Kāda godīguma anatomija. Madaras Gruntmanes dzejas krājuma 'Dzērājmeitiņa' recenzija  (8)

Pati autore, stāstot par grāmatas dominanto tēmu, atzīmējusi, ka krājums, kā to mirklīgi var iztulkot pēc nosaukuma, nav par dzeršanu. Lai arī krājuma veiksmes priekšnosacījums nav autora spēja skaidrot savus tekstus, Madara Gruntmane spēj runāt par savu daiļradi atklāti un uzrunājoši. "Vienīgais veids un jēga būt – tad, ja tu esi godīgs,"[1] grāmatas iznākšanas reizē sacīja autore. "Dzērājmeitiņas" dzeja var pārsteigt lasītāju savā atklātībā un kailajā, nelokāmajā patiesumā, aicinot uz sava veida dzīves zelta vidusceļu, ko apzīmē zeltīti mirdzošais, magnētiskais krājuma iesējums.

Grāmatas dizains Armanda Zelča izpildījumā ir vizuāli atmiņā paliekošs. Tas paplašina izdevuma raksturu un papildina tekstuālo vēstījumu. Vaļējas grāmatas vāki ir kā maigi rozā seja, kas raugās uz pasauli ar divām atvērtām gaišzilām acīm. Uz krājuma vākiem centrā attēlota acs – uz pirmā vāka it kā uzsista, koncentrēti zilganvioleta, uz otrā – bez zilumu pazīmēm, tātad netraumēta vai jau sadzijusi. Simboliski šīs acis ir dažādu dzīves pieredzējumu summa, kurā nepastāv tikai glorificēti pareiza, plakana ikdienība, bet emocionāli dziļu dzīves notikumu spektrs – baiļu, sāpju, vilšanās, neizbēgama traumatisma pieredze. Jau pati atvērto acu semantika apzīmē pozīciju, kuru krājumā ieņem dzejas sieviete, – viņa drosmīgi skatās dzīvei tieši acīs.

Krājuma tituldzejolī ierakstīta pieredze, kas atklāti parāda cilvēka pagātnes rētaudus un neestetizē, nenotušē dzīves dažādos, sāpīgos faktus un epizodes: "8 gadu vecumā Dzērājmeitiņa kapos ar brālēnu trimpelēja alu / sapņoja par nākotni un uzkoda desu / uzauga bez tēva // tēvs daudz metis / pisies riņķī / nav viņu gribējis // Dzerājmeitiņa ir tēva meita / dzer nost visu ko jūt" (4. lpp.). Leksikas vulgārismi Madaras Gruntmanes dzejoļos pārsvarā nepilda provokatīvu vai mākslinieciskas epatāžas funkciju, bet gan ir iederīga un pamatoti lietota dzejas valodas daļa.

Krājumā cilvēka jūtu lielumam, to izpausmēm mēdz būt hipertrofēta reprezentācija, dažkārt arī romantiskas stihijas daba: "mīlēt gribošie kūst kopā ar ledu / stulbi to saukt par sasilšanu" (36. lpp.), "sirds kūst kopā ar sniegu / lēnām un netīri" (109. lpp.), pilnasinīgs atdevīgums ir būtisks priekšnosacījums savstarpējai, patiesai klātbūtnei: "sameklējam mitru pļavu / apsolām viens otram nebūt sausi" (47. lpp.).

Madaras Gruntmanes dzejas poētikā ķermeniskās pieredzes elements dabiski savienots ar poētiski trauslo, veidojot naturālistiski romantisku simbiozi: "jasmīni zied zem ledus / kaut kur starp diviem tiltiem / tur spārdies zem segas un svīsti baltiem ziediem" (49. lpp.). Aizkustinoši cēlais un jutekliski maigais mijas ar asas realitātes apjausmu: "guļu bez tevis / sasalusi klusēšana / degunā tava smarža / hiacintes skaudībā noliec galvu / šopavasar neziedēs / muļķes" (59. lpp.); "pīlādžos saķērušās / bezdelīgu asaras / nozagtas nelaimīgiem mīlniekiem / bezdelīgas nelido uz Āfriku / tās decembrī izlien no kanalizācijas / un uzbrūk no sāpēm jukušajiem atstumtajiem / noknābā asaras / tad ķeras klāt visam / kas palicis truls" (93. lpp.).

