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
