'Domuzīmes' diskusija. Latviešu literatūra skaitļos

Diskusija publicēta sadarbībā ar žurnālu "Domuzīme".

Žurnālistes Aijas Cālītes vadītajā sarunā piedalās: Arno Jundze, Rakstnieku savienības priekšsēdētājs, rakstnieks; Vilis Kasims, tulkotājs, literārais aģents; Renāte Punka, Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas valdes priekšsēdētāja, izdevniecības "Jāņa Rozes apgāds" vadītāja; Juta Pīrāga, platformas "Latvian Literature" un Ventspils Starptautiskās Rakstnieku un tulkotāju mājas pārstāve; Osvalds Zebris, rakstnieks.

Kāpēc latviešu literatūra vispār ir jātulko citās valodās? Vai tā pienes ko jaunu, atšķirīgu?

Arno Jundze. Tulkojumi ir Latvijas valsts vizītkarte. Reklāmas kampaņas, dziedāšana, zilas govis klipos — tas neko īsti nepasaka. To apliecina daudzu valstu piemēri, ka rakstnieki ir vārda kultūras vēstnieki pasaulē.

Osvalds Zebris. Tieši par šo jautājumu nesen runāju Budapeštā, kur piedalījos savas grāmatas Gaiļu kalna ēnā ungāru tulkojuma atvēršanā un kur izvērtās diskusija arī par mazo valodu literatūras tulkošanu citās valodās. Lielā mērā saistībā ar savu grāmatu un visu vēsturisko romānu sēriju man ārpus Latvijas nācies stāstīt par Latvijas vēsturi, un šo interesi izraisīja tieši romāni.

Renāte Punka. Kā izdevēja varu apstiprināt, ka ne tikai ar daiļliteratūru, bet arī ar uzziņu literatūru, ceļvežiem un pavārgrāmatām Latvijas grāmatniecība iziet pasaulē. Pie mums lielākoties prioritāte tiek piešķirta augstvērtīgai literatūrai, bet ir iedzīvotāju skaita ziņā tikpat nelielas valstis kā Latvija, kuras dod naudu arī savas detektīvliteratūras tulkošanai, jo tas ir viens no veidiem, kā popularizēt valsts kultūru. Apjomīgi teksti, kuros parādās nacionālās īpatnības, mentalitāte, vēsture šajā globalizācijas laikā tie ir būtiski. Kad starptautiskos pasākumos tiekos ar kolēģiem, viens no biežākajiem ir jautājums: iesaki kādu labu rakstnieku, kura darbus vērts iztulkot!

Juta Pīrāga. Tā ir arī kultūras diplomātijas daļa, sakari ar citām valstīm tiek veidoti caur literatūru.

Vilis Kasims. Pašiem autoriem ir vērtīgi apbružāties starptautiskā vidē, redzēt, kas notiek ārpusē. Tas ļauj literatūrai arī mazliet izplesties. Tā ir papildu deva attīstībai.

Kas īstenoja Latvijas līdzdalību Londonas grāmatu gadatirgū 2018. gadā?

R. P. Agrāk latviešu literatūras eksports bija citas organizācijas pārziņā, un atbalsts tam hroniski bija nepietiekams. Grāmatniecības padome vismaz kopš 2008. gada interesējās, vai ar nelielo budžetu šai organizācijai tiešām ir iespējams realizēt uzdotās funkcijas. Bet pienākumu veicēji ar to bija mierā… un nekas būtisks arī nenotika.

J. P. 2015. gada rudenī Kultūras ministrija literatūras nozarei dalībai Londonas gadatirgū bija piešķīrusi finansējumu nepilnu divu miljonu eiro apmērā četriem darbības gadiem. Bija nepieciešams izveidot jaunu, ilgtspējīgu Latvijas literatūras eksporta platformu — lai pārvarētu Latviešu literatūras centra krahu, apvienojās Latvijas Rakstnieku savienība, Latvijas Grāmatizdevēju asociācija un Starptautiskā Rakstnieku un tulkotāju māja. Tapa "Latvian Literature", radīta jauna interneta vietne ar šādu nosaukumu. Izveidojām veiksmīgu sadarbību arī ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru, kas Londonas grāmatu tirgū nodrošināja stenda dizainu un būvi, un Latvijas Institūtu, kas palīdzēja ar mediju vizīšu organizēšanu. Mēs padziļināti pētījām, ko un kā dara mūsu kaimiņi, un paralēli būvējām savu gada aktivitāšu plānu. Organizējām ārvalstu izdevēju vizītes, mediju vizītes, arī tulkotāju darbnīcas, lai celtu tulkotāju kapacitāti.

