Lietderīgā nelietderīgums. Arvja Kolmaņa jaunākā stāstu krājuma recenzija

No visiem krājumā "Balāde par latviešu zemnieku, Grēns un citas versijas" sastopamajiem darbiem kādas divas trešdaļas stāstu lasītājiem varētu būt atpazīstamas, jo bija jau publicētas rakstnieka debijas krājumā "Greniāna un ceturtā versija" (1995), savukārt tādi stāsti kā "Leģenda" un "Solārijs", "Balāde par latviešu zemnieku" vai esejveidīgais gabals "Vai nešķiet" ar vairāku gadu atstatumu publicēti periodikā.

Savulaik nodēvēts par rakstnieku-provokatoru (par kādiem vēlāk kļuva arī Edmunds Frīdvalds, Nilss Sakss un Rihards Bargais), Arvis Kolmanis apzināti izvēlas stāstu vēstījumu pārsātināt ar visdažādākajām klišejām – vienlaikus klātesot un mijiedarbojoties gan mīlas trijstūrim, kriminālajai intrigai, erotikai, šausmu un groteskas elementiem, dažādu kultūru (tostarp arī latviešu) stereotipiem un mitoloģisku figūru parodijām. Par klišejisku tiek padarīta arī pati darbu kompozīcija – bezjēdzīgi, samocīti dialogi un nepārvarami, teju vai bērnišķīgi konflikti noliedz loģisku risinājumu vai jelkādu tālāku sižetisko attīstību, vai arī – gluži pretēji – tiek piedāvāts negaidīts un absurds fināls, neskopojoties ar rakstnieku "aizliegtā augļa" Deus ex machina izlietošanu tekstā.

Tātad – jārēķinās ar lasītāja maldināšanu un nenogurstošu bezkaunību no Kolmaņa puses. Šķietami labi iecerēto, izmantojamo un lietderīgo autors acumirklī padara par nelietderīgu un vairs neizmantojamu; klasiskā psiholoģiskā reālisma manierē uzsāktais stāsts no lineāra pakāpeniski pārtop nelineārā, samudžinātā un salipinātā murgā jeb citiem vārdiem – "jaunā nerealitātē". Šo no kāda krājuma stāsta aizgūto frāzi var ērti attiecināt uz visu Kolmaņa daiļradi, kuras raksturošanā gandrīz vai jānonāk pie Grēna cienīgām atziņām – "to nevar nedz aprakstīt, nedz par to pastāstīt, nē, to nevar nekādīgi, labāk neprasiet no manis neiespējamo…" (106) Tiesa gan, atšķirībā no Bereļa vai citiem postmodernās īsprozas celmlaužiem, Kolmaņa humors reti kad ir "smieklīgs" – viens no retajiem piemēriem atrodams stāstā "Tā arī bija", kurā kāds "kino pasaulē" mītošs vīrietis pēc populārzinātniskas filmas noskatīšanās kļūst apmāts ar ideju par savas sievas liktenīgajiem sānceļiem: "Viņš izskatījās kā visi zīdaiņi. Vai mans deguns vai traktorista... deguns bija vienīgais, kas mums ar traktoristu bija kopīgs." (40)

Raksturojot krājumu kopumā, izkristalizējas divas būtiskas atziņas: no vienas puses Kolmaņa krājums brīnišķīgi ilustrē 90. gadu eksperimentālās prozas plašo (un vienlaikus šauro) īpatnību spektru, no otras puses – paradoksāli akcentē to, cik ļoti šī īsproza kaut kādā mērā šobrīd šķiet arhaiska. Laikā, kad īsprozas žanra virsotnes ir Dainas Tabūnas, Ingas Žoludes, Janas Egles, Ingas Ābeles, Paula Bankovska vai Gundara Ignata stāsti, atsauces uz sirreālisma vai absurda klasiķiem un labirintu veidošana tekstā vairs nešķiet uzrunājošas parādības. Turpretī vēsturiskā prizmā pats 1995. gads ir gluži vai mitoloģizējies kā brīnumains laiks, kurā, materializējoties Jāņa Einfelda, Jāņa Vēvera, Jura Rozīša, Arvja Kolmaņa un Noras Ikstenas idejām, latviešu literatūra patiesi pieredzēja lūzuma punktu.

Nevilšus atcerējos 2012. gada "Prozas lasījumu" pēdējās dienas rītu, kad tradicionālajās "prozas brokastīs" uzstājās kāds mazzināms autors, kura nekonsekventais, sižetiski un kompozicionāli haotiski izstrādātais stāsts daļai publikas radīja smieklu vētru, daļai – sašutumu, jo uz pārējo lasījumu fona atstāja visnotaļ skumju iespaidu. Nākamā autora uzstāšanās laikā pie kafejnīcas lodziņa rūtīm dārdoši pieklauvēja Juris Zvirgzdiņš un ar biedējošu žestu aicināja jauno autoru iziet pagalmā. Jāpiebilst, ka rakstnieks kautri paklausīja šai pavēlei un pie sava galdiņa vairs neatgriezās.

Šāda epizode no dzīves atgādina kaut ko līdzīgu un sagaidāmu no Kolmaņa stāstiem, taču – ja nopietni – īsti nav iespējams nošķirt amizantajā atgadījumā minēto ekstravaganto īsprozu no tās, ko lasītājiem piedāvā Kolmanis. Krājumā ievietotajiem stāstiem ir ļoti atšķirīga mākslinieciskā kvalitāte. Dažus no tiem varētu dēvēt par sava žanra klasiku ("Stāsts par lietu", "Intervija", "Lauras motīvs" u.c.), savukārt pārējie stāsti ar savu marginalitāti atstāj neviennozīmīgu vērtējumu ("Solārijs", "Vasara. Augusts", "Stāsts par skolnieci Veroniku", "Kā rīsa lauks, tik liela pasaule", kurš, starp citu, 1999. gadā Maijas Apines režijā bija inscenēts Jaunajā Rīgas teātrī). Lai arī literatūras kritikā krājums tiek atzinīgi novērtēts, autora labākais darbs joprojām ir romāns "Žūpa Amors jeb Mirušais Dievs" (2005).