Siltas zemes auglis un tā sēkla. Ingas Žoludes romāna 'Materia botanica' recenzija  (1)

2008. gadā varēja droši teikt, ka tāda romāna kā "Silta zeme" mums vēl nav bijis, jo viss tajā būvēts uz mūsdienu un kādas arhaiskas pasaules pretešķībām, arvien aizdomīgāk staigājot pa bīstamu un nepatīkamu, tomēr aizraujošu tēmu asajām šķautnēm. "Siltā zemē" tēlotā ģimene dēvējama par diezgan nelaimīgu, jo attiecību saiknes ir stipri bojātas. Viņi ir spiesti bieži mainīt dzīvesvietu un kontinentu, jo ģimenes galva inženieris Andrē nemitīgi tiek nosūtīts uz kādu jaunu objektu. Metafiziskā nozīmē šī klejošana ir attaisnota kā rituāls, eksistenciāls paraugs, globalizācijas modelis u. tml., bet šī ceļošana kopā nav nedz grūtību pārvarēšana, nedz ģimenes saliedēšanās.

No visa tēlotā prātā, protams, paliek dramatiskais: Nellijas aborti, incesta varbūtība starp māsu un brāli, īpatnēji traumējošā mātes mīlestība un tēva iekšējie "klejojumi", kas noslēdzas ar Daniela un tad arī tēva mīļākās Vū ienākšanu ģimenē. Tomēr šie notikumi ir pamatīga intīmās un ģimenes dzīves mītu atmaskošana, un daudzie nozīmju slāņi romānu padarīja unikālu, un katrai notikuma vai pāridarījuma šķautnei ir vairāki aspekti. Tēlaino vēstījumu autore izvēlējusies papildināt ar varoņu dienasgrāmatu ierakstiem – raksta visa ģimene, tādējādi atrādot iekšējo pasauli. Lai gan šis paņēmiens šķiet viens no vienkāršākajiem, kas var iegāzt ar vienveidību, Ingas romāna varoņu balsis atšķiras. Tas ir grūti izskaidrojams meistarības paraugs prozā – it kā valodas līdzekļi tie paši un notikumu virziens līdzīgs, bet lasi – un galvā patiešām dienasgrāmatas balss saskan ar iedomāto, jau galvenā vēstītāja Daniela nedaudz ieskicēto ģimenes locekli.

To visu nez kāpēc gribas teikt pagātnes formā, lai gan "Silta zeme" ir atgriezusies pie mums, to var atkal lasīt un baudīt vai lasīt un šausmināties. "Siltas zemes" augstu uzliktā latiņa it kā neparedzēja nekādu turpinājumu, tomēr ir noticis īpatnējais Ingas Žoludes daiļrades retrospektīvā – autore nolēmusi ja ne paskaidrot, tad reaģēt uz "Siltu zemi" šodienas acīm. Sanācis analītiski, diskutabli, citādi.

Lai gan "Silta zeme" ir labs romāns, to, kā jau daudzus mākslas darbus, nevar dēvēt par patīkamu, jo tas pieskaras iekšām. Ir grūti pie tā atgriezties, un, iespējams, tieši 10 gadi ir laiks, kas to pieļauj darīt ar jēgu. Šodienas acīm lasot, paveras jaunas kvalitātes, bet tās nedaudz izaicina romāna turpinājums "Materia botanica". Mēs negaidījām, ka Daniela ģimene tiks mocīta vēl un vēl, un Inga Žolude to piedāvā šoreiz visai nosacīti. "Siltas zemes" īpatnējo horeogrāfiju turpina formas saspringums – Inga sākusi rakstīt saraustīti, varoņi sākuši domāt un just "pa gabaliem", dažas rindkopas viena teikuma garumā, nodaļas īsākas, dienasgrāmatu ieraksti runīgāki (bet vai jēdzīgāki?). Iespējams, to var dēvēt par kinematogrāfiskumu, kas dara vēstījumu dinamisku, pietuvinot "Materia botanica" kam pazīstamam. Līdz ar to pār lasītāju gāžas diezgan skaidrās kontūrās saliktas sajūtas un notikumi: top skaidrs, ka Nellijas un Daniela pievilkšanās ir spēcīga gan fiziskā, gan garīgā līmenī, sajaucot incesta varbūtību sapņa un mīlestības kokteilī; tēvs Andrē pavisam noteikti nemīl savu sievu un ir visļaunākais personāžs; Daniels iegūst traumu un ģimeni, kas aptur viņu no bēgšanas; Nellija apstājas pie viena vīrieša.