Ko ietver "atbalsts tulkojumam"?

J. P. Ar to saprotam atbalstu ārvalstu izdevējiem un tulkotājiem. Mēs sedzam grāmatas tulkojuma izmaksas pilnā apmērā, tādā veidā tulkotājus gan piesaistot, gan motivējot, gan nodarbinot. Mazinot finansiālo risku ārvalstu izdevējiem, padarām izdošanu pievilcīgāku, jo faktiski tiem jāstrādā ar mazpazīstamas literatūras izdošanu. Tāda prakse pastāv Eiropā, un arī citur pasaulē izveidotas sistemātiskas atbalsta programmas tulkotās literatūras izdošanai.

R. P. Noteikumi ir dažādi. Ir valstis, kur atbalsts ir ierobežots, tikai 50% apmērā no tulkojuma, ir valstis, kuras diezgan dāsni sedz arī drukas izmaksas. Tas ir kultūrpolitikas un no tās izrietošais finansējuma apjoma jautājums.

A. J. Ja esi iesācējs un tevi neviens nepazīst, bet tirgū iekšā jātiek, vienīgais, kā to var izdarīt, ir maksāt. Var stāstīt, ka esam unikāli, ka mums ir izcila kultūra, bet visi ir unikāli — nevienu tas neinteresē. To sen saprot gan ziemeļvalstis, gan citi reģioni.

O. Z. Ļoti laba iniciatīva ir literāro aģentu institūcijas izveide. Mums tagad ir trīs literārie aģenti, kas pārstāv visu valsti. Ja ārzemēs par to stāstu, man gan septiņas reizes pārprasa: vai tiešām visu valsti?! Aģents izpēta tirgu, atrod, piemēram, Lielbritānijas tirgū dīvaiņus, kuri interesējas par Austrumeiropu. Ar šiem dīvaiņiem tad arī var strādāt. Jo konkurence grāmatu tirgū ir vājprātīga. Kāds izdevēju pārstāvis par angļu valodā izdotajām grāmatām teica, ka 5% ir tas tirgus, par ko mēs, latvieši, konkurējam ar visu pasauli. 95% literatūras ir no angliski rakstošā tirgus, un šajos 5% ir, sākot no itāļiem un krieviem un beidzot ar mums un zviedriem, visi pārējie.

R. P. Tiesa, ņemot vērā kopējo jaunumu skaitu, arī šie 5% joprojām ir iespaidīgs, ar pieciem cipariem rakstāms skaitlis, un par savu vietu ir vērts pacīnīties.
Ja atsaucamies uz skandināvu detektīvromānu milzīgo popularitāti, tad ziniet — lai to sasniegtu, bija vajadzīgi 30 gadi, to man teica cilvēks, kurš jau 70. gados bija sācis mērķtiecīgi tulkot angļu valodā romānu pilnos tekstus, klauvējis un klauvējis pie anglosakšu izdevēju durtiņām, kamēr tās atvērās.

Ja par sistēmu, kā tiek dalīti granti tulkotājiem, — mums vispirms jāpanāk, lai šie izdevēji un tulkotāji vispār pieteiktos.

Pirms trim gadiem situācija bija bezcerīga. Bija zināms, ka Latvija naudu literatūras tulkošanai nedod, tāpēc ar tulkošanu nodarbojās tikai daži entuziasti. Gatavojoties startam Londonā, vienojāmies, ka jāizvirza prioritātes. Iezīmējām naudu primāri tulkojumiem angļu valodā, bet arī citām lielajām valodām, vēlējāmies dot priekšroku tuvākajiem kaimiņiem. Angļu valoda ir svarīga, jo ar tās starpniecību iespējams pārdot tiesības arī citām zemēm, ne tikai Lielbritānijai.

V. K. Ieinteresēt izdevēju par grāmatu, kurai nav paraugtulkojuma angliski, ir praktiski neiespējami, jo parasti tur neviens nesaprot latviešu valodu. Ja tulkojums angļu valodā jau ir, izdevējs pats var izlemt, vai vēlas ieguldīt savu naudu tā izdošanā.

Ar kāda ranga izdevniecībām jūs strādājat?

