Sarunas dalībnieki: Arnis Koroševskis, literatūrzinātnieks, Andreja Upīša memoriālā muzeja galvenais speciālists; Bārbala Simsone, literatūrzinātniece, apgāda "Zvaigzne ABC" Latviešu valodas un literatūras redakcijas vadītāja; Benedikts Kalnačs, literatūrzinātnieks, LU LFMI vadošais pētnieks, Liepājas Universitātes profesors; Inese Dreimane, vēsturniece, Latvijas Okupācijas muzeja pētniece; Viesturs Vecgrāvis, literatūrvēsturnieks, LU HZF emeritētais profesors. Sarunu vada Eduards Liniņš, Latvijas Radio komentētājs.
Vai mūsu kultūrvēsturē iepriekš ir bijis precedents, kad sabiedrības vēsturisko atmiņu veido literāri darbi?
Viesturs Vecgrāvis. Visdrīzāk, tā ir pagājušā gadsimta 20. gadu otrā puse un 30. gadi. Pateicoties Aleksandram Grīnam, daļēji Jānim Veselim, Jānim Sārtam un Jēkabam Janševskim, nedaudz vēlāk Andrejam Upītim, latviešu sabiedrībā vēsturiskais romāns tad tika lasīts un samērā augstu vērtēts. Savukārt pēc Ulmaņa 1934. gada apvērsuma parādījās diezgan daudz pseidovēsturisku darbu, kuru literārā kvalitāte ir ne pārāk augsta. Tomēr vēsturiskais romāns tad veica ārkārtīgi svarīgu misiju — sekmēja latviešu nācijas identitātes pašapjausmu un paškonstituēšanos ne tikai 20. gs., bet arī krietni tālākā pagātnē — uz dzimtbūšanas laikiem, uz Kurzemes hercogisti, uz pavisam tālu senvēsturi.
Uz pirmo desmitgadi pēc Otrā pasaules kara šajā ziņā jāskatās varbūt pat ar sašutumu. No vienas puses, iznāca gan psiholoģiskajā, gan laikmeta tēlojumā izcilais un smalkais Andreja Upīša romāns "Zaļā zeme", taču literatūrā kopumā notika totāla vēstures imitācija un pielāgošana padomju kanonam. Sākot jau ar Viļa Lāča epopeju "Vētra" un "Uz jauno krastu", beidzot ar virkni krietni mazāka mēroga rakstītāju darbiem, piemēram, Jāņa Granta uzrakstīto "Aiz mums Maskava" par latviešu sarkangvardu cīņām, Kārļa Fimbera "Ar karstām sirdīm" — par vienpadsmit Valmieras komjauniešiem. Tie bija pilnīgi angažēti darbi un no padomiskās vēstures izpratnes iedzīvināšanas viedokļa pamatā neveiksmīgi mēģinājumi, taču arī šo posmu nevajadzētu noklusēt.
Tuvāk padomju laika beigām vēsturiskās apziņas stiprināšanā nozīmīgi bija Alberta Bela "Saucēja balss", "Cilvēki laivās" un paradoksālā kārtā Laimoņa Pura tetraloģija "Degošais pilskalns".
Benedikts Kalnačs. Jautājums par vēsturiskās atmiņas aktualizēšanu literatūrā, protams, ir plašāks par specifisko vēsturiskā romāna žanra lomu. Jau līdz ar modernās latviešu rakstniecības dzimšanu 19. gs. beigās visi rakstošie mēģina saprast, kas latvieši ir, jautājumā tiešā vai netiešā veidā ietverot arī skatījumu par to, no kurienes latvieši nāk. Blaumaņa tekstos vēstures tikpat kā nav, turpat līdzās ir Andrieva Niedras vēsturiskie romāni, taču būtiskie identitātes jautājumi ir klātesoši un caurvij visu turpmāko literatūru. Svarīgs ir arī Viestura minētais ideoloģiski angažētais uzstādījums: runājot par vēsturi, mēs to konstruējam. Arī Raiņa traģēdijas, galu galā, konstruē vēsturi. Pagājušā gadsimta 30. gados mēģinājums veidot stāstu par latviešiem, kādi viņi bijuši, bija jau ļoti apzināts. Zināmā mērā šo ievirzi turpināja trimdas rakstniecība.