Nākotnes iestāšanās it kā sakārto ģimenes attiecības, norādot skaidrāk uz plaisām, kas nav labojamas, taču pārsteidz dažas epizodes, kas radušās it kā piespiedu kārtā, lai vēlāk romānā pazustu uz visiem laikiem, piemēram, Daniela atklāsme, ka viņam ir mīloša māte. Ko tas nozīmē lasītājam, ja neņem vērā ar māti saistītās asociācijas, ko rada romāna nosaukumā ietvertais "materia"? Varbūt šī saikne ir bioloģiski botāniski pamatota kā klejojošas sēklas pēctecība no nelaimīgā augļa? Starp citu, ģimenes māte Līva īsti nav pakļauta mainībai, lai gan ar dēlu komunicē, sniedzot tik īpatnēji izteiktu padomu, kāds nebija īsti iedomājams "Siltas zemes" kontekstā: "Brauc atkal, ved to, kas tevī, vēlreiz pāri puspasaulei uz citu vietu, iedēj to savu olu kādā citā ligzdā!" (221) Nedaudz pazūd skatam Daniela dēla māte Kira, kuras iekšējo pasauli neredzam, lai gan viņa ir viens no svarīgākajiem tēliem Daniela dzīvē. Protams, likt rakstīt dienasgrāmatas arī tiem, kas ir ārpus ģimenes, būtu jau laikam par daudz (tās gan varētu lasīt klīstošais Daniels), bet citi atklāsmes veidi netiek piedāvāti.

Ingas valoda joprojām fascinē, par varoņiem patiešām tiek turēta rūpe, un romāns savu noslēgumu atrod, piedāvājot lasītājam arī īpatnēju perspektīvu – botānisko. Neesmu droša, vai neko daudz neattēlojošie latīniskie augu nosaukumi, kurus nemitīgi piesauc ar floras pasauli pārņemtais "cilvēks-koks" Daniels, paplašina romāna telpu, taču zināmu svaigumu "Siltas zemes" iesāktajam tas piešķir. Loģiskā ķēde liek domāt, ka arī Parīze, kur pārsvarā notiek "Materia botanica" darbība, ir nelaimīgās ģimenes laimīgo māju zeme – augsne, kurā iesakņoties.

"Materia botanica" tiek pieteikts kā romāns, kuru var skatīt gan kā "Siltas zemes" turpinājumu, gan kā patstāvīgu darbu. Un tomēr turpinājums. Tikai ne tik spilgts. Šo atšķirību var skaidrot smalkā un mazāk smalkā veidā, jo abi romāni balstās sajūtās un asociācijās: ja "Silta zeme" piedāvāja zināmu jūtu paralīzi, nenoteiktību, tad "Materia botanica" stipri pārliecinātā homeopātiskā manierē šīs sajūtas cenšas atdzīvināt, izkustināt no vietas, turklāt ar straujām kustībām. Ja "Siltas zemes" ģimenes pārticība un statuss (ir pat melnādainā mājkalpotāja!) atgādina sātīgu "Stockmann" veikala apmeklējumu, tad "Materia botanica" jau ir gājiens uz bibliotēku ar tās sakārtotajiem plauktiem, kuru vidū pēkšņi tiek atklāta skaista oranžērija acu atpūtināšanai.

Lai romāns būtu nozīmīgs un literatūras vēsturē paliekošs, visdrīzāk, tam ir jābūt: a) aizraujošai lasāmvielai vai b) nedaudz uzstājīgam, vietām monotonam un ar smalkām, bet riskantām matērijām pildītam.

Pirmajam kā piemērs, visdrīzāk, atbildīs Harija Potera sāga vai Jāņa Joņeva "Jelgava 94", otrajam – Ingas Žoludes romāni. Protams, abos gadījumos darbam jābūt uzrakstītam tādā valodā un vieglumā, lai lasītājam brīžiem būtu jāapstājas un jāpārliecinās, ka pats šādi rakstīt diez vai spētu. Nez kāpēc man vienmēr ir šķitis, ka Ingas grāmatas ir pārliecinošas un konceptuāli (no vāka līdz tekstam) nostrādātas tā, lai pilnībā atbilstu autores iecerei, nevis kļūtu par izdevniecībā steigšus pagatavotiem pirmssvētku pirkšanas drudzim domātiem produktiem. Katrā ziņā tās vienmēr atšķīrušās no citām "Dienas Grāmatas" izdotajām grāmatām, jo vāka reprezentatīvo lomu pilda kāds mūsdienu mākslas darbs.

Tāda grāmata ir arī "Materia botanica", kuras vāka noformējumam izmantota Daces Lielās glezna ar diezgan latvisku meža dīķi, pie kura droši vien strādājuši mūsu pašu bebri. Grūti saskaņot ar Parīzes "augsni", kurā paliek grāmatas varonis Daniels, tomēr sajūtas ir īstās: botāniskā materiāla dzimšanas vieta, sastāvējies ūdens ar klusu, noslēpumainu dzīvību tajā, Vilhelma Purvīša glezniecības skolas universālā skaistuma robustais vaigs, kurš fiziski ieskauj moderno romānu.

Skatoties uz Ingas Žoludes radošā potenciāla iemiesojumu klāstu šogad – iznācis ne tikai "Materia botanica", bet arī mākslas, mūzikas un literatūras sinerģiju sološais darbs "1904: Melanholiskais valsis", kas veltīts Emīlam Dārziņam, – kāda mana bijusī kursabiedrene sacīja: "Viņa sākusi ražot." Bet labi vien ir, ka "Inga ražo", jo tas kopsummā uzlabo latviešu prozas veselības stāvokli un, kā teikts kādā senā grāmatā: materia medica nav iedomājama bez materia botanica.