V. K. Šobrīd mums ir daudz vieglāk strādāt ar mazajām izdevniecībām. Jo tajās lēmumu par grāmatas izdošanu nevētī vairākos līmeņos. Nelielā izdevniecībā ir galvenais redaktors un vēl pāris darbinieku, vienmēr uzreiz var runāt ar pirmo personu. Un ir lielākas izredzes, ka līgumu izdosies noslēgt. Mums ir svarīgi, lai grāmatas būtu iznākušas, lai grāmatu tirgos tās būtu pieejamas.

Dominējošā ir angļu valoda?

J. P. Jā, savukārt pēdējā laika tendence — pēc Londonas nedaudz aktivizējušies somu, spāņu, itāļu, franču un krievu izdevēji. Būtībā visi tie, ar kuriem mērķtiecīgi strādājam. Sākam sūtīt literāros aģentus bez stenda uz grāmatu tirgiem Maskavā, Prāgā, Parīzē, Gēteborgā, Helsinkos un Krakovā. Sadarbībā ar partnerorganizācijām ārvalstīs Latvijas pārstāvji ir bijuši arī grāmatu tirgos Abū Dabī, Ķīnā, Indijā un Šārdžā. Iesaistījušās šajā darbā ir arī Latvijas vēstniecības ārvalstīs un paši tulkotāji, kuriem ir kontakti ar izdevējiem. Lielisks piemērs ir brīnišķīgā tulkotāja Margarita Karbonaro (Margherita Carbonaro), kas pati tieši komunicē ar itāļu izdevējiem un stāsta, ka tāds un tāds romāns, kuru esmu izlasījusi, jūsu izdevniecībai piestāvēs.

R. P. Itālija ir veiksmes stāsts, jo grāmatas izdotas ne vairs mazajās, bet vidējās izdevniecībās. Viena izdevniecība tur specializējas ziemeļnieku darbu izdošanā un paņem klāt arī baltiešus. Itālijas intelektuāļu aprindās šo apgādu vērtē pietiekami augstu. Ja finansējums būs, tad arī angļu pusē jālūkojas uz vidēja mēroga izdevniecībām. Izstādes ir svarīgas atpazīstamības iegūšanai. Ar tādu "pilināšanas metodi" šis darbs jāturpina, un, kad muskuļi nedaudz uzaudzēti, paceļamas arī nedaudz smagākas lietas.

O. Z. Tulkotāji ir ļoti nozīmīgi, sevišķi tie, kas tiešām tulko no latviešu valodas, neizmantojot starpvalodu. Mana romāna tulkotāja Ungārijā Aranka Lačāzī (Aranka Lachazi) tulkoja tieši no latviešu valodas, un viņa arī panāca, ka grāmatu izdod cienījama izdevniecība L'Harmattan, bija visā bija ļoti ieinteresēta. Tulkotāji faktiski ir mūsu aģenti.

R. P. Saskaņā ar tulkošanas teoriju būtu pareizi, ka tulkotājs tulko uz savu dzimto valodu. Iepriekšējos gados nereti tulkojumus veica vai nu vecākās paaudzes trimdas latvieši, vai tepat Latvijā izglītojušies cilvēki, un dzirdēts par gadījumiem, kad izdevējs tulkojuma kvalitātes dēļ grāmatu atteicies izdot. Šobrīd ārzemēs jau izaugusi bilingvālā paaudze, kas tiešām ir ieinteresēta un spēj kvalitatīvi veikt šos tulkojumus no latviešu valodas.

Cik tulkotāju no latviešu valodas uz citām valodām pašlaik ir jūsu sadarbības partneri un uz kādām valodām?

J. P. 2015. gadā apjautām, ka situācija ar tulkotājiem pat angļu valodā ir pavisam bēdīga. Vispirms sākām identificēt tos, kas iepriekš kaut ko bija darījuši, sākām viņus meklēt, ieinteresēt, aicinājām uz tulkošanas darbnīcām Rīgā.

Pašlaik mūsu datubāzē ir nedaudz vairāk par 10 tulkotājiem uz angļu valodu un 80 tulkotāju uz citām — vācu, franču, itāļu, lietuviešu, igauņu, somu, horvātu, norvēģu, zviedru, poļu, krievu, japāņu, spāņu, ukraiņu, gruzīnu, čehu, bulgāru, ungāru — valodām, ar kuriem cenšamies aktīvi sazināties. Esam izveidojuši arī ilgtermiņa plānu darbam ar tulkotājiem. 2017. gadā organizējām pirmo latviešu literatūras tulkotāju tikšanos Rīgā, kurā piedalījās apmēram 15—17 tulkotāju, pagājušajā gadā jau bija 40.

