Iznākusi Ludmilas Neimiševas grāmata 'Darbnīcas 'Burtnieks' un 'Ripors''

Rīgas mākslas porcelāna vēsture aizsākās 1925. gadā, kad latviešu mākslinieki pirmoreiz parādīja savus darbus Starptautiskajā modernās dekoratīvās un rūpnieciskās mākslas izstādē (L'Exposition internationale des arts décoratifs et industriels modernes) Parīzē, un beidzās jau 1940. gadā, Latvijai zaudējot suverenitāti. Pēc Otrā pasaules kara galvenā uzmanība tika pievērsta masveida produkcijas ražošanai, pārtraucot izgatavot unikālus priekšmetus pēc profesionālu mākslinieku metiem. Taču, atgriežoties mākslas porcelāna attīstībai labvēlīgajā starpkaru posmā, jāuzsver, ka līdzās mūsdienās labi pazīstamās porcelāna apgleznošanas darbnīcas "Baltars" (1925–1928) īsajam veiksmes stāstam savu artavu mākslas porcelāna tapšanā deva gan mazāk zināmās darbnīcas "Burtnieks" (1929–1939) un "Ripors" (1933–1934), gan vairāku mākslinieku patstāvīgie centieni.

Darbnīcas "Baltars" panākumi kļuva par spēcīgu impulsu mākslas porcelāna jomu attīstīt tālāk, un jau nākamajā gadā pēc darbnīcas slēgšanas izdevēji Emīlija un Antons Benjamiņi, kuri tiecās paplašināt savu saimniecisko darbību, nodibināja uzņēmumu "Ķīmiska laboratorija "Burtnieks", Emīlija Benjamiņš" un atvēra jaunu porcelāna apgleznošanas darbnīcu, kuras darbā iesaistīja māksliniekus Sigismundu Vidbergu, Erastu Šveicu, Niklāvu Strunki.

Aizrautība ar mākslas porcelānu Latvijā augstāko pakāpi sasniedza 20. gadsimta 30. gados, kad mākslinieku radošo aktivitāti veicināja nacionālā romantisma idejas un Art Déco stilistika. Tā iespaidā Rīgas mākslinieku grupas biedri Niklāvs Strunke un Erasts Šveics nodibināja porcelāna apgleznošanas darbnīcu "Ripors" (no "Rīgas porcelāns").

Apgleznotā porcelāna lielā popularitāte, nepieciešamo materiālu pieejamība un samērā vienkāršā mufeļkrāsns izmantošana piesaistīja šim mākslas veidam arvien jaunus interesentus. Porcelāna apgleznošanā iesaistījās mājamatnieku darbnīcas, citu tēlotājas mākslas nozaru pārstāvji un mākslas amatieri, arī radot mākslinieciski augstvērtīgus darbus, kas bagātina priekšstatu par 20. gadsimta 20.–30. gadu porcelāna mākslu.

Mūsdienās interese par Rīgas mākslas porcelānu aizvien pieaug. Mākslas tirgū parādās arī iepriekš neredzēti priekšmeti un ar porcelāna apgleznošanu saistītu autoru vārdi. Lielu uzmanību 20. gadsimta starpkaru perioda porcelānam velta gan muzeji, gan kolekcionāri, tomēr līdz pilnīgai šīs savdabīgās mākslas izpētei vēl ejams tāls ceļš, atzīst grāmatas autore Ludmila Neimiševa.

2014. gadā aizsāktajā sērijā "Latvijas mākslas klasika" tiek izdotas neliela apjoma grāmatas plašam lasītāju lokam, kuras viegli uztveramā veidā ļauj iepazīt mūsu mākslas klasiķu dzīvesstāstus un radošo devumu. Tās ietver plašu reprodukciju klāstu un pilnu teksta tulkojumu angļu valodā. Grāmatas papildina arī laika josla, kas latviešu mākslinieku dzīvi ļauj skatīt pasaules notikumu kontekstā, atklājot kopsakarības, paralēles vai vienkārši interesantas sakritības.