Šī gada Latvijas Literatūras gada balva (LALIGABA) par mūža ieguldījumu piešķirta Veltai Sniķerei – dzejniecei, jogas pasniedzējai un cilvēktiesību aizstāvei, kuras lakoniskajā un askētiskajā daiļradē, šķiet, ierakstīts viss cilvēces esības kodols, sākot no pašiem pirmsākumiem un viegli un viedi iesniedzoties arī nākamībā. Kā vēsta viņas vārsmas, "dzeja ir iečāpojums brīnumainajā". Un caur Veltu Sniķeri mums ir klusa iespēja tur uz brīdi arī iečāpot.
Dzeju Sniķere raksta jau no piecu gadu vecuma, savukārt 13 gadu vecumā pievērsusies jogai un Austrumu filozofijai. Noklausījusies Harija Dīkmaņa lekciju, viņa paziņoja, ka vēlas pie šī cilvēka mācīties. Iesākumā Dīkmanis uz ko tādu raudzījies skeptiski, sakot, ka bērnus nemāca, taču Sniķeres neatlaidība un uzstājība, kā arī savam vecumam neierastās zināšanas par Austrumu filozofiju pierādīja, ka ir tam gatava. "Jums jau laikam neko nevar atteikt," sacījis Dīkmanis.
Sniķere dzimusi 1920. gada 25. decembrī Veļikije Lukos, kad viņas vecāki atgriezās mājās no bēgļu gaitām, kurās viņus piespieda doties pilsoņu karš. Dzīvojot neatkarīgajā Latvijā, Velta studēja filozofiju un vēsturi Latvijas Universitātē, bet 1944. gadā devās bēgļu gaitās uz Austriju. 1946. gadā viņa apmetās uz dzīvi Londonā, kur "King's College" apguva salīdzinošās reliģijas, kā arī fizioterapiju. No 1954. līdz 1958. gadam viņa bija dejotāja Rama Gopala indiešu deju grupā, bet 1965. gadā kļuva par jogas pasniedzēju un šo nodarbi turpināja līdz pat 2017. gadam.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
