Nemēģiniet atkārtot to mājās paši. Alise Zariņa par seksa dižpārdokli 'Debesis pelnos'  (143)

Nebūtu konstruktīvi grāmatai pārmest neatbilstību realitātei – tā tiek pozicionēta kā fantāzija, un lasītājiem vieglā zīmolu mērcītē kārtējo reizi tiek pasniegts prinča un pelnrušķītes stāsts. Pelnrušķīte – Vanesa no Kolkas – ir nabadzīga, bet ļoti uzcītīga komunikācijas studente, kuras dvēsele ir tīra kā dimanta oliņa, bet dibens savukārt ļoti stingrs, jo viņas vienīgais hobijs un vaļība ārpus oficiantes darba un garām studijām veltītām stundām ir regulāra sporta zāles apmeklēšana. Princi sauc Stefans, viņš sarausis milzu bagātību vēl pirms trīsdesmit gadu vecuma, atverot luksusa viesnīcu ķēdi visā pasaulē, viņam savukārt ir tēraudcieti muskuļi, ļoti cienījama izmēra krāniņš, tas ir, es atvainojos, "vīrietības atribūts", tumša pagātnes trauma, kā arī spēja likt katrai sievietei sasniegt orgasmu ar skatienu vien. Vai tuvu tam.

Atslodzes literatūra ir visvisāda, un lai pirmais met akmeni tas, kurš nekad pēc garas dienas nav skatījies muļķīgus seriālus vai, teiksim, sevi izklaidējis, lasot dzeltenās preses sacerējumus. Ir viegli atšifrēt, kas ir Karīnas Račko prozas panākumu atslēga, – ekskluzivitātes piegarša, seksa ainu apsolījums, turklāt "beigās viņi apprecas". Pavisam laimīgās beigas (es ceru, ka nevienam nesabojāšu pārsteigumu) nogriež iespējamību stāsta turpinājumam, tāpēc katrreiz jāsāk no jauna un jāmeklē citi leņķi. Patlaban rekordtempos topot jau trešais Račko romāns, un diezgan droši var paredzēt, ka arī tur galvenais varonis šķaidīs testosteronu uz visām pusēm, bet tiklā galvenā varone tiks ievilkta tīkamā netiklības virpulī, kas nenovēršami novedīs pie laimes mūža garumā. Un kāpēc gan ne?

Nelaime tāda, ka galvenās varones Račko darbos iemanto bagātā, vīrišķīgā un mazliet mežonīgā vīrieša mīlu tāpēc, ka viņas nav tādas kā citas. Jo tās citas acīmredzot ir nekam nederīgas sievietes – mantkārīgas, seklas, viegli iegūstamas, stulbas un liekulīgas. Turklāt sievietes derīguma koeficients neaprobežojas tikai ar jauku raksturu un ideālu augumu. Kādā brīdī pēc kārtējā kaislīgā mīlas akta Stefans ierosina tostu: "Par sievieti, kura ir izcila it visās jomās – kā gultā, tā arī virtuvē!" Vanesas izcilība gultā ir īpaši specifiska, jo vispirms viņa izrādās nevainīga, bet, tiklīdz nevainība atņemta, jau nākamajā rītā mīļoto modina ar prasmīgu minetu. Tas atkārtoti tiek uzsvērts – cik dabiskas, teju vai iedzimtas un negaidīti virtuozas ir Vanesas seksuālās spējas. Draudzene Vanesai pēc pašas iniciatīvas sarunā vizīti pie savas ginekoloģes, jo "vīrieši ienīst seksu ar prezervatīvu", un Vanesas izjūtas pēc šādas iejaukšanās viņas intīmajā dzīvē tiek aprakstītas tā, ka viņa bija "draudzenes gādības aizkustināta".