Bārbala Simsone. Ja piesaucam Grīnu un Veseli kā vēsturiskā romāna grandus, tad tomēr jāatzīst, ka tā ir vēsturi mitoloģizējoša literatūra, un tās tradīcija patiešām atvedināma vēl pie 19. gs. nācijas konstruēšanas mītiem. Grīna darbi turpina šo ievirzi arī tādējādi, ka autentisko motīvu deficīta apstākļos aizgūst no visa iespējamā un veido no tā savdabīgu konglomerātu. Veselis savus darbus iezīmē ar mitologēmu palīdzību. Tos nevar uzlūkot kā vēsturiski objektīvus, bet ir arī jautājums — cik vēsturiski objektīvs vispār var būt daiļprozas teksts?
V. V. Viens romāns 30. gadu otrajā pusē, kas klasiskā nozīmē ir uzskatāms par vēsturisku, manuprāt, ir Andreja Upīša "Laikmetu griežos". Tas tomēr ir balstīts plašās faktu zināšanās un izpētē. Man ir aizdomas, ka šo romānu Upīts varētu būt rakstījis, apzināti konfrontēdamies ar Grīnu un viņa nosacīti vēsturiskā romāna rakstīšanas stilu. Trimdā izcils bija Artura Baumaņa astoņu vēsturisko romānu cikls "Hernhūtieši".
Arnis Koroševskis. Vēl viens aspekts, kas noteikti jāpiemin saistībā ar latviešu tālaika vēsturiskā romāna tapšanu, ir tulkotās literatūras ietekme.
Vai trīspadsmit romānu sērija "Mēs. Latvija, XX gadsimts" nāk ar kādu jaunu vēstures vielas literāro traktējumu?
B. K. Zināmā mērā tā var teikt. Šāds konceptuāls piedāvājums mūsu literatūrā ir pirmreizējs un unikāls. Pateicoties kopējam uzstādījumam, rodas interesanta tekstu saspēle, veidojot kādu kombinētu visu šo autoru skatījumu uz pagājušo gadsimtu. Būtiski arī, ka šis vairāk vai mazāk ir vienas paaudzes autoru skatījums — rakstnieki dzimuši pagājušā gadsimta 60. un 70. gados. Tiem kopīga ir padomju perioda, vismaz tā fināla un sekojošo pārmaiņu pieredze, kas galu galā daiļradei veido visai dzīvīgu pamatu.
B. S. Agrāko periodu latviešu vēsturiskais romāns vairāk ir bijis, lietojot neterminoloģisku apzīmējumu, vertikāls. Autors kā drons lidinās pāri ainavai, cenšas parādīt kopskatu, iekļūt katra varoņa domāšanā, atklāt vēsturisko perspektīvu un taisnīgumu. Šī sērija savā daudzveidībā tomēr ir vienota šajā horizontālajā vēstures skatījumā — autors nevis paceļas pāri, bet gan sniedz personisku redzējumu. Vai nu tā ir viņa paša individuālā pieredze, vai skats no iztēlotā varoņa individuālās perspektīvas.
B. K. Šajos romānos vairs nav to visu zinošo varoņu, bet ir cilvēki, kuri līdz galam neizprot viņiem apkārt notiekošo, nezina, ar ko viss beigsies. Tas nenozīmē, ka viņi nevar filozofēt un izteikties par notiekošo, bet labākie teksti ir tie, kuros pastāv šī neziņas un mulsuma izjūta. Jo tā lielā mērā arī veido to atbilstošāko "tās dienas acīm" intonāciju, iegremdētību vēsturiskajā laikā. Cits jautājums, cik tā ir īstenota no vēsturiskuma viedokļa. Tur, kur autoram pietrūkst personiskās pieredzes vai pamatīgas temata pārzināšanas, kaut kas vēstures ainā tiek arī konstruēts.
Te būtu īstais brīdis no vēstures disciplīnas skatpunkta komentēt līdzšinējo visumā komplimentāro raksturojumu.
Inese Dreimane. No vēsturnieka viedokļa šī sērija ir patiešām kas nebijis faktoloģiskās neprecizitātes, vieglprātīgu pieņēmumu un pieļāvumu ziņā. Kāds ir bijis uzstādījums — izglītot sabiedrību vai vēl vairāk sajaukt galvu? Te jautājums būtu ne tikai autoriem, bet arī sērijas vēsturiskajam konsultantam, kuram vajadzēja pamanīt elementāras aplamības. Sarkanarmieši no Kurzemē esošajām karabāzēm, kas 1940. gada jūnijā staigā pa mājām laupīdami, zagdami, dzerdami un solīdamies visus apšaut... Okupācijas varas pavēle līdz 1940. gada 28. jūnijam iedzīvotājiem pamest mājas Kurzemes piekrastē ar nošaušanas draudiem nepildīšanas gadījumā... Deportācijas kā haotiska plosīšanās bez plāna un sistēmas, uz labu laimi ķerot ciet gandrīz pirmo, kas pagadās pa rokai...
