Rietumu frontē arvien bez pārmaiņām: Ēriham Marijam Remarkam – 120  (63)

Drūmi, eksistenciālu pārdomu pārņemti vienpaši, kalvadoss, skaistas, taču nedziedināmi slimas sievietes, kvēla, bet pārsvarā neiespējama mīlestība, kam visam allaž klātesoša ir kara nolemtība un bezcerība – tie ir tēli un tēmas, kas caurvij teju katru Remarka darbu. Kopskaitā savas dzīves laikā viņš sarakstīja 15 romānus, kuri piedzīvojuši virkni tulkojumu visā pasaulē. Viņa skartās tēmas ir universālas – vienkāršā, taču emocionālā valodā viņš vēsta par humānismu, par sarežģītajām, taču bezgala vērtīgajām un nepieciešamajām cilvēku attiecībām, par dzīves un dzīvības nenovērtējamību, vienlaikus uzrunājot gan kašķīgas un uz visu pasauli apvainojušās pusaugu meitenes, gan pusmūža krīzes nomocītus vīriešus ar tikko sirmot sākušiem deniņiem.

Ērihs Marija Remarks (īstajā vārdā Ērihs Pauls Remarks) pasaulē nāca 1898. gada 22. jūnijā, Osnabrikā, Vācijā. Izglītojās viņš privātā katoļu skolā, pēc kuras turpināja mācības katoļu skolotāju seminārā. Rakstniecībai viņš pirmoreiz pievērsās 16 gadu vecumā, uzdrukājot dažas esejas un virkni dzejoļu, kā arī iesāka savu pirmo romānu "Sapņu būda" ("Die Traumbude"). Tiesa, izglītošanos un radošās izpausmes nācās likt pie malas un ķerties pie ieročiem, jo 1916. gadā, 18 gadu vecumā, Remarku mobilizēja un nosūtīja uz fronti. Tur 1917. gada 31. jūlijā viņu ievainoja šrapnelis – kreisajā kājā, labajā rokā un kaklā –, tāpēc viņš tika nosūtīts uz kara slimnīcu Vācijā, kur arīdzan pavadīja visu atlikušo kara laiku.

Pirmajam pasaules karam Remarka dzīvē bija izšķiroša loma – paša ievainojumi, redzētā postaža un zaudētie biedri uz jauno vīrieti atstāja neizdzēšami spēcīgu emocionālo iespaidu, kā arī kalpoja par iedvesmu viņa dižākajam veikumam, kas atnesa momentānu pasaules slavu, proti, romānam "Rietumu frontē bez pārmaiņām".

Pēc atlabšanas Remarks atgriezās dzimtajā pilsētā, kur pabeidza skolotāju semināru un iekārtojās darbā kā pamatskolas skolotājs, taču arī viņa pedagoga karjerai nebija lemts ilgs mūžs – 1920. gadā pirms kara izvēlēto profesiju viņš pameta. Pēc tam, lai nopelnītu iztiku, Remarks pasniedza klavierstundas, strādāja kā ērģelnieks un rakstīja vietējai avīze teātra apskatus. 1920. gadā klajā beidzot nāca "Sapņu būda".

1922. gadā Remarks pārvācās uz Hanoveri, kur strādāja žurnālā "Echo Continental" – rakstīja reklāmas tekstus un saukļus, ceļojumu un brīvās atpūtas aprakstus, kā arī auto stāstus. Šajā dzīves posmā viņš arī nomainīja savu otro vārdu no Paula uz Mariju, godinot no vēža mirušo māti. Savukārt uzvārds tika atjaunots uz dzimtas sākotnējo, proti, francisko versiju, kuru viņa vectēvs 19. gadsimtā nomainīja uz vācu izrunu – Remark.

Taču arī Hanoverē viņš neuzturējās pārāk ilgi – 1925. Remarks devās uz Berlīni, kur iekārtojās darbā par redaktoru populārā sporta žurnālā "Sport im Bild". Galvaspilsētā viņš visbeidzot nokļuva kultūras ļaužu aprindās, iepazīstot tā laika vadošos rakstniekus un filmu veidotājus, tostarp Leniju Rīfenštāli – Hitlera propagandas ekrāna vēstnesi. Berlīnē viņš arīdzan iepazinās ar savu pirmo sievu – bijušo dejotāju Ilzi Jutu Zambonu, kura sirga ar tuberkulozi. Viņa "sastopama" vairākos Remarka darbos, tostarp "Trīs draugos", kur Ilze ir Patrīcijas prototips. Tiesa, pāra kopdzīvi par saticīgu vis nodēvēt nevar – abi viens otru nemitīgi krāpa, un pēc četriem gadiem tika nolemts laulību šķirt.

Trīsdesmitajos gados Remarkam bija attiecības ar austriešu aktrisi Hediju Lamarru, meksikāņu aktrisi Doloresu del Rio un vācu kinoleģendu Marlēnu Dītrihu. Dēka ar Dītrihu aizsākās 1937. gadā Venēcijā filmu festivāla laikā un turpinājās līdz 1940. gadam, pārsvarā sastāvot no vēstulēm, telegrammām un telefona zvaniem. Abu mīlas sarakste pēcāk tika apkopota un 2003. gadā laista klajā grāmatā "Saki man, ka mīli mani" ("Sag Mir, Dass Du Mich Liebst").

