Simts vienpatības gadu. Sava ceļa gājējs Džeroms Deivids Selindžers

Šīs ir īpašības, kuras piemita arīdzan 1. janvāra gaviļniekam – pasaulslavenajam amerikāņu rakstniekam Džeromam Deividam Selindžeram, kuram šodien apritētu 100 gadu. Viņš nepārstāja meklēt nekad – savu literāro balsi, mīlestību, reliģiju un mājvietu, un viņa dzīvesstāsts ir pierādījums tam, ka neatlaidība atmaksājas. Lai arī pa kalniem un pa lejām, taču viņš sasniedza visu, par ko reiz bija sapņojis, nekad nezaudējot sevī Holdena nepieradināmo dumpīgumu un klausot tikai un vienīgi savai sirdsapziņai.

Pirmā pasaules kara zalves bija tikko kā rimušas, un jaunajā pasaulē pirmajā gada dienā Mirjama Džiliča Selindžere laida pasaulē dēlu. Saniju – kā Džeromu jau kopš dzimšanas dēvēja ģimenes locekļi – jau gaidīja sešus gadus vecākā māsa Dorisa. Tā bija nekonvencionāla ebreju ģimene, kuras galvas – Zālamana Selindžera – senči ASV bija ieceļojuši no Sudargu ciema – nelielas ebreju kolonijas uz Polijas–Lietuvas robežas.

Selindžera izdaudzinātā noslēgtība saņemta mantojumā no vecākiem. Vecāki nekad nerunāja par savu pagātni ne savā starpā, ne ar bērniem, tādējādi radot vidi, kurā privātā dzīve tiek rūpīgi sargāta. Lai arī iesākumā ģimenei klājās visādi, tomēr pēc zināmiem pūliņiem Selindžeru labklājība uzlabojās. Zālamans strādāja Eiropas siera un gaļas importētāju uzņēmumā, kurā pēcāk kļuva par Ņujorkas filiāles vadītāju. Laikposmā no Sanija piedzimšanas 1919. gadā līdz 1928. gadam ģimene paspēja trīsreiz nomainīt dzīvesvietu, un katru reizi tas notika uz lepnāku Manhetenas rajonu.