Valteram Benjaminam (1892–1940) piemita unikāls talants uztvert laika un telpas gaisotni, tādēļ "Maskavas dienasgrāmata" ir fascinējošs liecinieks kultūras un ideoloģiskajai gaisotnei 20. gadsimta sākumā Maskavā. Dienasgrāmata atklāj Benjamina iespaidus un pārdomas ceļojuma laikā uz Maskavu (1926–1927), kurā viņš devās romantiskas pieķeršanās vadīts teātra režisorei Annai (Asjai) Lācis (1891–1979). Benjamins režisori pirmo reizi satika 1924. gadā Kapri salā Itālijā un līdz pat Benjamina nāvei viņa ir viena no nozīmīgākajam figūrām viņa dzīvē. Benjamina tuvs draugs Geršoms Šolers (1897–1982), kurš arī pēc viņa nāves sakopojis un pirmais izdeva "Maskavas dienasgrāmatu", atzīst – šis dokuments ir Benjamina romantisko jūtu vienlaikus nežēlīgs un patiess liecinieks.
Grāmatas atklāšanu ievadīs Jāņa Taurena priekšlasījums, par ko viņš pats saka šādi: "Kā ir "mandeles" itāļu valodā? Un kā "ubags" – krievu? Bet kā glaube ich skan latviski – vai "mani pārņem izbīlis, es pats sev jau liekos nenovaldāms, niecīgs un pazudināts"? Kapri sala pie Neapoles, kur kādā bodītē iepazīstas Asja un Valters (šī tikšanās aprakstīta trijās valodās un nevienu no tām itāļu veikalnieks nesaprastu), ubagi kā vienīgā drošā pilsētas struktūra (urbānistika vēl arvien līdz tam nav izaugusi!) un precīzs Roberta Valzera prozas stila tvērums – tās ir pasāžas cauri laikam, vietām un valodām, un viens to nogabals ir "Maskavas dienasgrāmata"."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!