Ekstravaganti, eleganti un noslēpumaini. 10 stilīgi Latvijas literāti  (5)

Tā kā Latvijas literatūra var lepoties ne tikai izciliem darbiem, bet arī ar stilīgiem literātiem – personībām, kas piesaista uzmanību gan ar savu literāro veikumu, gan vizuālajām izpausmēm, sadarbībā ar "latvianliterature.lv" karnevāliskai iedvesmai piedāvājam sarakstu ar 10 stilīgiem latviešu literātiem, taču ticam, ka tādu noteikti ir daudz vairāk.

Jau viņa vārds vien ir, ko vērts. Tas jums nav nekāds latvju bāleliņš – Pēteris vai Mārcis. Vēl pirms pāris gadiem jaunais dzejnieks Henriks Eliass Zēgners sabiedrībā bija manāms tikai un vienīgi ar melnu filca platmali galvā. Cigarete starp lūpām, virs tām ūsas, bet pāri sejai gaiša matu cirta. Tik elegants, ka, nezin, vai izkāpis no franču kino vai arī tomēr reinkarnējies mūsu pašu Kārlis Padegs. Apspīlētas džinsa bikses ar it kā nevīžīgām detaļām, caurumiem uz ceļiem vai atirušu diegu. Skaidrs, ka velns dzīvo detaļās, un Zēgners to zina. Kad iznāca viņa pirmais un pagaidām vienīgais dzejas krājums "Elementi" (2013), viņam tikko bija palikuši 18 gadi. Arī tas ir gana stilīgi. Bet, kamēr gaidām Zēgnera nākamo grāmatu, varam ne tikai lasīt viņa dzeju drukātajos un e-medijos, bet arī satikt viņu lasījumos, pie dīdžeja pults vai vienkārši kādā trakā dzejnieku ballītē.

Inga Gaile Latvijā ir zināma ne tikai kā slavena dzejniece, rakstniece un dramaturģe, bet arī pārliecināta feministe. Tā kā viņa dibinājusi un šobrīd vada feministisko kustību "Sieviešu stendaps", skaidrs, ka ārējais izskats ir un arī nav svarīga viņas tēla sastāvdaļa. Gaile iecienījusi spilgtas krāsas un to kombinācijas, tādā veidā simboliski apliecinot savu atbalstu seksuālajām minoritātēm. Tas pats var attiekties arī uz matu krāsu. Kā īpašu savas garderobes odziņu dzejniece izvēlējusies džemperus – pūkainus, raibus un vienradžainus – tie neatstās vienaldzīgu pat paviršu sieviešu tiesību aktīvistu. Pēdējos gados Gaile izvēlas īsus matu griezumus. Visā savā spožumā Gaile pati redzama arī uz savas jaunākās grāmatas – stāstu krājuma "Piena ceļi" (2018) vāka.

Dzejnieks Kārlis Vērdiņš iecienījies tumšas krāsas apģērbu, bet dažreiz savus fanus mēdz pārsteigt ar negaidītiem stila pavērsieniem – strīpas, punkti, košas krāsas, ģeometriskas figūras vai pat etniski elementi. Tomēr tā kā Vērdiņš ir ne tikai dzejnieks, bet arī literatūrzinātnieks un strādā par pētnieku, ikdienā bieži manāms arī smart-casual veidolā. Šāda stila ambivalence viegli skaidrojama ar Vērdiņa dzejoļu divējādo auditoriju – viņš savā dzejā uzrunā gan pieaugušos lasītājus, gan arī bērnus. Piemēram, Vērdiņa jaunākā grāmata "Tētis" (2016) ir bērnu dzejas krājums, kaut gan to noteikti vērts lasīt arī pieaugušajiem.

Kāds interesants vārds un uzvārds, jūs teiksiet, tomēr jūs būsiet pārsteigti, kad uzzināsiet, ka šis dzejnieks slēpjas aiz pseidonīma. Ļoti bieži arī aiz kalvadosa glāzes un cigarešu dūmu mutuļa, kas, kā liecina #iamintrovert kampaņas video rullītis, viņu raksturo vairāk nekā vārdi. Un kalvadosa glāzes. Haņins visnotaļ rūpīgi seko līdzi ģērbšanās tendencēm, jo zina, ka žaketes nekad neiziet no modes, bet sirmi mati atkal ir stilā. Tāpat kā bilingvāli izdevumi. Haņins ir Latvijas krievu dzejnieks, viens no tekstgrupas "Orbīta" dalībniekiem, kuriem īpaši iepaticies izdot grāmatas divās valodās. Arī paša Haņina jaunākais dzejas krājums ir bilingvāls – "Ηο не тем / Bet ne ar to" (2017) – krievu un latviešu valodā.