Kāds ir noslēgto līgumu skaits ar izdevniecībām iepretim jau veikto tulkojumu skaitam?

J. P. No 2016. līdz 2019. gada pavasarim ir pārdotas 45 latviešu autoru tiesības izdot grāmatu angļu valodā un 111 autortiesības uz citām valodām. Pilns tulkojums tiek veidots tikai tad, ja pretī ir ārvalstu izdevējs, kas nozīmē, ka veikto tulkojumu skaits ir līdzvērtīgs. Vēl ir pirms 2016. gada veikti pilnie tulkojumi, kurus drīkstam izmantot. Tāpat arī Latvijas autori un izdevēji paši ir pasūtījuši kāda darba pilnu tulkojumu un atļāvuši mums ar tiem strādāt.

Kā ikdienas "darba" materiālu "Latvian Literature" (tajā skaitā aģenti) un Latvijas izdevēji izmanto paraugtulkojumus, kas veikti apmēram 300 potenciāli eksportspējīgākiem darbiem vai nominēti, saņēmuši vietējās balvas.

Ļoti veiksmīgs izrādījās Noras Ikstenas romāns Mātes piens, par to noslēgtas tiesības 12 valodās. Londonas gadatirgū Noru arī virzījām kā "dienas autori". Grāmata angļu valodā tikko bija iznākusi, izdevējs bija ieinteresēts un no savas puses piedāvāja tikšanos ar britu mediju pārstāvjiem, un tādā sniega bumbas efektā tā raisīja interesi arī citos izdevējos. Jāņa Joņeva romāns "Jelgava 94" ir iznācis 10 valodās.

Vai ārvalstu izdevējiem piedāvāti tiek arī latviešu literārā mantojuma darbi? Varbūt Ezeriņš, Blaumanis… Vai akcents tomēr vairāk ir uz mūsdienu literatūru?

J. P. Tie izdevēji Eiropā, kuru profilam atbilst literatūras klasika, parasti arī grib ko tādu izdot. Ar Anšlava "Eglīša Homo" novus, kuram atradām izdevēju Lielbritānijā un piemeklējām tulkotāju, gan piedzīvojām neveiksmi: izrādījās, ka autortiesības pieder kādai biedrībai ASV, un tā atteicās sadarboties.

Kādā specifiskā vācu izdevniecībā, kas izdod gan mirušos, gan aizmirstos klasiķus, nākamajā gadā iznāks Edvarta Virzas "Straumēni". Zigmunda Skujiņa "Miesas krāsas domino" nupat iznāca Itālijā ļoti labā izdevniecībā, "Kailums" — Lielbritānijā. Alberta Bela Bezmiega tulkojums laists klajā Lielbritānijā, Regīnas Ezeras "Aka" — Itālijā. Kāda vācu tulkotāja bija sajūsmā par Blaumani, bet jāskatās, vai atradīsim izdevēju. Mēs piedāvājam klasiku un gādājam par paraugtulkojumu.

V. K. Kopumā uzsvars tomēr ir uz mūsdienu literatūru. Salīdzinājumam — kāda ir situācija tulkoto grāmatu tirgū Latvijā? Iznāk šis tas no 20. gs. otrās puses autoru, tā saukto mūsdienu klasiķu, darbiem, bet no agrākas literatūras reti kas tiek publicēts. Līdzīga proporcija ir arī mūsu autoriem ārzemēs. Izdevējus daudz vairāk interesē autori, kas raksta mūsdienīgā valodā, kas parāda šodienas vai vismaz neseno realitāti.

Kāda literatūras aina caur tulkojumiem ieraugāma? Vai tā rada kaut cik aptverošu priekšstatu par latviešu literatūru?

R. P. Šis jautājums ir bezjēdzīgs. Pēc tā, kas tiek izdots latviski, mums taču nav nekāda priekšstata, piemēram, par britu literatūru, jo lielākoties no angļu valodas tiek tulkoti detektīvi, dāmu romāni, romantiskās komēdijas. No autoriem, ko tur uzskata par nopietniem literātiem, latviešu valodā lasāms tikai retais. Literatūras daudzveidību nodrošina tās valstis, kas apzināti veido kultūrpolitiku, un izdevēju izvēle. Tāpat arī tulkojumi no latviešu valodas nerāda mūsu literatūras kopainu.

