Tosts par godu Džekam Londonam un Haruki Murakami 70. jubilejai  (5)

Viņš piedzima sabumbotajā Kioto, savukārt uzauga Kobē, bet pēc tam pārvācās uz Tokiju, kur apguva dramaturģiju Vasedas universitātē. Pēc izglītības iegūšanas Murakami kādu brīdi strādāja mūzikas ierakstu veikalā, bet pēc tam kopā ar sievu Joko atvēra kafejnīcu un džeza bāru, kur abi saimniekoja septiņus gadus.

"Degot ideālismā, mēs protestējām pret stīvo pasauli, klausījāmies "The Doors" un Džimiju Hendriksu, bet pēc tam – patīk tas vai nē – mums nācās pieņemt, ka dzīve nav ne ideāla, ne pārņemta ar rokenrolu," rakstnieks atklāj Lielbritānijas medija "The Guardian" slejā 2004. gadā. "Pa ceļam notika dramatiski notikumi – cilvēks uz mēness, Berlīnes mūra krišana. Tolaik tie šķita nozīmīgi notikumi, protams, un tie varēja praktiski ietekmēt arī manu dzīvi. Taču, atskatoties uz tiem tagad, man godīgi jāsaka, ka tie nav nekā īpaši iespaidojuši to, kā es savā dzīvē līdzsvaroju laimi un nelaimi vai cerību un izmisumu. Lai arī cik dzimšanas dienu es kopā skaitītu, lai arī cik svarīgu notikumu es redzētu savām acīm vai izjustu uz savas ādas, es jūtu, ka vienmēr esmu bijis tas pats es. Es nekad nevarētu būt bijis kas cits."

Rakstniecībai viņš pievērsās pēc tam, kad 1978. gadā Tokijā klātienē redzēja beisbola spēli starp "Yakult Swallows" un "Hiroshima Carp". Tās laikā laikā amerikānis Deivs Hiltons izdarīja liktenīgu sitienu, pēc kura Murakami prātā pēkšņi radās apjausma, ka viņš varētu uzrakstīt romānu. Pārgājis mājās, viņš uzreiz ķērās pie darba. Rezultātā 10 mēnešu laikā pa brīvdienām, naktīm un darbadienu vakaros tapa "Hear the Wind Sing". Romānu viņš nosūtīja literārajam konkursam, kurā ņēma un uzvarēja. Maisam gals bija vaļā, un jau pēc gada viņš publicēja romāna turpinājumu "Pinball", bet 1982. gadā trešo šīs sērijas darbu – "A Wild Sheep Chase", kurus visus vieno viens un tas pats vēstītājs un viņa draugs – Žurka. Pirmos divus darbus Murakami pats uzskata par nenobriedušiem un neveikliem, uzsverot, ka "A Wild Sheep Chase" bija pirmais darbs, kurā viņš sajutis stāsta stāstīšanas prieku. "Kad tu lasi labu stāstu, tu vienkārši turpini lasīt. Kad es rakstu labu stāstu, vienkārši turpinu rakstīt."

Parasti Murakami mostas agri – laikā no četriem līdz pieciem, pagatavo kafiju, apēd kādu sviestmaizi un dodas uz kabinetu rakstīt. Reiz kādā agrā dzimšanas dienas rītā viņš savā Tokijas dzīvokļa virtuvē, gatavojot brokastis, klausījies radio, kur diktors stāstījis par attiecīgās dienas publiskajiem pasākumiem. Piemēram, imperators svinīgi iestādīs koku vai Jokohamas ostā piestās milzīgs britu pasažieru kuģis. Pēdējais notikumu sarakstā bija saraksts ar slaveniem cilvēkiem, kuri šajā dienā dzimuši. Liels bija viņa pārsteigums, kad starp vārdiem izdzirdējis arīdzan savējo. "Es klausījos tikai pa pusei, taču, izdzirdot savu vārdu, gandrīz apgāzu karsto tējkannu. Es skaļi iekliedzos un skatījos apkārt ar neizpratnes pilnu skatienu. Nu mana dzimšanas diena vairs nav tikai mana dzimšanas diena. Tas ir publisks pasākums," viņš raksta "The Guardian".

Tanī brīdī viņš izjutis smalku saiti ar pasauli: "Tā nebija saite, kas varētu kalpot praktiskam mērķim, ne arī tāda, kurai būtu kāds reāls iespaids uz cilvēka dzīvi. Tā bija, es pieļauju, tā īpašā saite, kādu cilvēki jūt, kad viens no tuviniekiem svin dzimšanas dienu. Kādu brīdi es centos šo saiti vizualizēt gara acīm – tās materiālu, krāsu, garumu, leņķi un intensitāti. Un uz kādu brīdi es atkal domāju par ideāliem un kompromisiem, Auksto karu un Japānas ekonomisko izaugsmi. Un arī par novecošanu, testamentiem un svētku uguņošanu. Un pēc tam es pārstāju domāt un tā vietā koncentrējos uz kārtīgas kafijas tases pagatavošanu."