Jaunajiem dzejniekiem pseidonīmi vairs nav nepieciešami, par spilgtiem vārdiem jau ir parūpējušies viņu vecāki. Dzejniece Marija Luīze Meļķe izceļas ar neparastu ģērbšanās stilu. Kas kopīgs armijas zābakiem, "Adidas" sporta jakai un omāra kostīmam? Tās visas ir lietas, ko var atrast Meļķes garderobē! Savukārt viņas īsos matus nereti sedz galvas sega – klasiska melna berete, spilgtas krāsas pieres lente, kepka vai pat pižiks. Iecienījusi strīpainus topus. Ekstravaganto un pofigistisko ārieni var skaidrot arī ar dzejnieces piederību vizuālās mākslas pasaulei. Lai gan Meļķes debijas dzejas krājums vēl nav tapis, tomēr tikko izdota bez gala stilīga jauno dzejnieku antoloģija "Kā pārvarēt niezi galvaskausā" (2018), kurā starp septiņu jauno dzejnieku darbiem atrodami arī Meļķes dzejoļi.

Dzejnieka un kultūras žurnālista Toma Treiberga ogļu melnie mati, ūsas, melnā žaketīte un brilles ar trekni melniem rāmjiem pazīstamas teju ikvienam rīdziniekam. Vēl aizvien nav zināms, kas tieši ir tas, kas liek Treibergu saistīt ar Holivudas kinorežisora tēlu. Šķelmīgais skatiens?
Bārdiņa? Savukārt rokas pulkstenis, kas ir neatņemams aksesuārs un palīgs dzejnieka ikdienā, piešķir vairāk nopietnības Treiberga komiskajam tēlam, kas izskaidrojams ar viņa darbību etīžu teātrī. Un, protams, audioaustiņas, bez kurām Treibergu redzēsiet reti, ļauj mums nojaust par jūtīgo dzejnieka dvēseli, kas slēpjas aiz amizantā arējā tēla. Pavisam precīzi to mums atklāj Treiberga pēdējais dzejas krājums "Drudzis" (2015).

Mirdza Ķempe, dzejniece, arī tulkotāja laikabiedru atmiņās palikusi kā efektīga izskata dāma ar skaļu balsi un vareniem smiekliem. Lai gan šobrīd interneta meklētājā, ierakstot dzejnieces vārdu un pirmajā mirklī ieraugot Ķempi, par stilīgu viņu nenosauksi, tomēr jāņem vērā, ka internets mums piedāvā anahronisku attēlu izlasi, un savā "Instagram" kontā Ķempe būtu likusi pavisam citas bildes. Jaunībā dzejniece izcēlās ar spoži melniem matiem un zilām, skaidrām acīm. Kad Ķempe satika savu pirmo vīru – blondo dendiju Ēriku Ādamsonu – viņa bija ģērbusies gaišpelēkzilā vilnas kleitā, vēstī avoti. Un Ādamsons zināja, kādu padomu dot savai sirgstošajai sievai jau pēc vairākiem gadiem: "Tava dzīve nedrīkst būt bēdīga, garlaicīga, pelēka. Iepriecini sevi ar tērpiem, dzeju, retām sarunām, skūpstiem!" Abu literātu vēstules apkopotas un izdotas grāmatā "Mīlestības tuvskati" (1998), bet bez mīlestības vēstulēm Ķempe rakstījusi, piemēram, arī miniatūras, kas publicētas krājumā "Dzintara spogulis" (1968).

Rakstnieks, žurnālists un gleznotājs. Izslavēts un laikabiedru novērtēts bija ne vien Anšlava Eglīša rakstīšanas stils – raķetīgs, nogludināts, izsmalcināts, rūpīgi izstrādāts, plastisks un elegants (kā nekā Eglītis dēvēts par vienu no ornamentālistiem literatūrā, pateicoties saviem kolorītajiem jūgendstila namu aprakstiem), bet arī pēc skata viņš nav bijis zemē metams. Vienmēr uzcirties uzvalkā, atglaustiem matiem, caururbjošu skatienu – elegants visā savā būtībā. Viens no Eglīša romāniem – "Homo Novus" (1944) – nupat piedzīvojis savu atdzimšanu, jo pēc romāna motīviem tapusi tāda paša nosaukuma spēlfilma, ko atzinīgi novērtējuši gan Latvijas kino skatītāji, gan kritiķi.

Kurš gan bērnībā nav lasījis "Divas Lotiņas" un domājis: cik stilīgi būtu, ja man būtu dvīnis! Rakstnieces un dvīņu māsas Agnese un Madara Rutkēvičas šo trumpi noteikti izmantojušas uz visiem 100 procentiem – jau tas vien, ka abas darbojas vienā nozarē ir gana amizanti. Abas māsas raksturo obskūrs dzīves stils, tāpēc ikviena viņu parādīšanās sabiedrībā saviļņo publiku. Viena no tādām reizēm ir "Prozas lasījumi", tie iezīmē cikliskumu māsu dzīvē, viņas atzinušas kādā intervijā. Pelēcīgo un melno toņu izmantojums abu garderobē nereti rada sajūtu, ka abas iederētos kādā melnbaltā fotogrāfijā, kas uzņemta starpkaru periodā, bet frizūras nostiprināšanai abas, šķiet, matu sprādzes aizņēmušās no pašas Aspazijas. Māsas tāpat kā Aspazija īpaši iemīļojušas izpausties dramaturģijas žanrā, bet raksta arī prozu, un Agnese zem pseidonīma Anna Foma arī dzeju, kas apkopota debijas krājumā "Jaunā Vāgnera klusēšana" (2012).