J. P. Izdevējus, kas atbrauc uz šejieni vizītēs, ar lekciju Mūsdienu latviešu literatūra cenšamies iepazīstināt ar kopainu, žanriem, autoriem.

V. K. Parasti pēc šīs lekcijas mēs, aģenti, arī tiekamies ar izdevējiem, runājam, kas kuram iekritis prātā, kāda ir interese — arī no grāmatu veikalos redzētā. Reizēm tīri intuitīvi piedāvājam — šim izdevējam piestāvētu tas vai cits autors. Un tad seko viņu reakcija.

Vai šai valsts apmaksātajai tulkojumu programmai bija kāds formulēts mērķis?

J. P. Mērķis ir finansiāli atbalstīt ārvalstu izdevējus Latvijas literatūras izdošanā, tādējādi veicinot ārvalstu izdevēju interesi. Aizvadītajā trīs gadu periodā bija uzdevums pārdot vismaz 25 latviešu autoru darbu autortiesības izdevējiem, kuri izdod grāmatas angļu valodā. Pirmkārt, lai Londonas grāmatu tirgū būtu pienācīga grāmatu kolekcija, otrkārt, angļu valoda ir "ceļš" uz citām pasaules valodām.

A. J. Mērķi un kvantitatīvie rādītāji ļoti precīzi bija norādīti līgumos ar Kultūras ministriju (publiski pieejami internetā). Tur bija gan paraugtulkojumu, gan tulkojumu skaits, gan atbalsts izdevējiem, kam bija jāīstenojas konkrētā ārvalstīs izdodamā grāmatu skaitā. Drīz vien sapratām, ka, piemēram, tulkojumu uz "neangļu" valodām varētu būt vairāk, nekā prasīts, ja vien būtu vairāk līdzekļu konkursiem. Jau 2017. gadā naudas tam bija par maz.

Kādas latviešu literatūras tulkojumiem ir tirāžas?

V. K. Dažādas, bet vidējā — apmēram tūkstotis. Līdzīgas kā citu mūsu reģiona valstu tulkotajām grāmatām, kas nav komercliteratūra. Atskaitot atsevišķus veiksmes stāstus, kad grāmatai tiek pievērsta pastiprināta mediju uzmanība, tulkotā literatūra ir nišas produkts.

A. J. Lielākā tirāža, ko redzējām Latvijas Rakstnieku savienības rīkotajos konkursu līgumos, bija 5000. Bet nevajag domāt, ka 1000 eksemplāru tirāža ir maza. Dens Brauns retajās atklātības reizēs vienmēr atgādina, ka no viņa pirmā romāna tirāžas nopirka tikai 50 eksemplārus.

Vidējais vācu rakstnieks, izrādās, gadā nopelna apmēram 5000 eiro, tas nozīmē samērojamību ar Latvijas situāciju. Protams, grāmatu tirgū netrūkst autoru miljonāru gan atalgojuma, gan tirāžu jomā, bet lielākā daļa ir laimīgi par 2000 eksemplāriem. Arī Apvienotās Karalistes statistika daudz neatšķiras.

Skaidrs, ka nevar pielikt klāt katram izdevējam policistu. Tomēr ir daudz norāžu, kas liecina par apriti — blogeru ieraksti, lasītāju atsauksmes, tirdzniecība internetā, recenzijas, pasākumi un festivāli, uz kuriem aicina autorus. Ja tas viss notiek, grāmata dzīvo.

Kas notiek tālāk pēc grāmatas izdošanas? Vai ir zināms, cik eksemplāru pārdoti? Cik plaši grāmatas pieejamas, piemēram, Lielbritānijā?

J. P. Grāmatu distribūcijas plānu ārvalstu izdevēji iesniedz kopā ar atbalsta projekta pieteikumu, un mūsu ekspertu komisija var vērtēt, vai tas ir gana plašs, vai grāmata vispār kaut kur parādīsies.

Pārdotos eksemplārus gan nevienai izdevniecībai nav pienākums uzrādīt, taču lietuviski izdotais Noras Ikstenas Mātes piens ir dižpārdokļu sarakstā Lietuvas grāmatnīcu tīklā, arī darba angļu izdevēja teica, ka metiens ir izpārdots un viņa drukā otru.