Mijiedarbes pieredzes atsegšana stāsta par cilvēku attiecību paradoksiem – tajos ir vienlaicīgi klātbūtne un nesastapšanās, vairāku nesaudzētu, individuālu pasauļu sadursmes: "mūsu stāsti kā piesārņotas upes / plūdīs un plūdīs / jūrā / okeānā / pacelsies debesīs / pārvērtīsies lietus mākoņos / līs un līs / līdz mūs nomazgās jēlus un sāpīgus / mēs vēl joprojām klusēsim / es skatīšos tev garām" (39. lpp.).

Dzejas cilvēka reprezentētajā atklātības konceptā ietverta spoža pašironija. Risinot derīguma un veiksmīguma tēmas: "es esmu rukola / fasēta bet svaiga / ar ambīciju / kādam nākt par labu" (103. lpp.), apspēlēta patiesuma un ētisku izvēļu anatomija.

Krājuma dzejoļu vēstījums skar tādas personiskuma un atklātības zonas, kurās var sastapties ar apziņas zemstrāvām, pirmatnēji dzīvniecisko, kas mājo katrā cilvēkā: "pieskāros / no tavas tramīgās elpas / pārvērtos par stirnu / nu ceļmalās plūcu cilvēku bailes" (135. lpp.). Visbiedējošākais un smagākais reizēm ir pieminētais patiesums un emocionālais kailums, visupirms godīgumā pašam pret sevi, – tieši šīs vērtības dēļ Madaras Gruntmanes krājums iemanto atzinību. Uz jautājumu, vai ķermeniskas un emocionālas bezcenzūras jēlmateriāls var tikt saukts mākslas vārdā, šajā gadījumā atbilde ir apstiprinoša.

Lasītāju atsauksmēs par "Dzērājmeitiņas" lirisko varoni pavīd žēluma jūtas, ko raisa dzejas indivīda piedzīvotais, te gan drīzāk gribas izteikt apbrīnu autorei, kura neatsakās no sava autobiogrāfiskā rakstības stila stabilās konsekvences. Kaut arī tas ne visai pilsonisko lasītāju auditorijai ir pieņemams vai emocionāli apgūstams.

2016. gadā autores pirmais dzejas krājums "Narkozes" ("Neputns") tika nominēts Latvijas Literatūras gada balvai (LaLiGaBa) – nominācijā "Debija".

Lasītāja iespējamā atturība pret otro krājumu, zinot šī dzejas stila savdabību, ir tikai zaudējuma risks pašam. Madara Gruntmane 2016. gadā intervijā par LaLiGaBa nominēto krājumu sacījusi, ka viņai dzejā kopumā ir svarīgi sevi atpazīt.[2] Nenoliedzami, šķiet, šādas pārneses iespējamība lielā mērā jebkurā mākslas darbā ir būtiska katram cilvēkam. "Dzērājmeitiņā" ne katrs gribēs sevi atpazīt, taču tas nenozīmē, ka viņa tur nav. Redzēt un ieraudzīt, godīgi skatīties dzīvei acīs – tā ir uzdrošināšanās un drosme savā vispārākajā pakāpē, kas nav pa spēkam katram.

[1] Madaras Gruntmanes "Dzērājmeitiņa". LTV Panorāma. Tiešsaiste: [https://www.youtube.com/watch?v=rAJe1Xdkg80].

[2] Madara GruntmaneLaLiGaBa 2016. Satori Sarunas. Tiešsaiste. [https://www.youtube.com/watch?v=cU_zrOvLYv0]