Poētiskie galvaspilsētas stāsti. Par izstādi 'Rīgas pieraksts dzejā'

Uz jautājumu, kādēļ tiek radītas izstādes, mana atbilde būtu ‒ lai rosinātu zinātkāri cilvēkā. Domāju, izstādei nav viss jāizstāsta priekšā, bet jārada interese, jāmudina meklēt vairāk un interesēties par to, kas vēl atrodams muzeja krājumā. Manuprāt, efektīvākais šādas intereses radīšanas veids ir stāstu stāstīšana. Katru muzeja priekšmetu pavada savs stāsts, un izstāžu kuratora mērķis ir spēt to pēc iespējas interesantāk izstāstīt.

Šajā pārmiju laikā, kamēr Rakstniecības un mūzikas muzejs vēl atrodas pagaidu mājvietā, muzejs parādās dažādās telpās Rīgā un Latvijā, veiksmīgi gūstot ceļojošo izstāžu pieredzi. Esam viesojušies dažādās vietās Rīgā un vairākās Latvijas pilsētās, un muzeja ceļojošo izstāžu grafiks jau tiek komplektēts nākamajam gadam. Ir izveidojusies veiksmīga sadarbība ar citiem Latvijas muzejiem, un priecē, ja zvana, piemēram, no Cēsu Vēstures un mākslas muzeja un lūdz atstāt izstādi uz ilgāku laiku vai jautā, kad būs pieejama šaržu izstāde "Draudzīgs pārspīlējums 2"! Bet mēs esam devušies tālāk un šobrīd ar jaunu izstādi ciemosimies "Rīgas mākslas telpā".

Viens no nosacījumiem, lai izstāde izdotos ‒ ja izstādes veidotajiem pašiem ir interesanti to radīt. Entuziasmu noteikti pamana un novērtē arī publika. Katras izstādes tapšana ir savdabīga spēle. Man ir tuva mitoloģijas pētnieka Mirčas Eliades atziņa, ka cilvēki ir unikālas būtnes tāpēc, ka ilgstoši saglabā spēju spēlēties. Pieaudzis cilvēks turpina baudīt spēlēšanos ar dažādām iespējām un līdzīgi bērniem rada dažādas iedomātas pasaules.

Spēles moments un stāstu atklāšana ir daļa arī no izstādes "Rīgas pieraksts dzejā". Bieži, veidojot izstādes, lielākais izaicinājums ir komunikācija un komandas veidošana. Arī pie šīs izstādes strādāja gan jaunie kolēģi, gan mākslinieki, kuri līdz šim nebija sadarbojušies. Tā pakāpeniski radās gan izstādes nosaukums, gan izstādes satura un formas sintēze: tā ir izstāde, kas balstās uz trim vaļiem ‒ laikmetu, ģeogrāfiju un poētisko pierakstu.

Izstāde sastāv no četriem posmiem, kurus atspoguļo arī muzeja priekšmeti, uzburot caurviju stāstus. Piemēram, vienu no pirmā posma "Pilsēta kā nenovēršama ideja" stāstiem veido tādu zināmu kungu kā Emīls Dārziņš, Edvarts Virza un Kārlis Jēkabsons mūzas Marijas Eglītes-Stalbovas greznumlietiņas, bet Edvarta Virzas iemīļotā austrumnieku cepurīte atklāj veselas dzimtas leģendu.

Otrais izstādes posms "Elektrizētā Rīga" stāsta, piemēram, par to, ka dzejniece Austra Skujiņa radījusi tērpu skices korpulentām dāmām ar nosaukumu "Pēdējais modes brēciens", savukārt restorāna "Alhambra" deju zāles-kabarē foto no muzeja krājuma atklāj, ka restorāns bijusi greznākā uzdzīves vieta līdz pat 1940. gadam, un tieši tur kā trumpis tika izspēlēta pēcpusdienas tējas dzeršana, saukta par "five o'clock", kurā dāmām bijusi obligāta cepure un kleita ar garām piedurknēm.

"Sagūstītās Rīgas" posms stāsta par "Elles ķēķi" un flīzīti no mājas, kurā dzīvojis Fridrihs Milts, un kas varētu būt piedzīvojusi dzejnieku, gleznotāju un mūzu pulcēšanos Milta pagrabiņā.

Arī pēdējā izstādes posma "Slengs pilsētas ielās" muzeja priekšmeti glabā stāstus. Piemēram, fotogrāfija, kurā attēlota dzejniece Liāna Langa Ņujorkā 20. gadsimta 90. gados, vēsta, ka dzejniecei tikusi piedāvāta tikšanās ar leģendāro Josifu Brodski, no kuras viņa atteikusies, baidīdamās vilties un domādama, ko gan viņam varot sniegt.

Izstādē aplūkojams arī Andra Brežes radītais skandalozais žurnāla "Avots" 1987. gada vāka makets, kas atšķiras no nodrukātā varianta, jo ticis retušēts, lai izvairītos no cenzūras piesiešanās par divdomīgām asociācijām.

Ko katram no mums nozīmē Rīga un kura ir tā vieta, ko gribētos saukt par savu, kur, dzejnieka Jāņa Rokpeļņa dzejas vārdiem runājot, "(..) nespēj pļavu zaļais krīts/ No Rīgas Tevi izrakstīt"? Kā tā tiek pierakstīta dzejā? Tie ir jautājumi, par ko liks aizdomāties izstāde. Cerams, ka ikvienam izstādes apmeklējums būs personīgs pārdzīvojums.