Visvairāk šādu aplamību — 1940. gada epizodes — izlasīju Gundegas Repšes "Bogenē". Minēšu arī Ingas Ābeles romānu "Duna", kur Aizdaugavas artelī uz galda stāv sevišķi slepenā pavēle par operāciju "Krasta banga" ar ģenerālmajora Pjotra Burmaka parakstu.
Šajos gadījumos patieso vēsturisko ainu noteikti varēja noskaidrot — jau vismaz 20 gadus par to ir adekvāts, pētījumos balstīts priekšstats. Runājot par Māra Bērziņa "Svina garšu", tur jau salīdzinoši ir tikai sīkumi un nianses.
Es esmu pret padomju režīma banalizēšanu. Esmu pret vēstures ainu, kurā notiekošajam nav jēgas, iemesla, sistēmas, kur atbildība par traģēdiju tiek uzvelta sliktajam kaimiņam vai atriebīgajam milicim.
V. V. Es arī brīžiem biju, godīgi sakot, šokā. Neesmu profesionāls vēsturnieks, bet mazliet Latvijas vēsturi zinu. Dažkārt man bija kauns autoru vietā par pilnīgiem sadomājumiem. Vairākiem no šiem romāniem ir norādīts vēsturiskais konsultants Vents Zvaigzne — zinu, viņš patiešām ir gudrs un erudīts cilvēks.
I. D. Te jādomā par mūsdienās tik daudzās sfērās ieviesušos paviršību, nihilismu, piedodiet, bet teikšu — pofigismu. Izskatās, ka cilvēkiem zūd atbildība par sevis pausto, publicēto, par to, ko no tā gūs visi pārējie.
B. S. Kādā intervijā Vents Zvaigzne jau atzina, ka ne visi autori ir akceptējuši ieteiktos labojumus. Pēdējais vārds jau pieder autoram.
V. V. Arī tad, ja viņš raksta klajas dumjības?
Tas ir ļoti būtiski: kur beidzas autora brīvība vēsturiskās vielas traktējumā? Vai autoram ir brīv pārkāpt to robežu, aiz kuras viņa tēlotā aina ir pretrunā ar konceptuālu vēstures izpratni?
I. D. To var darīt, ja raksta kādu pseidovēsturisku fikciju. Lai tad darbības teritorija ir kāda Latvānija, Limitrofija vai kas tamlīdzīgs, nevis Latvija, Kurzeme, Otaņķu pagasts. Lai darbības laiks ir pirmais pusgads pēc Vastlāvjiem kurā tur gadā pēc pasaules radīšanas. Tad — lūdzu! — lai tie sarkanarmieši tur staigā kaut uz rokām.
V. V. Ja sērijas koncepcijas pamatā tomēr ir "vēsturiskais romāns", tad ir svarīgi abi divi vārdi — gan "romāns", gan "vēsturiskais". Ja autors vēsturisko noliedz vai nezina, tad tomēr ir jārunā par to, vai šai sērijai nevajadzēja stingrāku redaktorisku virsvadību.
Visu mūžu atcerēšos Alberta Bela lielo manuskriptu, es uzsveru — lielo, romānam "Saucēja balss". Lūk, uzskatāms piemērs, kā autors strādājis pie vēsturiska romāna — kā viņš atlasījis vielu, no kā atteicies.
Savukārt saistībā ar dažiem šīs sērijas romāniem man radās pārliecība, ka autors ir piesēdies pie tastatūras, viņa galvā kaut kas ir skaisti vibrējis, un ar to viņš tad arī ir, piedodiet, dragājis uz priekšu. Atklāju arī, ka rakstnieki izmanto vienas un tās pašas triviālās klišejas. Spilgtākais piemērs: veseli četri autori kā padomju sistēmu raksturojošu faktu izmantojuši Brežņeva zārka iemešanu kapa bedrē! Tāda vienveidīga faktu atlase mani uztrauc.