V. K. Ne visi tulkotie darbi ir tik plaši pieejami, kā mēs gribētu, bet ir arī patīkami pārsteigumi, piemēram, Kristīnes Ulbergas "Zaļo vārnu" angļu versijā redzēju izceltu pat vienā no lielākajiem Kopenhāgenas grāmatveikaliem "Politikens Boghal". Šī grāmata ir arī Lielbritānijas lielāko veikalu ķēdēs. Citas grāmatas vairāk atrodamas reģionālajos vai specializētajos veikalos. Ir ļoti specifiski darbi, piemēram, Dainu tulkojumi, kas nemaz nav paredzēti plašai auditorijai.

Cik finansiāli izdevīgi autoram ir tas, ka viņa grāmata tiek tulkota un iznāk ārzemēs?

J. P. Tas atkarīgs no tā, kam pieder autortiesības, un visbiežāk tā ir izdevniecība. Autoram līgums ar izdevēju nosaka, kāda daļa no saņemtā honorāra pienākas autoram.

R. P. Pagaidām ieņēmumi no autortiesību pārdošanas noteikti nav pārāk prāvi, jo avansa apjoms ir atkarīgs no vairākiem faktoriem, īpaši jau plānotās tirāžas. Taču, jo atpazīstamāki būsim un lielāks prestižs būs Latvijas autoriem, jo lielāka būs arī naudas plūsma.

Vai autoram noteikti jāpiedalās savas grāmatas popularizēšanas pasākumos?

V. K. Izdevēji to parasti vēlas, protams, ja autors ir ar mieru un spēj sarunāties ar auditoriju. Tas vienmēr ir pluss.

J. P. Mums gan nav bijis neviena tāda gadījuma, kad kāds atteiktos izdot grāmatu tāpēc, ka autors nevēlas piedalīties promocijas pasākumos. Tad izdevējs izvēlas citu mārketinga stratēģiju. Bērnu grāmatas var pārstāvēt ilustrāciju autors, sarīko darbnīcas. Citos gadījumos lielākā intensitātē notiek sadarbība ar medijiem, lai nodrošinātu recenzijas.

A. J. Nepieciešams, lai pēc iespējas vairāki mūsu autori tiktu aizvesti uz Frankfurti vai Londonu, lai redzētu, kādi ir literatūras procesi pasaulē. Nav obligāti jānoslēdz līgumi, bet jāuztver tendences. Jāmācās arī sevi pasniegt, parādīt.

Kā tika izvēlēti tulkojamie darbi vai autori, un kā tiem tika piesaistīti tulkotāji? Vai atlases procesā bija kādi kritēriji? Kas akceptēja "Latvian Literature" izvēli?

V. K. Mēs izmēģinājām dažādas pieejas, lai izvēlētos darbus, kurus iekļaut bukletos un kuriem sagatavot paraugtulkojumus. Aicinājām izdevniecības izvirzīt savus kandidātus, darbus vērtēja pēc iepriekš izstrādātiem kritērijiem (piemēram, darba atzinība Latvijas lasītāju un kritiķu vidū, iepriekšējie tulkojumi, tulkotāju interese), piesaistījām arī neatkarīgus ekspertus. Grantu pieteikumus izvērtēja īpaša komisija. Tulkotāju piesaiste lielākoties bija atkarīga no viņu pašu intereses un spējām.

J. P. Tulkojamos darbus izdošanai izvēlējās vienīgi ārvalstu izdevējs, jo viņam ar šo grāmatu tālāk jāstrādā savā tirgū.

Visus stratēģiskos lēmumus pieņēma Sadarbības memoranda padome, kas tika izveidota līdz ar LL platformu, lai veicinātu informācijas apriti starp visām literatūras organizācijām. Sadarbības memoranda padomē ir divi pārstāvji no Starptautiskās Rakstnieku un tulkotāju mājas, divi pārstāvji no Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas, divi pārstāvji no Latvijas Rakstnieku savienības, pa vienam pārstāvim no Valsts Kultūrkapitāla fonda un Kultūras ministrijas.

R. P. Tulkotāju un izdevēju pieteikumus Latvijas puses līdzfinansējuma saņemšanai vērtēja memoranda padomes apstiprināta ekspertu komisija — nozares profesionāļi, neitrāli un neatkarīgi, cik nu tas mazajā Latvijā vispār iespējams.

Savukārt ārvalstu izdevēji saņēma informāciju gan par Latvijas mūsdienu literatūru, gan klasiku. Papildus arī atsevišķi informējām par LaLiGaBa un Jāņa Baltvilka balvas laureātiem, savus jaunumus varēja pieteikt ikviens Latvijas izdevējs, tiem tikai bija jābūt eksportspējīgiem.

