Jaunais garstāsts sākotnēji tapis kā sadarbības projekts starp literātiem un mūziķiem — 2017. gada novembrī kopā ar jauno komponistu Oskaru Herliņu notika lasījums-spēle-performance Raiņa un Aspazijas mājā, kas bija veltīta Emīlam Dārziņam un viņa "Melanholiskajam valsim". Kopdarbības laikā autorei radās ideja garstāstam par to, kā 1904. gadā Dārziņš nonāca pie "Melanholiskā valša" idejas vai, drīzāk, kā šī ideja, ierosme nonāca pie komponista. Šis stāsts ir tik savdabīgs un netradicionāls uzskatam par to, kā būtu jāvēsta mākslas personību stāsti, ka šī grāmata tapusi kā literatūras-mūzikas-mākslas vienība.
Grāmatas vizuālajam ietērpam izmantots Emīla Dārziņa laikabiedra un līdzīga mākslas "neatzītā ģēnija" gleznotāja Ādolfa Zārdiņa darbs "Moderna sabiedrība", kas pulsē vienotā ritmā gan ar valsi, gan Dārziņa traģisko likteni, gan Žoludes tekstu. Grāmatu papildina mūzikas apskatnieka Oresta Silabrieža un mākslas zinātnieces Dainas Auziņas esejas par Emīlu Dārziņu (1875-1910) un Ādolfu Zārdiņu (1890-1967).