Savukārt Stefans top gandrīz vai apsēsts ar faktu, ka Vanesa "pieder tikai viņam". "Es gribu tikt tevī vēl dziļāk, tik dziļi, lai neviens cits vīrietis tev nekad nespētu likt tā justies, es sasodīti gribu tevi iezīmēt kā savējo," viņš paziņo. Laikā, kad citur pasaulē beidzot tiek uzsākta publiska un sāpīga saruna par varas nelietīgu izmantošanu, lai piespiestu otru stāties seksuālās attiecībās, "Debesis pelnos" vīrieša brutalitāti klasificē teju kā šarmantu īpašību, kas Stefanu padara pārāku par citiem vīriešiem. Variāciju pašam seksa aktam nav daudz, taču ir neskaitāmi citāti, kas uzsver vīrieša gandrīz nekontrolējamo dzīvniecisko vajadzību savu mīlestības objektu vardarbīgi iegūt: "Viņš tik tikko spēja pretoties mežonīgajam impulsam sagrābt meitenes plaukstas locītavas, iespiest palagos un ietriekties viņas ķermenī no visa spēka, iegūt, pakļaut, padarīt par savējo vārda visprimitīvākajā, dzīvnieciskajā nozīmē." Vai arī "Stefans ietriecās meitenē vēl nežēlīgāk, ar savu ķermeņa svaru un brutālajām kustībām pienaglodams viņu pie matrača". Nepamet sajūta – ja pēc seksa iespējams normāli paiet, tas nav bijis tā vērts.

Ja žanra paraugs "50 Greja nokrāsas" tomēr agresīvu seksu atzīst par piederīgu BDSM žanram, atsevišķam kniebšanās veidam, tā teikt, tad Račko darbos starp kaislību un agresiju liekama vienādības zīme. Jau pēc pirmā skūpsta Vanesai lūpas sūrst, turklāt pats Stefans, pirms noskūpsta jauno sievieti, pie sevis nodomā: "Ļoti iespējams, es tūlīt dabūšu pa muti." Taču tie vēl ir tikai ziediņi, jo Stefans kādā brīdī Vanesu arī gluži vienkārši izvaro. Viņi ir pašķīrušies, un Stefans kādā ballītē sagrābj viņu aiz rokas, izvelk ārā un, par spīti tam, ka viņa vairākkārt lūdz, lai viņš pārstāj, – nepārstāj. Seko klasiskais dialogs ar sievietes "es negribu", uz ko viņš atbild ar: "Sasodīts, beidz melot!" Un beigu beigās tekstā parādās, ka "savā ziņā vīrieša brutalitāte bija tas, kas viņai bija nepieciešams". Tajā pašā vakarā Vanesa nokļūst slimnīcā, un, lai arī robeža starp fizisko un mentālo traumu nav skaidri iezīmēta, gribētos domāt, ka lielākajai daļai cilvēku nokļūšana slimnīcā pēc seksa nenorāda uz pārāk izdevušos vakaru.

Vanesa gan to nedaudz ņem ļaunā, taču Stefanam, protams, taps piedots, jo to visu taču izraisīja kaut kādi muļķīgi pārpratumi, turklāt viņam ir pagātnes trauma, kā mēs zinām. Un viss beidzas laimīgi, bez jebkādas šaubu ēnas, ka vīrietis, kas regulāri pieprasa bezierunu paklausību gultā un ārpus tās, varētu vēl kādu reizi mēģināt viņu izvarot. Ha, bet viņš taču to nevarētu izdarīt, jo viņa nepārtraukti ir "šaura, mitra un griboša".