Laikam jau jāņem vērā, ka daudzi no 20. gs. vēstures romānu sērijas autoriem pirmo reizi rakstīja par vēsturi un viņiem pašiem tas bija ļoti nozīmīgs mācību process. Tajā skaitā bija jāattīsta prasme izrauties no konkrēto faktu slazda, lai to pārkausētu mākslinieciskā vēstījumā.
A. K. Man tomēr šķita ļoti simpātiski tas, kā dažos no sērijas romāniem autori paši dialoga formā izvērš jautājumu par patiesībām un nepatiesībām. Spilgtākais piemērs ir pēdējā no sērijas grāmatām — dialogs Andra Akmentiņa romāna "Skolotāji" finālā, kas ļoti organiski pārplūst pēcvārdā. Runa ir par kolhozu saimniekošanu pagājušā gadsimta 50. gados, un ir divas puses, kas katra plēšas par savu patiesību.
B. S. Atgriežoties pie Viestura piesauktā līdzsvara starp "romānu" un "vēsturisko" — Gundega Repše kādā intervijā izteicās, ka apzīmējums "vēsturiskais romāns" attiecībā uz šo sēriju ir liels pārpratums. Viņa esot vēlējusies rakstīt "romānu par vēsturi". Es gan nezinu, ko un vai tas maina minētajā līdzsvarā, bet varbūt kādās niansēs tas tomēr šo to izskaidro. Piemēram, lasot Andra Akmentiņa "Skolotājus", es tomēr dzirdēju runājam 21. gs., nevis 20. gs. cilvēkus. Ja tas ir apzināti, tad — ko man ar to grib teikt? Ja neapzināti — varbūt varēja rūpīgāk piestrādāt? Lai gan jautājums par dažādu valodas līmeņu iestrādāšanu šāda žanra romānos ir sarežģīts — Guntis Berelis arī teica, ka, ja viņš rakstītu gluži autentiski, tad visi dialogi būtu bijuši ventiņiski, un cik ilgi tad lasītājs to izturētu.
A. K. Klasiskā izpratnē vēsturiskais romāns ir tāds, kurā autors aplūko laiku pirms savas dzimšanas, respektīvi, pieredzes. Pēc šīs teorijas, uz žanrisko atbilsmi var pretendēt labi ja puse no sērijas romāniem. Turpretī modernajā vēsturiskajā romānā šādam principam nav jābūt izšķirīgam.
I. D. Gunta Bereļa "Vārdiem nebija vietas" lasot, man cēlās stāvus visi mati, jo tāds 1905. gada atveidojums manā izpratnē ir totāla zaimošana. Man Piektais gads joprojām ir latviešu kā nācijas pašapziņas pirmā nozīmīgā vēsturiskā manifestācija, vienlaikus saceļoties pret diviem vareniem kaklakungiem. Bereļa interpretācija atdzīvina šo pašu kaklakungu jau tolaik proponēto — ka tā bija lumpeņu ārdīšanās, ka piektgadnieki bija garīgi kropļi, kuriem nebija svēta nedz māksla, nedz mūzika, nedz skaistas grāmatiņu muguras plauktos. Ka ģenerāļa Orlova soda ekspedīcija izdarīja patiesi svētīgu darbu, iztīrīdama zemi no šitādiem, kuri demolē jūgendu, svilina eklektiku un lidina pa logiem ārā filigrānas etažeres. Aizmirstas tas, ko šis jūgends un ampīrs daudziem tobrīd iemiesoja: muižu, viņu eksistencē absolūtu ļaunumu. Bet, protams, no vēsturiskās faktoloģijas viedokļa te nekas nav pārkāpts — demolēšana un svilināšana bija. Un rakstniekam neviens nevar aizliegt skatīt vēsturi izdzimteņa Tuša acīm.
V. V. Šobrīd mūsu sarunā iezīmējas tendence pieprasīt no vēsturiskā romāna episkumu un objektivitāti. Un audzinošo funkciju. Un tā visa gan vēsturiskajā romānā, atvainojiet, nebūs. Gan vēsturiskā romāna uzbūvē, gan koncepcijā autors paliek suverēns savas telpas radītājs. Ja viņš redz un izjūt Piekto gadu tā, tad tās ir viņa tiesības. Var jau būt, ka daudz ko varētu atrisināt vēsturnieka komentārs grāmatas beigās.
