No Poruka līdz Manfeldei. 10 skumjas Latvijas rakstnieku grāmatas  (24)

Jau ziņots, ka dalība Londonas grāmatu tirgū ir viens no lielākajiem Latvijas valsts simtgades notikumiem ārvalstīs. Vairāk informācijas par Latvijas literatūras eksportu – www.latvianliterature.lv un "Facebook"!

"Kauja pie Knipskas" (Jānis Poruks, 1897) ir viens no latviešu literatūras klasiķa Jāņa Poruka zināmākajiem stāstiem. Arī tā varoņi – uzcītīgais, nabadzīgais, biklais Cibiņš un spēcīgais, palaidnīgais un lepnais puika Bunģis – jau kļuvuši par ikoniskiem tēliem. Jušana līdzi nabaga Cibiņam gan skolas gaitās, gan sniega piku kaujā, šķiet, iekodēta ikviena latvieša gēnos. Un atliek tikai iedomāties par stāsta beigām, kad acīs jau sariešas asaras un gribas jautāt Porukam: kāpēc stāsts bija jāpabeidz šādi? Vai tiešām latviešu rakstnieki nezina, ko nozīmē laimīgas beigas?

Novele "Nāves ēnā" (Rūdolfs Blaumanis, 1899), pateicoties gan Rīgas Kinostudija spēlfilmai, gan nenogurstošai iekļaušanai skolu obligātajā literatūrā, ir viens no Rūdolfa Blaumaņa slavenākajiem darbiem. Un, ja būtu jāveido skumjāko profesiju Top10, tad Blaumaņa darbs līderpozīciju noteikti nodrošinātu zvejniecības nozares pārstāvjiem. Stāsts ir par 14 zvejniekiem, kas, nodarbojoties ar āliņģu ciršanu un tīklu laišanu ūdenī, nepamana, kā ledus gabals, uz kura viņi atrodas, ir atdalījies no jūrmalas. Neapskaužamie un ekstremālie apstākļi atklāj varoņu raksturus, lasītājam ļaujot bezpalīdzīgi noskatīties uz skarbu un eksistenciālu situāciju, kas risinās kaut kur jūrā uz kūstoša ledus gabala.

Rūdolfa Blaumaņa darbs "Nāves ēnā" (In the Shadow of Death) šogad izdevniecības "Momentum Books" paspārnē iznācis Lielbritānijā.

"Ziemas pasakas" (Kārlis Skalbe, 1905) esot rakstītas pieaugušajiem, jo bērniem tās par skumju, tomēr kas autoram licis domāt, ka pieaugušajiem skumjas gan ir ļoti vajadzīgas? Lielāko daļu pasaku Skalbe sarakstījis esot apcietinājumā par piedalīšanos 1905. gada revolūcijā. Varbūt tas viņam ļāvis radīt tik skumju un ciešanu pilnu literatūru, kas dažbrīd, šķiet, pat pelnījusi tikt pieskaitīta šausmu žanram. Krājumā apkopotas tādas pasakas kā "Bendes meitiņa", "Pasaka par vērdiņu", "Kaķīša dzirnavas" u.c. Tomēr izskatās, ka Skalbe nav nošāvis greizi, jo pasakas iekļautas Latvijas kultūras kanonā, savukārt "Kaķīša dzirnavas" 2014. gadā televīzijas šovā "Lielā lasīšana" ar telefona balsojumu starpniecību atzīta par nācijas mīļāko grāmatu.

"Cilvēki laivās" (1987) ir viens no latviešu prozaiķa Alberta Bela spožākajiem darbiem. Drūmais un visādā ziņā fatālais romāns vēsta par mazo kuršu tautiņu 19. gadsimta vidū, laikā, kad tās ziedu laiki ir sen aiz muguras. Stāsta centrā ir kāds zvejnieku ciems un tā iedzīvotāji, kuru eksistenci jau kādu laiku apdraud Sventes kalns – ceļojošā kāpa, kas nepaturami virzās uz priekšu. Tāpat iznīcībai pa vēstures straumi pretim virzās arī "cilvēki laivās" – kurši, viņu valoda un kultūra. Šīs skumjas un nolemtība, ko iemieso grāmata, spēs pārņemt ikvienas mazas nācijas pārstāvi.

Lielbritānijā šogad iznāks veseli divi Alberta Bela darbi – "Bezmiegs" (Insomnia, izdevniecība "Parthian Books") un "Būris" (The Cage, izdevniecība "Peter Owen Publishers").

"Veļupes krastā" (Melānija Vanaga, 1991) ir autobiogrāfiska atmiņu grāmata, kas izseko galvenās varones un viņas dēla deportācijai un gaitām izsūtījumā Sibīrijā. Tomēr tajā attēlots ne tikai autores un viņas dzimtas traģiskais liktenis, bet arī citu Latvijas ģimeņu stāsti. Kad Melānijai Vanagai lūdz atklāt darba žanrisko piederību, viņa atbild, ka "tas nav romāns. Tas ir manis pašas likteņstāsts." Grāmatu papildina daudz fotogrāfiju un dokumentu kopiju, citu izsūtīto sieviešu dienasgrāmatu un vēstuļu izraksti, kas lasītāju iepazīstina ar viņu domām, sāpēm un ilgām. Skumjas ir augstu vērtētas ne tikai Latvijas literatūrā, bet arī kino – 2016. gadā pēc grāmatas motīviem tapusi izcila un ciešanu pilna spēlfilma "Melānijas hronika" (rež. Viesturs Kairišs).

