– Stāsts taču nav par Coju, bet gan par Čapajevu?
Es zinu, mēs līdz tam tiksim. Tātad – es jau uzreiz sapratu, ka man ir darīšana ar inteliģenci. Tālāk gāja vēl labāk. Īsinot ceļu, viens no viņiem atstāstīja otram fragmentu no grāmatas "Čapajevs un Tukšums". Es nebiju lasījis šo grāmatu, bet labi zināju, kas tas ir. Grāmata bija iznākusi nesen, taču jau ieguvusi ļoti īpašu, mistisku statusu. Tāpēc es klausījos ar sakāpinātu interesi. Tika atstāstīts Čapajeva un Pjotra (Petjas) dialogs, sukājot zirga asti. Dialogs bija spraigs, asprātīgs. Es to paturēju prātā un pēcāk vairākkārt pārstāstīju dažādām kompānijām, tādējādi iegūdams Peļevina eksperta slavu, pat vēl nelasījis ne rindas. Lūk, kas par grāmatu! To varēja iemīlēt jau pirms lasīšanas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
