Žanete Vēvere-Paskvalīni ir viena no trim Latvijas "retās profesijas" pārstāvjiem, proti, literārā aģente, kuras galvenais uzdevums ir būt vidutājam starp latviešu literātu darbiem un ārzemju izdevējiem. Tiekamies ar viņu Londonas grāmatu tirgus burzmas pašā viducī, kur trīs dienās teju ik pa pusstundai viņa tiekas ar izdevniecību pārstāvjiem, rādot un stāstot par jaunāko veikumu pašmāju izdevējdarbībā.
Par literāro aģenti Vēvere-Paskvalīni intensīvi strādā trīs gadus. Bez viņas nozarē Latvijā darbojas arīdzan Vilis Kasims un Džeids Vils, kuri vairāk koncentrējušies uz dzejas darbiem un pieaugušo prozu, savukārt viņa ir vienīgā, kas bez pieaugušo prozas strādā ar bērnu literatūru un arī populāro literatūru.
Londonas grāmatu tirgus gada griezumā ir ļoti nozīmīgs pasākums, jo no tā vidēji īstenojas 5 līdz 10 darbu tulkošanas projekti, taču tā nebūt nav vienīgā mūsu literāro aģentu "darbavieta" – tam seko Leipcigas un Boloņas grāmatu tirgi, bet rudenī – Frankfurtes grāmatu tirgus, kas ir lielākais nozares pasākums. Pārējos – mazākos – grāmatniecības notikumus aģenti sadala savā starpā, lai aptvertu maksimāli plašu lauku. Vēvere-Paskvalīni dodas arī uz Starptautisko Krakovas grāmatu gadatirgu, Maskavas "Non Fiction" tirgu, uz Gēteborgas grāmatu gadatirgu, kā arī piedalās dažādos pieredzes apmaiņas braucienos gan viena, gan kopā ar izdevējiem. Piemēram, viena šāda brauciena laikā viņa pabijusi Ķīnā kopā ar britu izdevējiem, kā rezultātā Ķīnā tika izdota latviešu autoru stāstu antoloģija un, iespējams, vēl tiks izdots romāns.
Kā Latvijā, kur šāda profesija līdz šim nav eksistējusi, kļūst par literāro aģentu?
Es sāku kā brīvprātīgā, kad biju mājsaimniece. Tas bija labs veids, kā atgriezties profesijā. Dzīvē esmu darbojusies dažādās jomās – esmu gan pārstāvējusi mūsu aviolīniju, gan bijusi pirmais konsuls pēc Latvijas neatkarības. Tagad pēc dažādiem klejojumiem esmu sevi atradusi Latvijas literatūrā. Savulaik gribēju mācīties Mākslas akadēmijā un tagad beidzot varu strādāt ar mūsu ilustratoriem un mākslinieciskajām izdevniecībām, tāpēc man varbūt ir vieglāk orientēties arī šajos izdevēju profilos.
Dalība grāmatu tirgos ir aisberga redzamā daļa. Kas ir tas, ar ko literārais aģents nodarbojas pelēkajā ikdienā?
Būtībā lielākais darbs ir pirms un pēc visiem gadatirgiem – pavasarī un rudenī. Savukārt pārējā laikā viss vairāk rotē ap jaunu izdevēju atrašanu un attiecību uzturēšanu ar esošajiem, skatoties, kā viņiem iet, vai viņi ir parakstījuši jaunus līgumus vai pieteikušies mūsu finansiālā atbalsta programmām utt. Būtībā tas ir menedžments. Protams, ir jālasa jaunās latviešu grāmatas, bet diemžēl ne visi izdevēji man tās laicīgi atsūta, un bieži tās pie manis nonāk tieši pirms tirgiem, kad man vairs fiziski nav laika lasīt. Ir arī jāparūpējas, lai mums būtu sinopses un paraugtulkojumi. Reizēm es redzu, ka kāda grāmata varētu būt interesanta, bet nevaru sadabūt sinopsi, – tad es ņemu un rakstu to pati.
Londona, Leipciga, Boloņa un Frankfurte ir galvenie pamattirgi, kur mēs piedalāmies ar stendu. Pēc Londonas ļoti būtu vēlams šāds viesu valsts statuss arī Leipcigā, Boloņā vai, vislabāk, Frankfurtē. Tiesa, Frankfurte laikam ir nepiepildāms sapnis, jo tas ir ļoti dārgs prieks, bet, protams, tas dotu ļoti, ļoti daudz. Tieši Frankfurtes tirgus dotu mums vislielāko atdevi. Redzēs, kā mums ies! Ir labi, ka ir mērķi, uz ko tiekties, jo šobrīd svarīgi ir neatslābt.
Vai panākumu virsotne bija pērnā gada goda viesa valsts statuss Londonas grāmatu tirgū?
Jā, tieši tā! Tam mēs gatavojāmies trīs gadus. Tāpēc arī valdība bija veltījusi lielus līdzekļus tam, lai mums beidzot pievērstu pienācīgu uzmanību, jo diemžēl mēs esam maziņi. Man bieži tiek vaicāts – kas interesē ārzemju izdevējus? Atbildot skarbi – viņus diez ko neinteresē nekas. Mēs viņus piespiedām interesēties.