Regīna Ezera, viena no 20. gadsimta Latvijas izcilākajām prozas autorēm, mirusi 2002. gadā, bet 2003. gadā izdotas veselas divas līdz tam vēl neizdotas Ezeras grāmatas – "Odas skumjām" (arī šī, protams, varētu pretendēt uz vietu skumjāko grāmatu topā, bet šoreiz par otru) un "...pār izdegušiem laukiem skrien mans sapnis" (Priedaines, 2003). Ezeras meita pēc mātes nāves atradusi divdesmit piecas vēstules, ko septiņu gadu garumā Ezera rakstījusi savai mīlestībai, bet kas tā arī nekad pie viņa nav nonākušas. Kaut gan savā ziņā tās nemaz nebija domātas nosūtīšanai. Šīs pavisam īstās vēstules apkopotas mazā grāmatiņā, kas ir tieši tik skaista un skumja vienlaikus, kāda ir neatbildēta mīlestība.

"Svina garša" (Māris Bērziņš, Dienas grāmata 2015) noteikti ir viena no lasītāju iecienītākajām grāmatām vēsturisko romānu sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts", kā arī 2016. gadā ieguvusi "Labākā proza darba" titulu Latvijas Literatūras gada balvā. Un ne velti. Lai gan pati grāmata un galvenā varoņa piedzīvojumi spēj sagādāt arī jautrus brīžus, tomēr grāmatas beigas sašaus pat visciniskāko lasītāju. Tas ir vēl viens mūsu vēstures stāsts, bet šoreiz ne vairs par dzīvi izsūtījumā: Matīss savas jaunības dienas pavada tepat, Rīgā, kur 1940 un 1941. gadā viena pēc otras mainās lielvalstu varas. Ātri var iepazīt un sākt just līdzi aizrautīgajam jauneklim, kas nelaimīgas nejaušības dēļ kļūst par vienu no masu slepkavības Rumbulā upuriem.

Fragments no Māra Bērziņa darba "Svina garša" (Taste of Lead) iekļauts "Dalkey Archive Press" izdotajā antoloģijā "Best European Fiction 2017".

"Duna" (Inga Ābele, Dienas grāmata 2017) ir vēl viens skumju caurvīts stāsts vēsturisko romānu sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts". Rakstnieces un dramaturģes Ingas Ābeles romāns atspoguļo laika posmu Latvijas teritorijā pēc Otrā pasaules kara. Tas ir laiks, kurā notiek samierināšanas ar jaunā režīma absurdajiem likumiem, tas ir ciešanu laiks, kas lauž cilvēkus un viņu likteņus. Karš, izsūtījuma draudi, bēgšana un slēpšanās. Bet tam visam pāri arī dzīves spars, spēks un cīņa, kas pavada romāna galveno varoni Andrievu, savulaik slavenu Rīgas hipodroma sacīkšu braucēju.

Vēl viens apliecinājums, ka skumju literatūra pie mums ir augstu vērtēta: Andras Manfeldes stāsts "Kurš no mums lidos?" (Dienas grāmata, 2017), kurā darbojas pati Skumju Princese, šī gada pavasarī saņēma Latvija Literatūras gada balvu kā labākā grāmata bērniem. Lasītājs kopā ar trīs bērniem dodas meklēt biezā miglā pazudušo pilsētas katedrāli un ceļā sastop Skumju Princesi, kas ļaujas skumjām Bēdu Būdā, Dusmu Dāmu, kas mētājas ar dusmām, Tukšrocības kundzīti un citus. Bet varbūt tieši bērnu drosmīgās sirdis ir tās, kas var uzvarētu skumjas, bēdas, dusmas un citas tik zināmās vājības, ar kurām pieaugušajiem cīnīties vairs nav spēka.

Skumjas Latvijas grāmatās tiek ne tikai uzrakstītas, bet arī uzzīmētas. Rūta Briede kopā ar ilustratori Elīnu Brasliņu radījušas bilžu grāmatu "Suns, kurš atrada skumjas" (Liels un mazs, 2018), kas jaunākos lasītājus ieved pilsētā, ko pēkšņi pārņēmuši melni dūmu mākoņi, kas izplata nomāktību un visam laupa krāsu un smaržu. Drosmīgais suns, kas negrib ļauties skumjām, rāpjas debesīs, bet arī tur mīt skumjas. Briedes stāsts atklāj emocijas, kas ietekmē cilvēka skatījumu uz pasauli, savukārt Brasliņas ilustrācijas nomāktības smagumu ļauj izjust ļoti ķermeniski. Līdz brīdim, kad skumjas pagaist.

Cita Rūtas Briedes grāmata – "Kaiju karalienes noslēpums" (Queen of Seagull) – izdevniecības "The Emma Press" paspārnē šogad iznākusi Lielbritānijā.