B. K. Galu galā, šī sērija trīspadsmit autoru personā rāda to, ko mēs kā sabiedrība caurmērā par vēsturi zinām un ko nezinām. Tas ir mūsu priekšstatu lauks, turklāt, manuprāt, autoram bieži nemaz nepretendējot uz savu balsi. Es piekrītu visam, kas te tiek problematizēts, un ideālā variantā anahronismiem nevajadzētu būt, bet, no otras puses, tas jau ir stāsts par Aristoteļa briežu māti: ja autors nav zinājis, ka briežu mātei nav ragu, un tos izcili aprakstījis, tad tas ir mākslinieciski attaisnoti. Mums arī jābūt precīziem, nošķirot autora nezināšanu vai paviršību no viņa tēlotā varoņa subjektivitātes. Piemēram, Osvalda Zebra romāna Gaiļu kalna ēnā varonis ir garīgi nelīdzsvarota persona, kura skats uz lietām nepārprotami nav objektīvs. Bet autors taču runā par to, ka varoni ir deformējis tieši gana barbariskais vēsturiskais fons. Līdzīgi, tikai vēl sakāpinātāk, par to pašu fonu runā Berelis. Tā ir mākslinieciska uzdrīkstēšanās un visnotaļ vietā.
Joprojām paliek jautājums par vispārinājuma efektu, kāds piemīt šādiem tekstiem. Daiļdarbā iekļautai, kādai pseidofaktoloģiskai detaļai šis efekts parasti ir lielāks nekā verificējamam faktam vēsturiskā pētījumā. Bet cik suverēns tomēr ir autors, lietojot tādus mākslinieciskus paņēmienus, kuri potenciāli veido lasītāja priekšstatu par vēsturisko situāciju un nāciju tajā? Vai viņam ir kāda atbildība par potenciāli destruktīviem aplamiem priekšstatiem? Es gan negribētu, lai šai jautājumā kāds saklausītu prokurorisku intonāciju.
V. V. Mēs līdz šim runājam par vēsturiskā romāna žanru, kas ir visumā reālistisks. Bet atcerēsimies, ka nu jau daudzus gadu desmitus pasaules literatūrā un arī mūsu literatūrā pastāv procesi, kuru būtisks elements ir demitoloģizācija. Tieši to es daudzviet saskatu šajos trīspadsmit romānos — vēstures demitoloģizēšanu, kas daudzos gadījumos man šķiet nepieciešama un ļoti svaiga. Literatūrai nav jāattīstās saskaņā ar mūsu viedokli par to, kā tai būs atspoguļot realitāti. Te varbūt arī slēpjas būtiskais šķīrums starp "vēsturisko romānu" un "romānu par vēsturi" — autora tiesībās skatīties uz to vai citu procesu, notikumu vai gadu desmitu atbilstoši savai pasaules izjūtai.
I. D. Un lasītājam rakstnieks kļūst par vēl vienu autoritāti, kas stiprina viņa pārliecību, ka vēsturnieks ir muļķis, politikas un ideoloģijas kalps, jo, lūk, romānā taču ir rakstīts tā!
B. K. Bet, ja jau mēs saskatām to pozitīvo provocējošo potenciālu, vai nav tā, ka šādas ieceres īstenojumā vienmēr būs kādi zaudējumi, kad autors būs ko pārspīlējis, un būs ieguvumi — ļoti būtisku aspektu aktualizācija. Piemēram, darbs, kas mani arī personiski uzrunāja, — Ingas Gailes "Stikli". Varbūt tur ir aplamības attiecībā uz kādām ulmaņlaiku vēsturiskajām lietām, varbūt attiecībā uz to, kā vispār tiek organizēts darbs līdzīgās klīnikās, bet šis teksts nepārprotami dod alternatīvu skatījumu uz šo laikposmu, iezīmējot arī kādas maz pieminētas ēnas puses. Vēstures vielas blīvuma ziņā šajā sērijā ir visai dažādi piemēri — sākot ar Arno Jundzes "Sarkano dzīvsudrabu", kas faktiski ir desmitgades hronika, un beidzot ar Kristīnes Ulbergas "Tur", kur dzirdam tikai ļoti attālas laikmeta atskaņas. Man kā lasītājam šķiet, ka iegūst tie darbi, kuri subjektīvu skatījumu sabalso ar laika klātbūtni, lai gan šo "zelta vidusceļa" darbu sērijā nav nemaz tik daudz.
