Šī gada Latvijas Literatūras gada balva (LALIGABA) par mūža ieguldījumu piešķirta Veltai Sniķerei – dzejniecei, jogas pasniedzējai un cilvēktiesību aizstāvei, kuras lakoniskajā un askētiskajā daiļradē, šķiet, ierakstīts viss cilvēces esības kodols, sākot no pašiem pirmsākumiem un viegli un viedi iesniedzoties arī nākamībā. Kā vēsta viņas vārsmas, "dzeja ir iečāpojums brīnumainajā". Un caur Veltu Sniķeri mums ir klusa iespēja tur uz brīdi arī iečāpot.
Dzeju Sniķere raksta jau no piecu gadu vecuma, savukārt 13 gadu vecumā pievērsusies jogai un Austrumu filozofijai. Noklausījusies Harija Dīkmaņa lekciju, viņa paziņoja, ka vēlas pie šī cilvēka mācīties. Iesākumā Dīkmanis uz ko tādu raudzījies skeptiski, sakot, ka bērnus nemāca, taču Sniķeres neatlaidība un uzstājība, kā arī savam vecumam neierastās zināšanas par Austrumu filozofiju pierādīja, ka ir tam gatava. "Jums jau laikam neko nevar atteikt," sacījis Dīkmanis.
Sniķere dzimusi 1920. gada 25. decembrī Veļikije Lukos, kad viņas vecāki atgriezās mājās no bēgļu gaitām, kurās viņus piespieda doties pilsoņu karš. Dzīvojot neatkarīgajā Latvijā, Velta studēja filozofiju un vēsturi Latvijas Universitātē, bet 1944. gadā devās bēgļu gaitās uz Austriju. 1946. gadā viņa apmetās uz dzīvi Londonā, kur "King's College" apguva salīdzinošās reliģijas, kā arī fizioterapiju. No 1954. līdz 1958. gadam viņa bija dejotāja Rama Gopala indiešu deju grupā, bet 1965. gadā kļuva par jogas pasniedzēju un šo nodarbi turpināja līdz pat 2017. gadam.
1941. gadā iznāca Sniķeres pirmā dzejas publikācija, bet no 1950. līdz 2019. gadam klajā laisti astoņi dzejas krājumi, kā arī latviešu dainu atdzejojums angļu valodā. Angliski viņa atdzejojusi arī Zinaīdas Lazdas, Vizmas Belševicas, Andreja Eglīša un citu autoru dzeju, savukārt latviski atdzejojusi Viljama Bleika, Rainera Marijas Rilkes un Česlava Miloša daiļdarbus.
Paralēli radošajai darbībai, Austrumu filozofijai un jogai (viņa bija viena no organizācijas "British Wheel of Yoga" dibinātājām) Sniķere arīdzan aktīvi darbojās starptautiskajā PEN klubā, daudzus gadus ieņemot Trimdas PEN kluba Londonas nodaļas prezidentes amatu, un Britu līgā Eiropas brīvībai ("British League of European Freedom").
Publiski starptautiskos kongresos, kuros allaž ieradusies latviešu tautastērpā, viņa paudusi savu nostāju pret padomju okupāciju Latvijā, publicējusi vairākus politiskus rakstus par attiecīgo tematu, no kuriem slavenākais ir "Par ko mēs cīnāmies". 2004. gadā Sniķerei piešķirta Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA) balva, bet 2007. gadā – Triju Zvaigžņu ordenis.
Pēc LALIGABA apbalvojuma pasniegšanas, kas notika Londonā 12. martā, man bija iespēja uzdot dzejniecei dažus jautājumus. Sniķeres runa ir gandrīz tikpat lakoniska kā viņas dzeja, un pēc tam vēl labu brīdi negribas pilnīgi neko – vien pasēdēt klusumā un vienatnē. Bet kas tev dos?
Šis nav pirmais lielais apbalvojums – saņemta ir gan Pasaules Brīvo latviešu apvienības balva, gan Triju Zvaigžņu ordenis. Ko jums nozīmē šādas balvas?
Es domāju, ka balva nozīmē sadarbību. Man tiešām Latvija ir ļoti svarīga, un, ja citi arī to saprot, esmu ļoti priecīga.
Pirms kāda laika intervēju vēl kādu trimdas rakstnieci – Agati Nesauli, kura sacīja, ka visu mūžu dzīvo ar liminality sajūtu, proti, it kā vienmēr atrastos uz sliekšņa, nepiederot ne latviešu, ne amerikāņu kopienai. Kā ir ar jums?
Nē, nē, es esmu pure latvian. (smejas) Noteikti jūtos kā latviete. Angļi netic, ka es te dzīvoju, jo esmu kaut kāda... neangliska. Viņi man prasa, kad es atbraucu un kad braukšu prom. Es nezinu, kā tas mans neangliskums izpaužas, bet kaut kā tas viņiem ir redzams. Reiz iegāju biedrībā, kurai es piederu, – cilvēks uz mani tur paskatās un saka: "Jums būs jāizņem vienas dienas karte." Es saku, ka esmu taču biedre! Bet viņiem es izskatos pēc tādas, kas tagad atbraukusi un tūlīt, tūlīt brauks prom.