Savukārt kādā citā dzimšanas dienā Murakami internetā sadomājis pameklēt, kam vēl šajā dienā svinami šūpuļsvētki. Viņš bija saviļņots, kad atskārtis, ka starp dienas gaviļniekiem ir arīdzan Džeka Londona vārds (kā arī Melānija Čisholma no "Spice Girls"). "Es gadiem biju aizrautīgs Džeka Londona lasītājs. Es ar lielu entuziasmu biju izlasījis ne tikai viņa zināmākos darbus kā "Baltais ilknis" un "Senču asiņu balss", bet arī vairākus mazāk zināmus stāstus un viņa biogrāfiju. Es mīlu viņa spēcīgo, vienkāršo stilu un neparasti skaidro redzējumu. Es mīlu viņa individuālistisko enerģiju, veidu, kādā viņš pārspēj veselo saprātu un izvirzās priekšgalā, lai tur vai kas, it kā cenšoties aizpildīt kādu milzīgu tukšumu. Es vienmēr esmu par viņu domājis kā par rakstnieku, kurš pelnījis lielāku literāro atzinību, nekā viņš ir saņēmis. Un padomā tik – mani ar Džeko Londonu vieno tā intīmā dzimšanas dienas saite!"

Deviņdesmito gadu sākumā Murakami Kalifornijas štatā apmeklēja fermu, kas piederēja Londonam. Sākotnēji tā bijusi vīna darītava, ko Londons pārvērtis par eksperimentālu fermu. Tur viņš mitis līdz pat savai nāves dienai 1916. gadā, paralēli gan saimniekojot, gan rakstot daiļliteratūru. "Tā ir skaista vieta. Dienā, kad es tur biju, saule spīdēja izteikti spoži un skaidri, un kluss, patīkams vējiņš, kas nāca no kalniem, glāstīja zāli. Es pavadīju rudens pēcpusdienu, aplūkojot istabas un galdu, pie kura Londons reiz sēdēja."

Par godu šīm tīkamajām atmiņām Murakami ik gadu pie pusdienām atver vīna pudeli, kas nāk no Londona fermai esošā kaimiņu apgabala. "Lai arī tas nenāk no īstās Londona vīna darītavas, tas tomēr tiek ražots zem Džeka Londona vīna darītavas vārda, un uz tā ir redzams oriģinālais attēls, kas tika izmantots uz "Baltā ilkņa" vāka. Šī varbūt nav vispiemērotākā ceremonija, ar kādu pieminēt tik dūšīgu dzērāju kā Londons (viņš iznīcināja savas aknas un mira 40 gadu vecumā), taču es paceļu savu glāzi cerībā, ka šis izcilais amerikāņu rakstnieks dus mierā."

Līdz šim brīdim Murakami, kurš par saviem iedvesmas rakstniekiem dēvē arīdzan Reimondu Čandleru, Kurtu Vonnegūtu un Ričardu Brotiganu, jau ir 14 romānu autors, kuri tulkoti vairāk nekā 50 pasaules valodās. Ievērojamākie no viņa darbiem ir "A Wild Sheep Chase" (1982), "Norwegian Wood" (1987), "The Wind-Up Bird Chronicle" (1994–95), "Kafka on the Shore" (2002) un "1Q84" (2009–10). Latviski tulkoti ir romāni "Aitas medīšanas piedzīvojumi", "Kafka liedagā", "Skarbā brīnumzeme un pasaules gals", triloģija "1Q84" un "Bezkrāsu Cukuru Tadzaki un viņa svētceļnieka gadi". Viņš sarakstījis arīdzan vairākus publicistiskus dabu, piemēram, intervējis Hanšinas zemestrīces un zarīna gāzes uzbrukuma Tokijas metro upurus, kā arī eseju sēriju par skriešanu, ar ko viņš kaislīgi nodarbojas kopš 33 gadu vecuma, piedaloties maratonos, triatlonos un pat ultramaratonos.

Viņa darbi saņēmuši arīdzan vairākus starptautiskus apbalvojumus, tostarp "World Fantasy Award", Frenka O`Konora Starptautisko īsā stāsta balvu, Franca Kafkas balvu un Jeruzalemes balvu. Pēdējos gados Murakami bieži minēts kā iespējamais Nobela balvas literatūrā saņēmējs, taču tā kā visi nominanti tiek paturēti slepenībā vēl 50 gadus no balvas pasniegšanas brīža, tad tā ir tīrākā spekulācija. Kad "The New Yorker" žurnālists Rolands Keltss 2012. gadā vaicāja Murakami, ko viņš teiktu, ja saņemtu Nobela prēmiju, viņš smejoties atbildēja: "Nē, es negribu balvas. Tas nozīmē, ka ar tevi ir cauri."

Savus vārdus viņš apliecinājis ar darbiem. 2018. gadā Murakami izvirzīja alternatīvajai Nobela prēmijai literatūrā "Jaunā akadēmija", kas tika izveidota, jo seksuālās uzmākšanās skandāla dēļ oriģinālā balva pasniegta netika, taču viņš no tās atteicās, sakot, ka vēlas "koncentrēties rakstīšanai" un "izvairīties no mediju uzmanības".