Ebreju glābējs Žanis Lipke dzīves laikā Latvijā nav baudījis nekādu oficiālu atzinību, nav ticis publiski intervēts, apbalvots vai godā celts. Viņš ir atstājis aiz sevis pāris vispārzināmu "mazā cilvēka" avotu – dažas izziņas, vēstules, autobiogrāfiju, fotogrāfijas. Toties Lipkes darbi ir palikuši laikabiedru atmiņās, kas pierakstītas dažādos laikos un veidos. Refleksijai par holokaustu bija nepieciešams laiks. Turklāt padomju varas visai noraidošā attieksme pret ebreju iznīcināšanas piemiņas saglabāšanu ir iemesls, kāpēc vairums dokumentu, ko lasītājs atradīs grāmatā, ir tapuši relatīvi vēlu.
Grāmatas "Cilvēkglābējs Žanis Lipke" pamatu – 1. daļu veido 20. gadsimta 60.–70. gadu ebreju aktīvista un disidenta Dāvida Zilbermana savāktais materiāls par Žani un Johannu Lipkēm. Laikā, kad padomju vara neizrādīja nekādu interesi par holokaustu, par cilvēkiem, kas tajā šausmu laikā varonīgi glāba savus līdzcilvēkus no drošas nāves, Dāvids Zilbermans bija viens no tiem, kas centās iegūt iespējami vairāk liecību par notikušo. Sākumā šīs liecības tika publicētas t.s. "samizdatā" – nelegālā, padomju cenzūras neskartā izdevējdarbības formātā – un izplatītas ebreju aktīvistu vidū ar nosaukumu "Kā zvaigzne tumsā. Atmiņas par Jāni (Žani) Lipki". (Dokumentos rakstīts Jānis Lipke Jāņa dēls, tomēr vairākums cilvēku viņu pazina kā Žani.) Vēlāk, pēc 2000. gada, tās, precizētas un papildinātas, piedzīvoja arī vairākus izdevumus gan latviešu, gan angļu, gan krievu valodā. Šo izdevumu lielākā vērtība ir tā, ka tajos izmantotas Dāvida Zilbermana pierakstītās paša Žaņa Lipkes atmiņas, kuras padziļina citu laikabiedru skatījums.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