B. S. Kristīnes Ulbergas "Tur" ļoti interesanti pārklājas ar Laimas Kotas "Istabu" gan hronoloģiskajā, gan arī kādā interesantā telpiskā aspektā. Tās ir divas marginālas vides, kuras veido pat, ja tā drīkst teikt, "vienu romānu" — organiski saplūstošu vēstījumu.
A. K. Man šķiet, no mākslinieciskā viedokļa ieguvuši tie romāni, kuros autori kā paņēmienu iestrādājuši vēsturiskā laika un mūsdienu situācijas paralēles, un vēro, kā abas asis satuvinās. Paula Bankovska "18" ir viens, kurš reflektē par neatkarības pasludināšanas laiku, un otrs, kurš šo laiku redz. Tāpat ir Ingas Ābeles "Dunā". Tādējādi varbūt arī tiek kliedēta tā strīdus situācija par vēsturisko patiesību, jo process tiek subjektīvi iezīmēts no abām pusēm.
V. V. Vai nav tā, ka šeit kļūst redzama viena zīmīga tendence: ka mūsdienu latviešu rakstnieki, kuri šobrīd ir savā radošajā pilnbriedā, ļoti interesējas par marginālām personībām un situācijām? Ka tie "lielie vēstījumi" viņus biedē, un ērti viņi jūtas tieši šajās robežzonās? Tas, manuprāt, ir kāda procesa zīmīgs rādītājs. Es gan baidos vispārināt.
Tad jau jāatceras pagājušā gadsimta literatūrteorijas korifeja Nortropa Fraija literāro modu teorija, saskaņā ar kuru mēs dzīvojam ironijas laikmetā, kurā sižetiskais protagonists ir vai nu nožēlojams grēkāzis, vai izaicinošs ņirga. Tā nu sanāk, ka, sapulcinot šīs sērijas personāžus vienuviet, mēs iegūsim labi nokomplektētu slimo palātu. Jā — vēsture ir traumatiska.
B. K. Tas ir arī mūsu laika kritiskais vērtējums pagājušajam gadsimtam. Manuprāt, visi trīspadsmit romāni kopā veido veselumu, kuru mēs varam nosaukt par tekstu.
B. S. Tajā pašā laikā tie neizbēgami ir un paliek fragmenti, kas izrauti no tumsas.
Varētu saprast tos, kuri bija cerējuši šajā sērijā vismaz par starpkaru gadiem skatīt kaut ko no zudušā "zelta laikmeta" — no tā laika dinamiskās, vitālās mākslinieku un literātu vides. Vai arī to — mītu, ko Anšlavs Eglītis un Mariss Vētra ir uzbūvējuši, mums atliek demitoloģizēt?
V. V. Man šķiet savādi, kāpēc ārpus šī projekta ir palicis Juris Zvirgzdiņš ar viņa patiešām plašajām zināšanām un spilgto citādību. Viņš būtu varējis dod nozīmīgu pienesumu to pašu 20.—30. gadu tematiskajā noklājumā.
A. K. Romānu sērijā kaut kādā mērā ir notikusi atgriešanās literatūras vēsturē, jo tik plaši un pamatīgi aprakstīts t. s. "mazais cilvēks" jaunākajā latviešu literatūrā kādu laiku nav bijis. Sērijā radītā tēlu galerija ļoti atbilst 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma autoru izveidotajiem tēliem.
B. K. Runājot par vēsturiskiem paņēmieniem, nāk prātā apzīmējums "sociālais romāns". Raksturi lielā mērā tiek pakļauti videi — romānos ir daudzas spilgtas vides, un tiek rādīts, kā konkrētajos apstākļos cilvēks uz to reaģē vai nereaģē. Var jau būt, ka gluži subjektīvi man arī gribētos vairāk varoņu ar vīziju un apņēmību, taču vairāki no šiem darbiem meistarīgi rāda tieši ilūziju sabrukumu. Kaut vai Sarmīte no Andra Akmentiņa "Skolotājiem" — romāna sākumā jauna, vitāla meitene, kura, ievilkta padomju skolas realitātē, izbalo.
A. K. Savukārt Matīss Birkens no Māra Bērziņa "Svina garšas" atbilstoši daudz dramatiskāka laika nosacījumiem tiek garīgi un arī fiziski samalts un iznīcināts.