Kā Baltijas un pat plašākā mērogā unikāls projekts tika pasniegta sērija "Mēs. Latvija, XX gadsimts". Taču gala izvēle jebkurā gadījumā bija un ir ārvalstu izdevēju pašu ziņā.

Kā tika izvēlēti Londonas tirgus dalībnieki no Latvijas puses?

J. P. Londonā notiekošais ir grāmatniecības profesionāļu grāmatu tirgus, tur nenotiek grāmatu atvēršanas vai autoru lasījumi. Oficiālo kultūras programmu viesu valsts statusā esošai valstij nosaka Britu padome Lielbritānijā, kas iepriekš bija noslēgusi ar mums līgumu par šīs programmas izveidi.

Pieņemts, ka Britu padome iepazīstina ar 12 autoriem no attiecīgā gada viesu statusā esošās valsts rakstniekiem (semināros, sarunās un pasākumos ārpus grāmatu tirgus). Tā kā bijām kopā trīs valstis, tad katra no Baltijas valstīm varēja nominēt tikai četrus autorus, kurus Britu padome varēja apstiprināt vai neapstiprināt. No Latvijas puses šos autorus izvēlējās Sadarbības memoranda padome, vadoties pēc Britu padomes ļoti skaidri noteiktiem kritērijiem (autora vecumu, dzimumu, pārstāvēto žanru ieskaitot).

Taču, tā kā mūsu primārais mērķis bija veidot ilgtermiņa attiecības ar sadarbības partneriem Lielbritānijā, tad veidojām kultūras programmu visa gada garumā — ietverot Latvijas autoru grāmatu prezentācijas Lielbritānijā, dalību literāros festivālos, sadarbības projektos un darbnīcās, kā arī citos pasākumos.

Kopumā šajā laikaposmā 117 Latvijas autori un nozares profesionāļi apmeklējuši dažādu valstu festivālus (to skaitā Singapūrā, Ķīnā, ASV, Kanādā).

A. J. Par to tika daudz spriests, bija arī visādi strīdi. Skaidrs, ka vajadzēja izvēlēties tos autorus, kuriem iznāks darbi angļu valodā un kuri prot sevi pasniegt angļu valodā. 2017. gadā poļu autori Londonā runāja poliski. Viss bija skaisti, bet, kā saprotu, britu izdevējiem par viņiem nekāda interese neradās. Neviens viņus BBC uzstāties neaicināja. Latvijai panākumi bija, un to ir grūti neredzēt.

Vai saskaņojāt savu darbību ar lietuviešiem un igauņiem, ar kuriem tika radīts pat kopējs zīmols?

J. P. Platforma "Latvian Literature" strādāja ciešā sadarbībā ar Lietuvas un Igaunijas menedžmenta komandām tiktāl, cik to noteica noslēgtais līgums ar Londonas grāmatu tirgu un Britu padomi — tātad par kopējo programmu. Protams, katrai valstij bija arī savi konkrēti mērķi, tādēļ katrai bija savas individuālās programmas.

Kāds iespaids Londonā bija reklāmas kampaņai "I'm introvert"?

J. P. Tā panāca tik jūtamu izdevēju uzmanību, kādu citādi mēs varbūt pat neiegūtu. Sapratām, ka mums jāizceļas arī Baltijas valstu vidū, un šī drosmīgā kampaņa piesaistīja gan apmeklētājus, gan izdevējus, gan medijus. Kampaņa tiks turpināta, bet ne vairs tik lielā intensitātē kā līdz šim.

A. J. Man pašam gadījās pieredzēt situāciju, kad vīriešu tualetē divi cilvēki ienāk, ierauga šo reklāmu (plakāti bija izvietoti sabiedriskajās tualetēs — red.) un — kas tas tāds vispār ir?! Bet pēc desmit minūtēm es viņus jau redzēju mūsu stendā. Tas ir komisks piemērs, bet parāda, kā šī kampaņa nostrādāja, un tas anglis, kuru pilnīgi neinteresē tie baltieši, — kad viņu izsit no ierastā tāds reklāmas nieks, viņš "pavelkas" arī uz mūsu literatūru. Un vienkārši cilvēki Londonas gadatirgū tāpat vien nestaigā.

Kā lai panāk, ka iesāktais tiek turpināts un valsts sniedz atbalstu latviešu literatūras eksportam?