Reizēm par literāro aģentu darbu ir nepareizs priekšstats – tu stāvi stendā, bet cilvēki paši nāk klāt un kaut ko vaicā. Tā tas nenotiek. Lai izveidotos saruna, lai radītu interesi, ir ļoti sūri un grūti jāstrādā. Jāsameklē kontakti, jāuzrunā cilvēki, jāpiespiež izlasīt mūsu materiālus. Darbs nav padarīts, ja es aizsūtu vēstuli ar informāciju un uzaicinājumu tikties. Sākumā no 100 vēstulēm tikai uz kādam trim četrām pienāca atbildes, no kurām divās bija rakstīts, ka viņiem nav laika ar mani tikties. Tāpēc arī ļoti uzmanīgi jāskatās, ko tu sūti izdevējiem. Ja aizsūtīsi informāciju, kas vispār neattiecas uz viņu izdevniecības profilu, ar tevi vispār vairs nekad nerunās, jo uzskatīs to par apvainojumu. Turklāt, kā saka amerikāņi, laiks ir nauda, izdevēji ir ļoti aizņemti cilvēki.
Bet ir taču kaut kādas tikai un vienīgi latviešu literatūrai raksturīgas lietas, ar ko sevi prezentēt?
Jā, bet grūti uz šo jautājumu atbildēt divos trīs teikumos. Mūsu stiprās puses noteikti ir nopietnā literatūra jeb, kā to angliski sauc, "literary fiction". Mums ir ļoti daudz labu stāstu autoru un bērnu grāmatu, taču tās pārsvarā neatbilst vispārpieņemtajiem standartiem. Ārzemēs šīs grāmatas ir ļoti standartizētas pa vecuma grupām, un viņiem ir konkrēts priekšstats par bilžu grāmatām – tajās nedrīkst būt gari teksti. Mums šādas robežas neeksistē, bet ārzemēs tās vienkārši neņem pretī un neizdod.
Taču mēs esam pamanījušies pārliecināt dažus izdevējus izdot to, ko viņi parasti neizdod. Piemēram, kad mēs sākām darbu Anglijas tirgū, mums teica, ka mēs nekad dzīvē nepārdosim dzeju, vēl jo vairāk bērnu dzeju, taču mēs to izdarījām. Sākām ar Ievas Samauskas "Skaļo klasi" un turpinājām ar Ineses Zanderes "Līzi Analīzi". Spānijā iznācis arī Kārļa Vērdiņa "Tētis", kuru vēl gribu turpināt piedāvāt Anglijā.
Kas vēl no latviešu literatūras būtu jāpiedāvā eksportam?
Noteikti tie būtu Osvalda Zebra "Gaiļu kalna ēnā" un Regīnas Ezeras "Aka", kā arī Zigmunda Skujiņa novele "Lielā zivs". Ar to es domāju vairāk angļu tirgu, jo šobrīd mums piedāvājums kļūst ierobežots – gandrīz esam izpārdevuši visu, kas bija katalogā. Šobrīd virzām visu, kas vēl nav pārdots. Savukārt to, kas jau ir pārdots Anglijā, mēs virzām uz citām valstīm.
Cik ilgā laikā šādai virzīšanai sāk just rezultātu?
Parasti saka, ka tam, lai tevi sāktu uztvert nopietni un uzticētos, ir nepieciešami trīs gadi. Mēs to izdarījām mazliet ātrāk. Trīs gadu laikā mēs nodibinājām ļoti labas attiecības, bet tas prasīja tiešām lielu ieguldījumu gan cilvēcisko attiecību, gan finansiālā ziņā. Mums bija daudz izdevēju vizīšu, kas deva milzum daudz. Tagad ar viņiem mēs tiekamies kā draugi uz 10–15 minūtēm, lai gan parasti tā ir vismaz pusstunda. Šie izdevēji nekad mums neatteiks tikšanos, viņi būs priecīgi mūs redzēt un uzklausīt.
Kas ir tas, ko parasti šādās īsajās tikšanās reizēs izrunā?
Ja es ar izdevēju tiekos pirmoreiz, tad sāku ar jautājumu, kāda veida grāmatas un tēmas viņu uzrunā. Protams, esmu iepriekš skatījusies un analizējusi viņa izdevējdarbību, tomēr gribu dzirdēt arī viņa nākotnes plānus, kādā virzienā viņš vēlas doties, kādu stilu un tēmas meklē. Tad attiecīgi galvā ātri mēģinu piemeklēt tam ko atbilstošu. Ja satiekos ar cilvēku, kuru jau labāk pazīstu, tad parasti man ir diezgan konkrēts priekšstats par to, ko es viņam piedāvāšu.
Vai šim gadam Londonas grāmatu tirgū bija kādi konkrēti mērķi?
Šogad svarīgi ir noturēt tonusu un iet uz priekšu. Līdz šim mēs esam sadarbojušies vairāk ar maziem un vidējiem izdevējiem, šogad esmu tikusies arī ar lieliem izdevējiem, piemēram, "Harper Collins One", kam ir nopietna interese par divām mūsu grāmatām. Esmu tikusies ar "Giunti", kas ir liela izdevniecība Itālijā, kura līdz šim ar mani nerunāja. Boloņā tikšos ar "Penguin Random House", kas paši izteica vēlēšanos ar mani runāt. Dinamika šobrīd ir ļoti pozitīva. Mums būtu arī nākotnē jāatrod līdzekļi paraugtulkojumiem un sinopsēm. Jānodrošina ja ne stends, tad vismaz cilvēki, kuri brauc uz šiem tirgiem un uztur attiecības ar izdevējiem. Stends ir ļoti laba un reprezentatīva lieta, jo tevi ievēro, bet, ja nebūs norunātas tikšanās, būs neiespējami kaut ko pārdot.
Kādi vēl literārā aģenta darbā mēdz būt šķēršļi?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