I. D. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka līdz Rumbulas iznīcināšanas akcijām palīdzības sniegšana ebrejiem, viņus slēpjot, bija ļoti reta parādība. Paši ebreji diezgan labprāt devās uz geto, uztverdami to kā izolētu patvērumu no iespējamas stihiskas izrēķināšanās, nevis kā iznīcības priekšposteni. Un arī apkārtējā sabiedrība īsti nevarēja iedomāties tās holokausta šausmas, kas sekoja. Attiecīgi Matīss Birkens iemieso mūsu šodienai, nevis savam laika momentam tipisko apkārt notiekošā uztveri un izpratni.
B. S. Man šķiet zīmīgi, ka, ja neskaita Matīsu Birkenu un Tušu, man ir ļoti grūti atcerēties jebkura šīs romānu sērijas varoņa vārdu. Ļoti daudz kas ir rakstīts pirmajā personā. Piemēram, Noras Ikstenas "Mātes pienā" mēs tā arī, šķiet, nevienas varones vārdu neuzzinām. Es te redzu konsekventu metodi — pieminēto "mazā cilvēka" iecentrēšanu, turklāt maksimāli rūpējoties par lasītāja iespējām identificēties, veidojot šos personāžus gana anonīmus un arī vidusmēra lasītājam iedomājamus savā sociālajā līmenī.
A. K. Man ļoti spilgta šajā ziņā šķiet Kotas "Istaba", kur tiešajā runā teikumi triecientempā tiek dzīti uz priekšu, un lasot kļūst vienalga, kurš no komunālā dzīvokļa iemītniekiem to saka. Tas ir vērtīgs mākslinieciskais paņēmiens.
B. S. Personāži aktīvi mainās, bet paliek atmosfēra. Galvenais vēstītājs kļūst vide — Istaba.
V. V. Klausoties jūsos, es nāku pie domas, kas man, jāatzīstas, neradās, romānus lasot, proti, vai visos romānos būtībā nav parādīts tas, cik maz cilvēks spēj ietekmēt t. s. "lielo vēsturi"? Ka tas, kuru mēs te dēvējam par "mazo" vai "vidusmēra" cilvēku, tiek ierauts vēstures ritenī, kurš viņu neizbēgami samals neatkarīgi no tā, kāds būs viņa viedoklis — alternatīvs, paralēls? Man šajā ziņā visspēcīgākā bija metafora Gunta Bereļa romānā, kur smejošais krievu kazaks notēmē uz Tušu, un pat Tušu — dēmonisku ļaunuma iemiesojumu — šī vēstures mašinērija ātri samaļ.
B. S. Tieši tāpat, kā tiek samalts Matīss Birkens, kurš izdara pamatā pareizas un pozitīvas izvēles.
Kāds ir šīs romānu sērijas potenciālais pienesums pilsoniskās apziņas veidošanā? Kā tas var ietekmēt lasītāja attieksmi pret šobrīd visā Eiropā aktuālajiem procesiem, kad runā par pilsoniskās apziņas atslābumu, nogurumu no demokrātijas, tieksmi neatgriezeniski deleģēt savu pilsonisko līdzatbildību demokrātiski nenomaināmai vai tikai fiktīvi nomaināmai varai?
V. V. Domājoša lasītāja apziņu veido. Ir skaidrs, ka mūsdienu Latvijas liktenis ir atkarīgs no tā, kāda būs pilsoniskās sabiedrības kvalitāte. Un šie romāni dod iespēju domāt par to, kādai vajadzēja būt sabiedrībai 1940. gadā, kādai tai vajadzēja izveidoties 20. gados.
B. K. Nepārprotami klātesošs ir fundamentālais jautājums par cilvēka pašcieņu, kuru viņš var censties saglabāt jebkuros apstākļos; par izšķiršanos — izšķīdināt savu apziņu vēstures rata maltajā straumē vai tomēr, arī tajā ierautam, palikt ar savu pārliecību un nostāju. Tā ir dilemma, kuras priekšā cilvēks ir visos laikos, ieskaitot šībrīža situāciju. Un vēl — svarīgi ir, ka te nefigurē tikai latvieši. "Svina garša", šķiet, pirmreizēji mūsu daiļliteratūrā atklāj holokaustu, ebreju kopienas likteni, skar vācbaltiešu kopienu.
B. S. Andras Manfeldes "Virsnieku sievas" rāda padomju okupācijas režīma šeit ienesto krieviski runājošo kopienu.
Šī romānu sērija lielā mērā atjaunojusi lasītāju interesi par latviešu literatūru. Ja tā, tad — kas ir šī "veiksmes stāsta" pamatā?
