Tas ir pazīstamā latviešu aktiera un režisora dzīvesstāsts, kas atklāj viņa radošā mūža gājumu, no bērnības sapņa īstenošanas līdz spožai atzinībai teātrī, ne uz brīdi neaizmirstot par cilvēku uz skatuves un cilvēku zālē un diendienā sev uzdodot jautājumu: "Vai tas, ko daru, un tas, kā dēļ visu mūžu dzīvoju, kādam ir vajadzīgs?"
Grāmatas autore Inta Kārkliņa stāsta: "Gandrīz piecus gadus (2003–2007) vismaz pāris reižu mēnesī mums tiekoties, Alfrēds Jaunušans stāstīja par sevi. Atmiņās atgriezās bērnībā, ļāva uz brīdi apsēsties sev līdzās skolas solā un būt kopā ar deviņgadīgo puišeli, viņam pirmoreiz ieejot Nacionālajā teātrī kā skatītājam, kur redzētais brīnums liek piedzimt sapnim pašam būt teātrī. Ar smaidu atcerējās pirmo mēģinājumu tuvoties skatuvei un kādreizējos sāpīgos pārdzīvojumus Zeltmata kursos. Fragmentu pa fragmentam lika kopā skaudro kara stāstu, bet, atmiņu ceļam aizvijoties līdz 1945. gada oktobrim, kad Drāmas teātra studijas audzēkņu sarakstā izlasīts savs uzvārds, Valdemāra ielas dzīvoklī sēdēja tas pats laimīgais jaunais cilvēks..."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