A. J. Tas ir publiskā lobija darbs — ir jāiet un jārunā ar politiķiem. Ja to nedara, nekas arī nenotiks. Tas ir nepatīkams, garlaicīgs, ilgs darbs. Vismazāk te vajag runas Pietuka Krustiņa garā par unikalitāti un izcilību. Ir nepieciešami konkrēti argumenti, un tie šobrīd ir.

R. P. Tā ir tāda normālas Eiropas valsts pareiza kultūrpolitika — atbalstīt grāmatniecību. Gan valsts iekšienē, gan uz ārpusi. Eksporta lieta noteikti ir jāturpina, ir jāsprauž augsti mērķi. Viesu valsts statuss Frankfurtē, ja tādu mērķi sev nospraužam, ir kultūrpolitisks darbs vairāku gadu garumā, kurš, tāpat kā Londona, ļauj turēt nozari uzmanības degpunktā gan Latvijā, gan starptautiski. Viesu valsts statuss Frankfurtes grāmatu gadatirgū ir lieliska iespēja visai kultūras nozarei. Liela daļa valstu to parasti izvērš par milzīgu kultūras projektu gada garumā. Un Vācijas puse uz to tā arī raugās: ja jūs nākat uz Frankfurti, kas ir pasaules grāmatu lielākais gadatirgus, jums ir vaļā arī izstāžu zāļu, koncertzāļu durvis.

J. P. "Latvian Literature" ir skaidrs plāns, aprēķināts nepieciešamais finansējums. Ceram, ka ar padarīto esam apliecinājuši, ka varam iet tālāk uz priekšu. Lai turpinātu aizsākto un panāktu mūsu literatūras prezentāciju un izdošanas tiesību pārdošanu ikdienišķā režīmā, mums vajadzētu apmēram 450 000 eiro gadā. Salīdzinot ar kaimiņiem — Lietuvā tam atvēl 440 000, Igaunijā 732 000, Somijā 1 200 000, Zviedrijā 950 000, Polijā 1 500 000 eiro gadā.

A. J. Grāmatniecība ir industrija. Tajā tiek nodarbināti tūkstošiem cilvēku, ieskaitot poligrāfiju. Tā ienes respektējamus nodokļus. Tā ir vesela piramīda, kurā ir arī grāmatu veikali, bibliotēkas, un autors ir tā visa pamatā. Paņemiet ārā autoru, un tas viss sagāžas. Ja kāds grib likt sprunguļus ceļā grāmatniecībai, tas ir vienkārši nožēlojami.

V. K. Piramīdas pamatā ir lasītājs. Ja cilvēks lasīs literatūru, tad tā nepazudīs. Ir jāatbalsta lasīšanas kultūra ilgtermiņā, citu variantu nav. Tad var tālāk runāt par rakstniekiem, par grāmatu izplatību.

O. Z. Kā autors gribu pateikt, ka svarīgākais man ir bijis, ir un būs teksts, ko es rakstu. Bet ir mazliet citāda sajūta, zinot, ka aiz muguras ir šī rakstniecības eksportu balstošā infrastruktūra. Un pēdējos gados patiešām esmu to jutis.

R. P. Ja paskatās, kādus ciparus savas literatūras eksportam jau gadu desmitiem tērē citas valstis, piemēram, Islande, kur lasītāju skaits ir 3—4 reizes mazāks nekā pie mums, tad tas budžets, kādu Latvija atvēlēja latviešu literatūras prezentācijai Londonā, tai ir ikgadējs. Tāpēc, ieejot grāmatnīcā Reikjavīkā, redzams milzīgs galds — pilns ar islandiešu autoru grāmatām, kas iztulkotas angļu valodā. Ar tām viņi arī popularizē Islandes kultūru un realitāti. Tāpat ir Igaunijā.

Lietuva bijusi viesu valsts gan Boloņas, gan Frankfurtes grāmatu gadatirgos un gadiem ilgi stiprinājusi savu grāmatniecību, atvēlot pietiekamu naudu gan nozares pārstāvniecībai ārzemju tirgos, gan pasākumiem kultūras diplomātijā.

Latvijā kopš 1990. līdz 2018. gadam kopumā ir reģistrēti (varbūt kāds nav apzināts) 509 izdoti tulkojumi citās valodās. 184, tātad 36%, no tiem ir iznākuši pēdējos trijos gados. Skaidri redzama sasaiste ar finansējuma pieejamību.