Dzejnieks 'par excellence'. Ojāram Vācietim – 85  (15)

Ojārs Vācietis ir dzimis 1933. gada 13. novembrī Trapenes pagasta "Dumpjos" kalpu – Otto Rūdolfa Vācieša un Bertas Albīnas Vācietes (dzimusi Jēgere) – ģimenē. 1936. gada 19. janvārī pasaulē nāca Ojāra brālis Imants. Vācietis skolojās Trapenes pamatskolā un Gaujienas vidusskolā, kas 1984. gadā nodēvēta dzejnieka vārdā, bet 1986. gadā dzejas dienās pie skolas tika atklāts tēlnieces Gaidas Grundbergas radītais piemineklis, kas veltīts Ojāram Vācietim. Savukārt 1997. gadā kā dāvanu 75. jubilejā no Gaujienas pagasta un trimdinieces Rutas Antones-Osīts (viņas tēvs Jānis Osīts bija skolas direktors) saņēma skolas karogu, ko rotā Vācieša dzejas rindas: "No Tevis, tāpat kā no bērnības savas, Mēs nevaram aiziet nekad." Šajā skolā arīdzan mācījies rakstnieks Visvaldis Lāms, kurš Vācieti dēvējis par dzejnieku "par excellence" (izcils – franču val.).

Pēc tam 1952. gadā studijas Vācietis turpināja Latvijas Valsts Universitātes (LVU) Vēstures un filoloģijas fakultātē Latviešu valodas un literatūras nodaļā, paralēli turpinot rakstīt un publicēt dzeju. Tiesa, studijas viņš pārtrauca 5. kursā, neaizstāvēdams diplomdarbu. Vācieša pirmais dzejolis "Miera balss" 1950. gadā bija publicēts Apes rajona laikrakstā "Sarkanā Ausma". Pēcāk strādājis laikrakstā "Literatūra un Māksla", žurnālos "Liesma", "Bērnība" un "Draugs", kā arī Rīgas kinostudijā par redaktoru. 1956. gadā dzejnieks uzņemts Rakstnieku savienībā.

Kā pēcāk, komentējot dēla iedvesmu un dzejnieka misiju, atklāja viņa mamma Berta Vāciete, viņasprāt, dzejoļi Vācietim radušies "(..) no trūkuma un grūtuma, kas piedzīvots. Dzīvē tā ir bijis – ne izsacīt." Tajā pašā laikā viņš mazotnē saņēmis daudz labestības un optimisma, kas veidoja viņa raksturu un attieksmi pret cilvēkiem un pasauli.

Tiesa, jaunībā Vācietis bija aktīvs komjaunietis, arīdzan viņa tēvs cīnījās par Padomju Savienību. Vācietis ticēja komunistu idejām, taču tajā pašā laikā cieta no viņu cenzūras. No vienas puses viņa dzeja kalpoja režīmam, bet no otras – tā uzrunāja latvieša sirdsapziņu un aizkustināja nacionālo garu.

1954. Vācietis iepazinās ar LVU Vēstures un filoloģijas fakultātes Krievu valodas un literatūras nodaļas studenti Ludmilu Azarovu, ar kuru 1956. gada maijā arīdzan apprecējās. 1958. gada 23. maijā Ludmila Azarova pasaulē laida Ojāra Vācieša dēlu Žani.

Būtiska ir Vācieša sešdesmito gadu dzeja, kurā viņš "strīdas" ar PSRS ideoloģiju, par ko nepalika nesodīts – no 1960. līdz 1966. gadam viņa dzeju nepublicēja. Savukārt par nozīmīgāko sešdesmito gadu sasniegumu atzīts krājums "Elpa" (1966), kas 1967. gadā izpelnījās LPSR Valsts prēmiju. Šis krājums Vācieša dzejā aizsāka universālu cilvēka un pasaules skatījumu, atklājot to pretrunīgumu un divējādo dabu – cerības un prieku, kas mijās ar sāpēm un traģismu.

Pēc varas represīvajiem pasākumiem Vācietis noslēdzās sevī un pārsvarā savu turpmāko dzīvi pavadīja vientulībā, viņa dzejai kļūstot arvien apcerīgākai un filozofiskākai. Septiņdesmito un astoņdesmito gadu daiļradē Vācietis tirzāja tādas tēmas kā radīšana, dabas daile un tās aizsardzība, kā arī dzīves un dzīvības trauslums.

Ojāra Vācieša draugs un talanta cienītājs Imants Ziedonis sarunā ar rakstnieci Gundegu Repši atklāja: "Ojārs bija ļoti bikls cilvēks. Ļoti nobijies no cilvēkiem. Viņš baidījās no bara. Cik man gadījās viņu izvest kaut kur laukā, viņš nekur nespēja ilgi uzturēties, viņš prasījās mājās. Ojāram bija sava hierarhijas izjūta, talanta izjūta. Viņš bija ļoti ass un nesaudzīgs pret diletantismu. Viņš bija stiprs cilvēks. Stiprs pret visu laikmetu. Varēja ar savu individualitāti pastāvēt, viņš pastāvēja ļoti stipri sevī. Tu paskaties uz viņu un redzi, ka tā ir jāpastāv. Bez kādas mācīšanas, viņš to parāda ar savu stāju."