Man ir vēl viens gadījums atmiņā. Skrienu uz vilcienu, lai tiktu uz Franciju pāri kanālam, un man blakus skrien viens indietis un viens melnādainais cilvēks. Kad nonākam pie biļešu pārbaudes, kontrolieris man kaut ko iespriež rokās. Tiem abiem ne, tikai man. Skrienu tālāk, apsēžos vagonā un skatos, ka tā ir reģistrācijas lapa "Non-British". Tas ir kaut kas jocīgs. Tie abi ir British, bet es ne!
Jums ir kāda īpaša latvietības aura!
Laikam. Nāk ārā pa visām spraugām. (smejas)
Nesen nāca klajā jūsu angļu valodā atdzejotās latviešu dainas. Vai latviešu tautasdziesmām ir kas kopīgs arī ar Austrumu filozofiju, kurā jūs esat iekšā jau no mazotnes?
Jā, šur un tur ir gan! Es tieši par šo tēmu savulaik rakstīju angļu jogas žurnālam – par to, kā viņu ētika atspoguļojas latviešu tautasdziesmās. "Lēni, lēni Dieviņš brauca no kalniņa lejiņā, netraucēja ievas ziedu, ne arāja kumeliņu." Tas ir tas, ko jogā sauc par "ahimsa" – atturēties no harm, pāridarīšanas. Nedari pāri pat ziedam! Latviešu tautasdziesmās tas izpaužas ļoti stiprā un aktīvā veidā. Vai arī – "ej taisnu ceļu, runā taisnu valodiņu".
Rakstā par "ahimsu" biju iztulkojusi kādas piecas tautasdziesmas, un man angļu skolēni pēc tam teica, ka jogu sākuši apgūt, jo izlasījuši manas tautasdziesmas. Tik spēcīgs un tēlains ir šis vēstījums.
Lasīju senāku interviju, kur teicāt, ka klusums, jūsuprāt, ir saprašanās augstākā forma. Arī latviešu literatūras eksporta platformas "Latvian Literature" šī gada moto dalībai starptautiskos pasākumos cildina klusumu, kas nepieciešams gan jaunradei, gan garīgai atpūtai, turklāt latviešiem kā introvertai nācijai jo īpaši.
(brīdi klusē) Ej savērp klusumu un nostaigā kā virvi!
Kā to dabūt gatavu?
Aha! Tur vajag iemanīties.
Vai vispār parastajam mūsdienu cilvēkam ir lemts to iemanīties?
Vajag pasēdēt klusumā un paskatīties, kas notiek.
Kurš tad mūsdienās tā māk? Mēs traki kļūstam, ja jāsēž klusumā.
Nu, tad vajag atturēties no trakošanas! Tas ir pirmais solis.
Kādas ir jūsu attiecības ar klusumu?
Man patīk klusums. Man nav tā, ka visu laiku kaut kas tiek spēlēts vai stabulēts. Šausmīga lieta ir tas nevajadzīgais troksnis. Es cīnos ar angļu televīziju. Viņiem vienmēr ir tas background noise. Kaut kādas bungas un stabules, kliegšana un bļaušana, kas parasti nav nekādā sakarā ar tematu. Es viņiem aizrakstīju garu vēstuli, kāpēc tas ir vajadzīgs. Cilvēki ir tik ļoti pieraduši pie trokšņa, viņi nevar bez tā dzīvot.
To es arī televīzijai pārmetu – kāpēc viņi neaudzina cilvēkus uz klusumu, lai viņiem pieaug inteliģence? Kāpēc jūs dumjus cilvēkus padarāt vēl dumjākus? Es tiešām nezinu, kas viņiem ir. Kaut kāda trokšņu indeve.
Dzeja ir
Dzeja ir esmē urbšanās skaidas.
Vēl nesaprastā tveršana, solis uz nezinkurieni.
Neskaidrības sabiezinājums, līdz konkretizējas.
Dzeja ir vēlamības formulējums nākamības notikšanai,
Ariadnes pavediens uz atrisinājumu.
Dzeja ir jūtu destilējums, atlobīšanās no pārdzīvotā,
dziedinājums.
Dzeja ir lietu mutes dzejnieka orķestrācijā.
Pielūdzamā slavinājums.
Dzeja ir valodas sakņu iekustēšanās un valodas galotņu
ieplīvošanās apziņā.
Dzeja ir dzīvošanas rīks, doma, kas darās.
Iet savērpt klusumu un nostaigāt kā virvi.
Dzeja ir iečāpojums brīnumainajā.
(Velta Sniķere, "Pieredze", "Mansards", 2010)
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
