Klajā nāks Andras Manfeldes stāstu krājums 'Mājās pārnāca basa'

Pēc 2011. gadā iznākušā Andras Manfeldes poētiskā Sibīrijas atmiņu tēlojuma "Zemnīcas bērni" par viņas ģimeni un dzimtu, tiekoties ar lasītājiem, Andra Manfelde uzklausījusi citu izsūtīto stāstus. Visbiežākais stāsta avots ir saruna. Tikai viens darbs tapis no dienasgrāmatas pierakstiem, viens – no trimdā rakstītām vēstulēm. Daži stāsti ir tuvinieku atstāstīti, tomēr lielākā daļa radušies, klātienē runājoties. Tā tapis krājums "Mājās pārnāca basa", kurā nevis fotogrāfiski dokumentāli, bet gleznieciski brīvi vēstīta uzticētā pieredze.

"Lasītāji stāstīja par savu vai savu izsūtīto tuvinieku pieredzi. Pirmā bija Ilze, kuras vecāki bija satikušies pie Ziemeļu Ledus okeāna. Pirms Ilzes vārdiem mani uzrunāja viņas acis, tik neparasti dziļas un zaļas es nebiju redzējusi. Tā 2011. gadā radās pirmais stāsts "Okeāns Ilze". Nolēmu rakstīt stāstu krājumu, kurā es nevis fotogrāfiski dokumentāli, bet gleznieciski vēstītu man uzticēto pieredzi. Rakstot es sev bažīgi jautāju, cik daudz es drīkstu ar valodu "izskaistināt" jeb pievilkt tuvplānu, pārraidot no "es" pozīcijām. Skaidras atbildes man nav, tomēr zinu, ka parastam cilvēkam, nevis vēsturniekam un pētniekam, līdzpārdzīvojums rodas tur, kur nav "gadu sienas", kur pulsē vārdu krāsas, nevis arheoloģiski skopi, aprauti teikumi. Grāmata "Mājās pārnāca basa" ir kā veltījums kādam vīram, kura vārds un uzvārds vairs nav zināms. Kad viņš meža darbos būdams uzzinājis, ka sieva ar bērniem izvesta, pa galvu pa kaklu skrējis, lai uzspētu iekāpt lopu vagonā, tobrīd vēl nezinot, vai netiks no ģimenes šķirts. Un lai grāmata izskan par sveicienu tai pusaugu meitenei Vilmai, kura iemācījusies pīt, vēlējās savīt dzijtiņas pīni garu, garu… lai tā aizsniegtos Urāliem pāri līdz pašai mīļajai Latvijai," atklāj rakstniece Andra Manfelde.