Apgāds "Neputns" turpina sēriju "Latvijas mākslas klasika" ar jau 20. izdevumu – mākslas zinātnieces Ludmilas Neimiševas grāmatu "Darbnīcas "Burtnieks" un "Ripors"", kas atšķir mazāk zināmu lappusi īsajā, bet spilgtajā Rīgas mākslas porcelāna vēsturē.
Rīgas mākslas porcelāna vēsture aizsākās 1925. gadā, kad latviešu mākslinieki pirmoreiz parādīja savus darbus Starptautiskajā modernās dekoratīvās un rūpnieciskās mākslas izstādē (L'Exposition internationale des arts décoratifs et industriels modernes) Parīzē, un beidzās jau 1940. gadā, Latvijai zaudējot suverenitāti. Pēc Otrā pasaules kara galvenā uzmanība tika pievērsta masveida produkcijas ražošanai, pārtraucot izgatavot unikālus priekšmetus pēc profesionālu mākslinieku metiem. Taču, atgriežoties mākslas porcelāna attīstībai labvēlīgajā starpkaru posmā, jāuzsver, ka līdzās mūsdienās labi pazīstamās porcelāna apgleznošanas darbnīcas "Baltars" (1925–1928) īsajam veiksmes stāstam savu artavu mākslas porcelāna tapšanā deva gan mazāk zināmās darbnīcas "Burtnieks" (1929–1939) un "Ripors" (1933–1934), gan vairāku mākslinieku patstāvīgie centieni.
Darbnīcas "Baltars" panākumi kļuva par spēcīgu impulsu mākslas porcelāna jomu attīstīt tālāk, un jau nākamajā gadā pēc darbnīcas slēgšanas izdevēji Emīlija un Antons Benjamiņi, kuri tiecās paplašināt savu saimniecisko darbību, nodibināja uzņēmumu "Ķīmiska laboratorija "Burtnieks", Emīlija Benjamiņš" un atvēra jaunu porcelāna apgleznošanas darbnīcu, kuras darbā iesaistīja māksliniekus Sigismundu Vidbergu, Erastu Šveicu, Niklāvu Strunki.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