Latvijas kultūras kanonā kā izcilākais Vācieša daiļradē izcelts 1982. gada krājums "Si minors". Tas bija pēdējais dzejnieka dzīves laikā publicētais dzejoļu krājums, tādējādi uzlika punktu ne tikai dzejnieka radošajai biogrāfijai, bet visai 20. gadsimta latviešu dzejai kopumā.

"Jau toreiz, kad Ojārs dzīvoja mūsu vidū un mēs nebijām pārāk veci, rakstnieku saietos visi zemapziņā gaidīja ierodamies Ojāru. Ja pēdējā brīdī Benjamiņu nama vestibila durvīs parādījās cilvēks ar bereti un pēdējos gados – tumšās brillēs, nošalca klusāki un skaļāki teiktais – "Ojārs atnācis". Un attiecīgais saiets guva īpašu gaisotni. Viņš varēja arī neizteikties, svarīgi, ka viņš bija klāt," zinātnisko rakstu krājumā "Dzīves dziesma sarkanā. Ojārs Vācietis un viņa laiks" raksta viens no tuvākajiem Vācieša domubiedriem Jānis Peters.

Pēc Vācieša nāves 1988. gadā tika izdots dzejoļu krājums "Ex Libris". Tajā iekļauti sešdesmito līdz astoņdesmito gadu dzejoļi, kuros ar sarkasmu un kategorisku noliegumu dzejnieks runā par totalitārisma varmācību un divkosību, tāpēc netika cauri cenzūrai.

Ojāra Vācieša sieva, arī dzejniece, Ludmila Azarova atklāja, ka dzeja pie Vācieša "atnāca" kustībā, proti, staigājot pa Āgenskalnu, Torņakalna ieliņām, gar Mārupīti, ap Māras dīķi, kuru dzejnieks dēvēja par ezeru, pa Zaķusalas un Lucavsalas takām, gar Daugavas krastu no Bolderājas līdz Katlakalnam. "Šeit viņš sajuta Krišjāņa Barona, Raiņa, Aspazijas, Plūdoņa, Akuratera, Brīvzemnieka, Merķeļa, Ubāna, Dārziņa un daudzu citu reiz Pārdaugavā dzīvojušo dižgaru klātbūtni."

Vācietis bija arīdzan ievērojams un gana neparasts bērnu dzejnieks – viņam pieder tādi bērnu dzejas nu jau klasikas gabali kā "Punktiņš, punktiņš, komatiņš", "Astoņi kustoņi" un "Viens gāja pa ceļu". Nedrīkst aizmirst arī viņa daudzos tulkojumus – atdzejojis Vladimiru Majakovski, Maksimu Gorkiju, Sergeju Jeseņinu, Marinu Cvetajevu, Atilu Jožefu un Mihailu Isakovski, kā arī tulkojis Mihaila Bulgakova romānu "Meistars un Margarita", kas klajā nāca 1979. gadā

Kā izsacījusies teātra kritiķe un teātra vēsturniece Silvija Radzobe, neviens Ojāram Vācietim nemaz nepiedāvāja tulkot šo darbu – to viņš uzņēmās pats. "Meistara un Margaritas" izdošana nebija paredzēta izdevniecības plānā. Dzejnieks izdevniecībā ieradās tad, kad darbu bija pabeidzis, nezinādams un iepriekš pat nenoskaidrojis, vai kāds gribēs viņa tulkojumu drukāt. "Tātad viņš to nevarēja neizdarīt. Tieši tāpat Bulgakovs nevarēja neuzrakstīt šo romānu, lai arī skaidri zināja, ka to staļiniskajā Padomju Savienībā neviens nepublicēs."

Dzejnieka dzīves laikā klajā nākuši 18 dzejoļu krājumi, tostarp sešas grāmatas bērniem, kā arī divas īsprozas grāmatas. Ojārs Vācietis bija LPSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks (1977), LPSR Tautas dzejnieks (1977), PSRS Valsts prēmijas laureāts (1982).

Dzejnieks mira 1983. gada 28. novembrī Rīgā un tika apbedīts Carnikavas kapos – augstas kāpas virsotnē. Šo vietu viņš bija nolūkojis jau iepriekš un atklājis savu pēdējo vēlmi sievai, kura nu atdusas turpat. Savukārt viņa bijušajā dzīvesvietā Altonavas ielā 19 (tagadējā Ojāra Vācieša) 1992. gadā atvērts memoriālais muzejs.

Kā raksta publicists Vilnis Vietnieks, Ojārs Vācietis savai nāvei bija gatavojies, jo jau vairākus gadus pirms tam viņš mocījās ar bronhītu, plaušu karsoņiem un sirds kaitēm. To apliecina arīdzan viņa 1980. gadā radītās dzejas rindas "Tā es iedomājos":

"Tā es iedomājos:
guļu labajos Carnikavas kapos,
sausās smilktiņās,
un gadsimtu gājputnu ceļš
iet taisni man
pāri.
Un tie lido
nepārtraukti."

Raksta sagatavošanā izmantotas grāmatas "100 Latvijas personību", Gundegas Repšes "Brālis. Ojārs Vācietis" un zinātnisko rakstu krājums "Dzīves dziesma sarkanā. Ojārs Vācietis un viņa laiks".