1929. gadā dienasgaismu ieraudzīja "Rietumu frontē bez pārmaiņām", kurā izsmeļoši un līdz kaulam sāpīgi aprakstīti Pirmā pasaules kara brutālā postaža un traģika, ko piedzīvo bariņš jaunu vācu karavīru. Romāns, kas ir laika pārbaudījumu izturējis manifests un veltījums zudušajai paaudzei, teju uz līdzenas vietas kļuva par starptaustisku bestselleru. Vācijā 1929. gadā vien tika pārdots miljons romāna kopiju, savukārt pēc tam tas piedzīvoja vairāk nekā duci tulkojumu, tostarp angļu, franču un ķīniešu valodās.

Skaidra lieta, ka nacistiem šis darbs nu galīgi negāja pie sirds, un viņi to pasludināja par Vācijas goda un cieņas aizskaršanu un nacionālu nodevību. 1933. gadā valdība romānu aizliedza un sarīkoja Remarka darbu publisku dedzināšanu, piedevām paziņojot, ka viņš ir franču ebreju pēctecis. Pēc šīs publiskās "eksekūcijas" Remarks Vāciju pameta un devās trimdā uz Šveici.

Remarka darbi tika "izsvēpēti" no grāmatnīcām, bibliotēkām un universitātēm, bet 1938. gadā nacistu valdība atņēma viņam Vācijas pilsonību. Lai arī šo notikumu rezultātā viņš zaudēja lielu daļu vāciski lasošās auditorijas, viņa romāni tulkojumu veidolā atrada ceļu pie jauniem lasītājiem visā pasaulē. Salīdzinājumā ar citiem trimdas rakstniekiem, Remarks diži necieta no slavas vai finanšu sarukšanas – lielākās izdevniecības arvien izdeva viņa grāmatas, prestižākie literārie žurnāli drukāja viņa darbus sērijās, bet Holivudā uzņēma viņa grāmatās balstītas filmas.

1939. gada septembrī, kad Eiropai straujiem un lieliem soļiem pietuvojās Otrais pasaules karš, Remarks kopā ar bijušo sievu Ilzi devās tālāk trimdā uz ASV, pirms tam 1938. gadā otrreiz apprecoties, lai palīdzētu viņai izkļūt no Vācijas.

Lai arī neapzināti, tomēr Remarka bēgšana no Vācijas viņa ģimeni nostādīja bīstamā situācijā, liekot maksāt par viņa literārajiem un politiskajiem grēkiem. Konkrētāk – viņa māsai Elfrīdei Šolcai, pilnīgi parastai un miermīlīgai Vācijas pilsonei, divu bērnu mātei, kuru 1943. gadā saņēma ciet nacisti, apsūdzot par "morāles graušanu". Pie vainas bija viņas mājvietas īpašnieks, kurš par Elfrīdi ziņoja nacistiem. Viņai izvirzīja apsūdzības par Vācijas centienu militārā veidā atrisināt nacionālo krīzi graušanu. Iemesls tam, protams, bija viņas brāļa sarakstītās grāmatas, kurās Vācijas iesaiste karā atspoguļota nebūt ne poētiskā vai cildinošā manierē. Elfrīdei piesprieda nāvessodu, nocērtot galvu. It kā tā jau nebūtu gana, izdevumi par viņas tiesāšanu, ieslodzījumu un arīdzan sodu bija jāapmaksā abu māsai Ernai.

Remarks par māsas nāvi neko daudz nav nedz rakstījis, nedz runājis, taču romānu par dzīvi koncentrācijas nometnē "Dzīvības dzirksts" (1952) viņš veltīja Elfrīdai. Savukārt, lai sauktu pie atbildības māsas slepkavas, viņš noalgoja Robertu Kempneru – vienu no Nirnbergas prāvas prokuroriem.

Arīdzan pēckara darbos Remarks turpināja vēstīt par nacistu noziegumiem. Viņš bija viens no pirmajiem vācu rakstniekiem, kurš nebaidījās pasaulei stāstīt par masu slepkavībām, koncentrācijas nometņu sistēmu un pašas nācijas līdzvainīgumu šajos noziegumos, piemēram, romānos "Dzīvības dzirksts" un "Laiks dzīvot un laiks mirt".

Kad karš bija beidzies, 1948. gadā Remarks atgriezās Šveicē – nu jau kā ASV pilsonis. Vācijā atkal sāka izdot viņa darbus, lai gan bieži vien tie izpelnījās negatīvu kritiku un piedzīvoja cenzūru. 1958. gadā viņš apņēma par sievu amerikāņu filmu zvaigzni Poleti Godāru, ar kuru nodzīvoja kopā līdz pat savai nāvei 1970. gada 25. septembrī.

Remarks no dzīves aizgāja 72 gadu vecumā – no aneirismas izraisītas sirds mazspējas. Viņš apglabāts Ronko kapsētā, kur 20 gadus vēlāk blakus viņam tika apbedīta arīdzan Godāra. Viņa atstāja 20 miljonu ASV dolāru lielu mantojumu Ņujorkas Universitātes Eiropas studiju institūtam, kas nodēvēts par godu Remarkam.