A. K. Sērija ir vizuāli pamanāma, tāpēc interesi piesaistoša. Līdzīgi projekti bijuši reti un ātri beigušies. No pēdējo desmitgažu pieredzes varu atcerēties "Karoga bibliotēkas" grāmatas 90. gadu sākumā. Tur gan bija daudz arī uz izklaidi orientētas lasāmvielas, bet bija, piemēram,
Dagnijas Zigmontes nepelnīti reti pieminētā triloģija "Adieņi", Kelīnas Klānas darbi, kuros aplūkota tieši 20. gadsimta vēsturiskā situācija.
B. S. Es gan teiktu, ka izšķiroša nozīme bija nevis sērijas principam, bet atsevišķiem izciliem darbiem, kuri tad piesaistīja interesi arī sērijai kopumā.
V. V. Man ir tāds niķis apjautāties Inčukalna bibliotēkā, ko tad no šīs sērijas visvairāk lasa. Pagājušās nedēļas (saruna notiek jūlija sākumā — red.) rezultāti: visvairāk lasītie gabali ir Paula Bankovska "18", Ingas Ābeles "Duna", Māra Bērziņa "Svina garša "un Noras Ikstenas "Mātes piens"; savukārt lasītāji šķaudot par Kristīnes Ulbergas "Tur", Gunta Bereļa "Vārdiem nebija vietas" un Gundegas Repšes "Bogeni". Par Andra Akmentiņa "Skolotājiem" vēl nav īsti ziņu — tā tikai nupat parādījusies.
Vai sērijas "Mēs. Latvija, XX gadsimts" darbiem ir kāda būtiska ietekme uz mūsdienu latviešu literatūras procesu?
V. V. Es ceru, ka tas rosina citus latviešu rakstniekus, ne tikai tās autorus, strādāt žanra ietvaros, turklāt zināmā mērā mainot nojēgumu par to, kas jau ir konstatējams šajā sērijā. Runājot par autoriem, kuriem sērija ir ļāvusi atklāt sevi jaunā kvalitātē, man pārsteigums vislabākajā nozīmē bija Māra Bērziņa "Svina garša" un arī Andra Akmentiņa "Skolotāji". Lai gan mans favorīts ir Gunta Bereļa romāns — nostrādāts, izturēts.
B. K. Sērija apliecina latviešu literatūras dzīvīgumu. Tikai dzīvīga vide var radīt virsotnes — tādas kā Ingas Ābeles "Klūgu mūku", kas ir ārpus šīs sērijas, bet, manuprāt, ir spēcīgākais žanra paraugs pēdējo gadu latviešu literatūrā.
B. S. Protams, sērijas koncepts pats par sevi ir zināmā mērā mākslīgs rāmis. Uztveru to kā palielu inkubatoru, kurā latviešu rakstnieki ir salaisti, lai rāda, ko prot. Inkubatorā dzimušie cāļi ir izrādījušies tikpat dzīvīgi kā dabiskajos apstākļos perētie. Skatos uz šo sēriju arī kā uz atspēriena punktu, kas sporveidīgi izplatīsies ne tikai vēsturiskā romāna kontekstā.
A. K. Varu tikai pievienoties jau teiktajam — sērija ir mobilizējusi lasītāju uzmanību, bet, kas jo būtiskāk, ir mobilizējušies rakstnieki. Oriģinālprozā pēdējo gados arvien biežāk vērojama atskatīšanās tieši uz pagājušo gadsimtu. Gribētos ticēt, ka lielā mērā tas izriet no šī vēstures sērijas romānu procesa.
Sērijas romāni, kas tapuši un apgādā "Dienas Grāmata" izdoti ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu:
Osvalds Zebris "Gaiļu kalna ēnā"
Gunti Berelis "Vārdiem nebija vietas"
Pauls Bankovskis "18"
Inga Gaile "Stikli"
Gundega Repše "Bogene"
Māris Bērziņš "Svina garša"
Inga Ābele "Duna"
Andris Akmentiņš "Skolotāji"
Nora Ikstena "Mātes piens"
Andra Manfelde "Virsnieku sievas"
Kristīne Ulberga "Tur"
Laima Kota "Istaba"
Arno Jundze "Sarkanais dzīvsudrabs"
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
