Grāmatas asu izjūtu cienītājiem. 10 lieliski latviešu krimiķi  (2)

Alberta Bela (1938) psiholoģiskais romāns "Būris" nudien būtu pelnījis ne tikai ekranizāciju, kas visnotaļ veiksmīgi Anša Epnera režijā tapusi deviņdesmitajos gados, bet arī seriālu, ko vairākas sezonās varētu uzņemties nofilmēt, piemēram, "Netflix". Arhitektu Edmundu Bērzu nolaupa un iesloga būrī, meža vidū, tikmēr šo pazušanu bez vēsts cenšas atrisināt kriminālizmeklētājs Strūga. Romānam cauri vijas būra metafora, kas liek domāt par restēm un robežām cilvēka dzīvē – ar tām pazīstams ne tikai nolaupītais Bērzs, bet arī nolaupītājs.

Arī Gunta Bereļa romāns "Vārdiem nebija vietas" ir daļa no vēsturisko romānu sērijas "Mēs. Latvija, XX gadsimts". Pavisam atšķirīgs, neierasts un tai pašā laikā intriģējošs tieši galvenā varoņa jeb antivaroņa dēļ. Proti, autors lasītājam liek sekot līdz notikumiem, kas pagājušajā gadsimta otrajā desmitgadē risinās ne tikai Latvijas vēsturē, bet arī kāda visnotaļ briesmīga cilvēka dzīvē – cilvēka, kas labu var atmaksāt ar ļaunu un spējīgs gan slepkavot, gan izvarot. Tušs iekuļas gan pirmās Latvijas teritorijā uzņemtās mākslas filmas uzņemšanas laukumā, gan nonāk arī kara laukā. Kā darbojas tik kropli ļauna cilvēka prāts? – tas ir jautājums, kas pavada visu romāna lasīšanas laiku.

Inga Žolude (1984) ir viena no šī brīža spilgtākajām latviešu prozaiķēm, un viņas piektā grāmata "Stāsti" aptver septiņus garstāstus, kuru varoņi ir dažādu vecumu vīrieši. Stāstos netrūkst ne zināma deva misticisma, ne precīzi un dziļi psiholoģiskie raksturojumi. Piemēram, viens no stāstiem, kas daudziem īpaši iespiedies prātā kā festivāla "Prozas lasījumi 2013" laureāts, vēstī par kādu literātu, kurš, garlaicības un neticības mākts, piesakās uz rezidentūru rakstnieku namā, kas paredz autora nāvi. Tā un viņš sakrāmē mantas un dodas nāvei tieši pretim, ja tā varētu teikt. Vai tas ir vai nav tikai joks?

Latviešu detektīva karaļa un Latvija Literatūras mūža balvas ieguvēja (2011) Andra Kolberga (1938) romāns "Ēna" ir viens no daudzajiem rakstnieka kriminālromāniem. Tas vēsta par dažādiem cilvēkiem, kas nejauši satikušies, secina, ka viņus vieno kāds sens noslēpums. Kas tas ir? Tāpat kā citi Kolberga romāni, arī šis ir bijis pievilcīgs kino veidotājiem, tāpēc pēc tā motīviem Rīgas kino studijā tika uzņemta mākslas filma "Dubultinieks" (1986), kurā galvenos varoņus atveidoja brāļi – Andrejs un Juris Žagari.

Dace Judina (1970) ir viena no mūsdienu Latvijas ražīgākajām detektīvromānu autorēm, un viņas romāns "Dīvainais Līgovakars" trīs gadus pēc kārtas ieguva Lielo lasītāju balvu kā viena no lasītāju iemīļotākajām grāmatām. Anna, ar svētku aģentūru rīkojot vasaras saulgriežu balli, atrod pusgadsimtu vecus kaulus un apraktu lādi, kas atklāj asinis stindzinošus notikumus. Un tie, kā izrādās, norisinās vēl aizvien. Varas iestādes neatbild, tāpēc izmeklēšanu Anna uzsāk pati kopā ar saviem draugiem.

Ja literāri elpu aizraujošu piedzīvojumu vēlaties sagādāt ne tikai sev, bet arī saviem skolas vecuma bērniem, labs risinājums būs Māra Runguļa (1950) grāmata "Pastaiga mirušo pilsētā. Pārupes spoku stāsti", ko atbilstoši žanram ilustrējis mākslinieks Kristians Brekte. Protams, nevar nepieminēt, kas spoku stāsti bieži vien ir arī joku stāsti, tāpēc, ja paliek pārāk bailīgi, varat būt droši – beigās tas viss tiks atalgots ar pamatīgu smieklu devu.

Savukārt, ja asa sižeta literatūru vēlaties piedāvāt pirmsskolas vecuma bērnam, jums jāmeklē ilustratora un komiksu mākslinieka Mārtiņa Zuša (1988) bilžu grāmata "Nenotikušais atklājums". Dabas pētnieks Kārlis Darviņš no rīta savā piesnigušajā pagalmā pamana kāda vienkājaina radījuma pēdu nospiedumus. Mēģinot to izsekot, viņš saprot, ka pēdu skaits kļūst arvien lielāks, un spriedze pieaug. Jāpiemin, ka šī grāmata īpašu uzmanību izpelnījusies arī ārpus Latvijas un tulkota citās valodās.