Intervijā NRA Račko, taujāta par līdzībām ar "Greja nokrāsām" un citiem līdzīgiem romāniem, stāsta, ka tādas neredz. "Būtībā vienīgais kopīgais elements, manuprāt, ir vīrišķīgs, dominējošs galvenais varonis, bet tas savā ziņā ir fundamentāls faktors, bez kura erotiskā literatūra vispār nevar pastāvēt," viņa saka. Protams, ka var un pastāv. Pastāv pat erotiskā literatūra bez vīriešiem, tāpat kā pastāv literatūra, kur vīrieša "dominance" ir savstarpējas piekrišanas akts, tāda, kur pār vīrieti dominē sieviete, un tāda, kur pakļaušanās vispār nav daļa no erotiskās fantāzijas. "Debesis pelnos" lipina kopā sen novecojušas klišejas, un tas vien, ka galvenā varone veido arī karjeru (ne bez Stefana palīdzības), neglābj sievieti no iestigšanas apjukuša un no vīrieša atkarīga jēriņa lomā. "Debesis pelnos" attaisno izvarošanu. Savukārt vīrieti nostāda lomā, kurā viņš vispār nav spējīgs kontrolēt savas darbības, bet mīlestība un erekcija kļūst teju par sinonīmiem. Viņš pats nemitīgi lieto vārdu "sasodīts", taču attiecībā uz viņu autore nepārtraukti izmanto vārdus "brutāls" un "primitīvs". Kaut kas, kas man pašai vairāk liek domāt par animācijas seriālu "Flinstoni", bet mazāk par divu cilvēku mīlošām, erotiski pielādētām un pilnvērtīgām attiecībām.

Iespējams, ja tiktu rakstīts romāns, kur vīriešu locekļi būtu vidēja izmēra, sieviešu orgasms nebūtu dažu pieskārienu jautājums, bet "vīrišķību" un "sievišķību" aizstātu cilvēcība, – varbūt tas būtu mazpārdoklis. Pati autore saka, ka šīs grāmatas fokuss vērsts uz poligāmijas un monogāmijas pretnostatīšanu. Acīmredzot mēģinot monogāmijā iedegt pārsteiguma dzirksti, kur katrs nākamais "kniebiens" kļūst tikai lieliskāks, savukārt divus cilvēkus uzreiz un uz mūžu savieno kaut kas dziļi dzīvniecisks un instinktīvs. Taču abās grāmatās attēlota pasaule, kur seksualitāte nav kaut kas, ko mēs pamazām izkopjam, un attiecības nav darbs, bet gan divu cilvēku absolūta saderība, kur savstarpējā vilkme ir neizskaidrojama un nemainīgi spēcīga. Tiesa, viņš var atļauties mazliet nodarboties ar seksu ar citām, jo tas neko nenozīmē, kamēr viņa nolemj piederēt tikai un vienīgi viņam. Turklāt gan seksā, gan ārpus seksa viņš bieži izsaka pavēles, kuras viņai jāpilda. "Debesīs pelnos", kad viņa, viņaprāt, flirtē ar citu, viņš draud fiziski izrēķināties ar otru vīrieti. Kad viņa dodas ceļojumā nebrīdinot, viņš uzlauž viņas mājvietas durvis, liek viņu izsekot un beigu beigās uzpērk grieķu gidi, lai viņa ar viltu Vanesu aizvestu pie viņa, kamēr meitene domā, ka dodas parastā ekskursijā. Bet beigu beigās viņa tiek aizvesta uz pieczvaigžņu viesnīcu, un tad jau tā vairs nav vajāšana, bet gan romantisks pārsteigums. Un tad vēl tā izvarošanas epizode.

Atliek sevi atkal un atkal mierināt, ka tā taču ir tikai fantāzija. Bet man nāk prātā realitātes šovi, kur varoņiem tiek doti ekstrēmi uzdevumi, piemēram, iesietiem gumijās lēkt no piecstāvu mājas. Tāda veida šoviem vienmēr sākumā un beigās parādījās brīdinājums: "Nekādā gadījumā nemēģiniet to atkārtot paši!" Būtu muļķīgi domāt, ka šāda tipa grāmatām būtu nepieciešams šāda veida brīdinājums. Nevienam tas pat neienāktu prātā, vai ne? Un tad es ieeju izdevniecības mājaslapā un grāmatas "Saplēstās mežģīnes" aprakstā lasu šīs rindas: "Kaut gan romānu var nosaukt arī par mūsdienu pasaku pieaugušām meitenēm, tomēr arī lasītāji vīrieši tajā atradīs ļoti daudz intriģējoša – vispirms jau sava veida rokasgrāmatu iecerētās sievietes aplidošanā!"

Ak vai!