Par lielāko atzinību mūžā rakstnieks Juris Zvirgzdiņš uzskata kādu notikumu pirms sešiem gadiem. Viņš bijis Ventspilī, pienākusi kāda kundze un stāstījusi, ka savam dēlam lasa viņa rakstīto grāmatiņu "Tobiasa blēņu stāsti" un viņš smaida. Grāmatas autors esot izbrīnījies un jautājis, cik dēliņam gadu. Sieviete atbildējusi, ka astoņpadsmit, taču dēlam esot veselības problēmas. Tajā brīdī rakstnieks sapratis, ka savā mūžā ir izdarījis kaut ko labu.
Kad jūs apzināti nolēmāt, ka vēlaties rakstīt, radīt kaut ko paliekošu?
To es tiešām īsti nevaru atbildēt. Pirmie mēģinājumi bija apmēram deviņpadsmit gadu vecumā. Varam pie četrdesmit viens pielikt deviņpadsmit, tātad 1960. gadā. Pirmoreiz manu stāstu publicēja toreizējais žurnāls "Liesma" 1982. gada beigās. Komiski, bet tas bija numurā, kura pirmajā lapā bija Brežņeva, toreizējā Padomju Savienības vadītāja, portrets melnā rāmī. Tātad bija miris. Savukārt mans stāsts bija pēdējā lappusē rubrikā "Ironiskā proza". Tajā pašā gadā sāku sadarboties ar radio, līdz kādam deviņdesmitajam gadam rakstīju raidlugas bērniem, kopsummā desmit līdz divpadsmit, daļa bija mans teksts, daļa – adaptācijas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
